• Šobrīd

    weather img

    Rīga +3°C Daļēji apmācies, A/DA vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Sešus mēnešus vai divus gadus? Dažādu mammu pieredze, beidzot krūts barošanu

    Pirmais gads
    Agra Lieģe-Doležko
    Agra Lieģe-Doležko
    18. jūlijs, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Nav vienas pareizās atbildes, cik ilgi barot mazuli ar krūti—sešus mēnešus vai divus gadus. Katra mammas un bērna pieredze ir atšķirīga.

    Stāsta Anna Ābola, kas abus bērnus baroja ar krūti līdz gada un divu triju mēnešu vecumam:

    «Šķita, ka gan es, gan bērni tam bija gatavi pēc gada vecuma, kad visas zīdīšanas ēdienreizes jau bija pilnvērtīgi aizstātas ar pārtiku. Biju lasījusi, ka tad, kad vēlas noslēgt zīdīšanu, procesam vajadzētu pieskaitīt vēl divus trīs mēnešus, un tā arī bija. Šķita, ka bērniem zīdīšanas noslēgšana bija pavisam viegla, – pēc dienas vai divām viņi jau bija aizmirsuši par krūti. Nepiedzīvoju nekādu drēbju raušanu un histērijas. Izaicinājums bija tikai manām krūtīm, kam šī pārmaiņa, iespējams, bija pārāk ātra vai negaidīta, jo krūtis pamatīgi piebrieda no piena. Bet, par laimi, jau pēc dažām dienām arī krūtis saprata, ka nav pieprasījuma, tāpēc nav nepieciešams arī piedāvājums. Zīdīšanu noslēdzu ātri – bez zīdīšanas reižu pakāpeniskas samazināšanas, vienkārši vienā dienā pārtraucu, jo bērniem pazuda interese par šo procesu, un pie tā arī turējos. Uzreiz pēc tam bija arī pirmā nakts bez mošanās. Ja būtu iespēja barošanu beigt vēlreiz, būtu ātrāk atvieglojusi piebriedušās krūtis, nedaudz atslaucot pienu. Zinu, ka šāda strauja zīdīšanas pārtraukšana nav metode, kas derētu visiem.»

    Pieredzē dalās Baiba Vanaga, kas beidza zīdīt meitu deviņu mēnešu vecumā:

    «Kad piedzima meita, man pat nebija diskusiju ar sevi. Biju nolēmusi, ka barošu bērniņu ar krūti, un tajā brīdī pat nedomāju, cik ilgi. Kad meitai bija seši mēneši, pirmo reizi salūzu, nopērkot piena maisījumu. Iepakojums gan nedēļu stāvēja skapī, jo nespēju saņemties bērnam iedot maisījumu. It kā tas būtu kaut kas slikts. Pat uz maisījuma iepakojuma bija teksts par izcilo mātes pienu un tā būtisko nozīmi. Un man taču piens pašai bija! Tikai liels bet – naktīs meita modās ik pēc stundas, pusotras un gribēja zīst krūti. Vairs nespēju izturēt šādu režīmu. Sāku dot meitai piena maisījumu, viņa to pieņēma, un naktis kļuva mierīgākas. Pirmajās reizēs devu 60 ml maisījuma, pēc tam piedāvāju krūti. Pakāpeniski maisījuma devu palielināju līdz 90, tad līdz 120 ml un klāt devu arī krūts pienu. Astoņu mēnešu vecumā, kad meita jau ēda gandrīz visu, ko piedāvāju, man bija sajūta, ka varam no krūts atradināties. Gribēju beigt zīdīšanu. Pa dienām, ja vēl bija nepieciešams, piedāvāju pudelīti ar piena maisījumu, bet pati zīdīju vairs tikai pirms nakts miega.

    Kad meitai apritēja deviņi mēneši, nolēmu – viss, beidzam! Katras beigas ir nedaudz skumjas, arī krūts barošana. Svarīgi gan atcerēties – ja nolemj, tad pie tā arī jāturas, lai kā gribētos vēl vienu pēdējo reizi. Nedrīkst bērnā radīt apjukumu – kāpēc vienu dienu man tiek dota krūts, bet citā vairs ne? Atskatoties uz mūsu pieredzi, varu teikt, ka neko nebūtu mainījusi. Iespējams, sākusi dot maisījumu uz nakti pat nedaudz ātrāk. Manuprāt, galvenais bērnam nav mātes piens, bet gan pati mamma – priecīga, mierīga un mīloša.»

    Stāsta Dana Lahtionova, kas savus bērnus zīdījusi ilgāk par divu gadu vecumu:

    «Man ir četri bērni, jaunākajam ir gads un 10 mēneši, un es viņu joprojām baroju ar krūti. Ar iepriekšējiem trim bērniem zīdīšanu noslēdzu aptuveni divarpus gadu vecumā.

