• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Pārtraukt ilgzīdīšanu. Vai tas vispār ir iespējams?

    Pirmais gads
    Agra Lieģe-Doležko
    Agra Lieģe-Doležko
    27. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Ir mazuļi, kas vienā ēdienreizē pie mammas krūts pavada stundu vai pat ilgāk, un tad visa dzīve pārvēršanas par ilgzīdīšanas maratonu. Tas ir grūti, un daudzām mammām rada bažas, vai bērniņš ir paēdis, vai viņš pieņemas svarā un, galvenais, kādēļ mazais tik ilgu laiku pavada, zīžot krūti. Pieredzē dalās trīs mēnešus vecā Jana mamma Agra.

    Lai gan biju apņēmusies barot dēlu ar krūti aptuveni līdz gada vecumam, viņam sasniedzot astoņu nedēļu vecumu, sapratu: ja turpināsies mūsu līdzšinējie ilgzīdīšanas maratoni, drīz no barošanas ar krūti nāksies atteikties. Dēls piedzima 38. grūtniecības nedēļā, un viņa svars piedzimstot bija 3070 gramu, taču turpmāko pāris dienu laikā viņš nokritās svarā gandrīz par 300 gramiem. Lai gan uzreiz pēc piedzimšanas Jans no krūts ēda veiksmīgi, pēc tam ar zīšanas tehniku tik spoži neveicās – lielu daļu katras barošanas nocīkstējāmies, lai mazajam izdotos satvert krūtsgalu, kā rezultātā īsti paēdis viņš lielākoties nebija. Mums bija palīgi – gan vecmāte, gan dūla, kas bija piedalījušās mājdzemdībās un pirmajā Jana dzīves nedēļā vairākkārt mūs apmeklēja, lai veiktu pārbaudes un palīdzētu iejusties jaunajā situācijā. Vecmāte konstatēja, ka Janam ir samērā īsa zemmēles saitīte, taču, tā kā viņas vadībā bijām iemanījušies zīdīšanas tehnikā, viņa ieteica turpināt zīdīšanu un tā dēvēto piena cīņu izcīnīt dabiskā ceļā.

    Pieredze piena atslaukšanā

    Sekoja vairākas grūtas nedēļas. Dēls sākumā daudz gulēja un svarā pieņēmās minimāli. Dūla kādā apmeklējuma reizē ieteica piena veidošanos veicināt ar elektriskā piena pumpja palīdzību, lai mākslīgi palielinātu pieprasījumu pēc piena, kas ļautu tam krūtīs veidoties vairāk, kā arī nodotu mūsu rīcībā papildu krūts pienu, ar ko dēlu piebarot pēc katras ēdienreizes.

    Šī tehnika – piena atslaukšana, lai mazajam papildinātu ēdienreizi, – palīdzēja tikai pirmajās pāris dienās. Dēls bija nedaudz savārdzis un tādēļ saīdzis, kad ēdot nācās tik grūti strādāt, tāpēc vieglais piens, kuru sākotnēji viņam devām ar karotīti, spēcināja un uzlaboja arī zīšanas situāciju.

    Saņēmu ieteikumu šo praksi turpināt: dūla ieteica katrā ēdienreizē 15 minūtes barot mazo no katras krūts un pēc tam dot līdz 60 ml atslauktā piena. Tās bija īstas mocības, jo ēdināšanai izmantojām karotīti vai šļirci, tādēļ process aizņēma ārkārtīgi daudz laika, kas īpaši nepanesamas padarīja naktis. Turklāt mazais daudz piena atvēma, kas man lika šaubīties par šīs metodes lietderību.

    Beidz šito māžošanos!

    Pēc pāris dienu mocībām piezvanīju pediatrei, lai norunātu tikšanos. Pirmais jautājums, ko pediatre uzdeva: «Cik ilgi mazais ēd, ja viņam to netraucēti ļauj?» Atbildēju, ka to nemaz nezinu, jo turamies pie prakses – 15 minūšu ēšana no katras krūts un barošana ar atslaukto pienu. Uzzinājusi, ko darām, pediatre ieteica steigšus to pārtraukt, sakot, ja šādi turpināsim, pēc nedēļas bērns ēdīs vai nu tikai atslauktu pienu, vai maisījumu. Saskaņā ar ārstes teikto mazajam šāds papildu piena apjoms nebija vajadzīgs – viņš to nemaz nespēja pārstrādāt, ko apliecināja arī pastiprinātā atvemšana.

    Ko darīt? Ārstes atbilde bija vienkārša: baro bērnu ar krūti! Lai motivētu Janu ēst ātrāk un vairāk, viņa ieteica mazo pirms ēšanas aktivizēt: ļaut viņam mazliet padarboties uz paklājiņa, lai kārtīgi atmostos, barot viņu plānākās drēbēs vai pat tikai pamperā, lai siltums neiemidzinātu vēl vairāk. Tā arī darījām, un, lai gan katra ēdienreize pamatīgi ieilga, biju pateicīga, ka varam iztikt bez liekas ņemšanās.

    Ārste ieteica mazo pirmajās dienās svērt, tāpēc noīrēju zīdaiņu svarus, lai fiksētu vēlamo vismaz 20 gramu svara pieaugumu dienā. Bet jau pēc pirmā apmeklējuma ārste rosināja samazināt svēršanas biežumu uz reizi nedēļā vai reizi trijās dienās, jo redzēja, cik slimīgi es sekoju līdzi katrai sīkākajai skaitliskajai izmaiņai.

    Mēles vaina

    Šis visnotaļ sarežģītais sākums mani bija pamatīgi izbiedējis un iedragājis manu apņēmību paļauties uz savām zināšanām un sajūtām bērna aprūpē. Turpmākās nedēļas baroju dēlu ar krūti – 40 minūtes, 50 minūtes, reizēm pat stundu vai ilgāk katrā zīdīšanas reizē, ļaujot viņam pie krūts arī aizmigt. Tobrīd man šī ilgā zīdīšana šķita gan likumsakarīga, gan pārejoša – likās, kādu laiku, kamēr dēla svars vēl nav īsti