    Pastāstīšu, kā man gāja ar meitu, kurai tagad ir deviņi gadi. Beidzu barot viņu ar krūti, jo man bija jāsāk lietot antibiotikas. Mani bija sakodusi ērce, bija atklāta Laimas slimība, un izrakstītās antibiotikas nebija savienojamas ar zīdīšanu. Tā kā bērns jau bija gana liels (2 gadi 3 mēneši), nolēmu, ka varu beigt zīdīšanu. Meitai pateicu, ka man ir jādzer zāles, un krūti vairs nedevu, bet tolaik jau baroju reti, arī naktīs zīdīšanas vairs nebija. Jau varēju būt prom no mājām ar nakšņošanu, un bērns pat nepamanīja, ka krūts nav pieejama. Tas nebija traumējoši ne man, ne bērnam. Arī ar iepriekšējiem bērniem zīdīšanas noslēgšana notika tāpat – dabiski, nepiespiesti, pat īsti to nepamanīju. Vienkārši pienāca diena, kad bērnu vairs nebaro. Kā būs ar ceturto bērnu, nezinu, jo ar katru bērnu zīdīšana ir atšķirīga. Iespējams, man būs jādomā, kādas metodes lietot, bet, tā kā es pati esmu zīdīšanas konsultante, man ir rīki, kurus izmantot.»

    Stāsta Kristīne Upe, zīdīja dēlu līdz divu gadu vecumam:

    «Jau pirms dēla dzimšanas zināju, ka vēlos barot ar krūti, cik ilgi vien iespējams, un darīšu visu, ko varēšu, lai to īstenotu. Edvards ne reizi nav pagaršojis piena maisījumu. Zīdīšanu turpināju līdz viņa otrajai dzimšanas dienai, kam pakāpeniski gatavojos, samazinot zīdīšanas reizes vairākas nedēļas pirms izlemtā datuma. Šo lēmumu ietekmēja arī darba specifika – esmu kāzu fotogrāfe, kas nozīmē reizēm strādāt 12–16 stundu bez pauzēm, tādējādi piena atslaukšana bija sarežģīta, laikietilpīga un apgrūtinoša visiem. Paldies saprotošajām līgavām! Faktors zīdīšanas pārtraukšanā bija arī līdzcilvēku spiediens un ironiskie jautājumi: «Vai plānoju dēlu zīdīt līdz skolai?» Patiesībā tolaik iekšēji nejutos gatava beigt zīdīšanu, jo tas mums abiem bija kopīgs miera un harmonijas rituāls, prom no dienas intensitātes. Tad varēju izjustāk mazo paglāstīt, pasmaržot un ieskatīties actiņās, bez viņa vēlmes skriet un pētīt pasauli. Šobrīd zīdu meitiņu un ļoti ceru, ka spēšu to darīt tikpat ilgi vai pat ilgāk nekā dēlu, līdz pati jutīšos 100% gatava to beigt, jo būt harmonijā ar sevi zīdīšanas procesā ir ļoti svarīgi.»

    Stāsta Sabīne Bērziņa, beidza zīdīt, kad bērnam bija astoņi mēneši:

    «Mans bērns neņēma krūti. Sapratu, ka gadu nespēšu atslaukt pienu, jo tas prasīja ļoti lielu laika ieguldījumu. Visgrūtāk beigt krūts barošanu bija tāpēc, ka zīdīšanas konsultante par visām varītēm mēģināja panākt, lai bērns paņemtu krūti. Vislielākais izaicinājums laikam bija tas, cik liels bija apkārtējo spiediens par to, ka mammas piens ir vissvarīgākais, krūts barošana ir kas svēts, – izjutu milzīgu spiedienu turpināt barošanu ar krūti, lai gan bērns no tās bija atteicies.

    Kad pēc sešiem mēnešiem krūts pienu sāku atslaukt retāk, darīju to apzināti. Mana tehnika bija pakāpeniski palielināt laiku starp atslaukšanas reizēm un samazināt atslauktā piena daudzumu. Pieļauju, ka līdzīgā situācijā – ja nākamais bērns atteiktos no krūts – nemaz nemēģinātu atslaukt krūts pienu pusgada garumā. Lai piena daudzums saglabātos, naktīs regulāri cēlos un atslaucu stundu no vietas. Tas ārkārtīgi iedragāja manu fizisko un mentālo veselību. Atteikties no piena atslaukšanas man nebija grūti, patiesībā tas bija milzīgs atvieglojums – nesēdēt stundām, lai atslauktu pienu. Ko darītu citādi? Laikam neklausītos un neielaistu sevī tik daudz sabiedrības un speciālistu viedokļu par to, kā vajag, kā jādara pareizi un, ja tā nedari, tad esi izgāzusies mātes lomā. Nosodījums, kas gāžas jauno māmiņu virzienā par mazuļa miegu, zīdīšanu, pareizo svaru un attīstību, brīžiem ir neizturams.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+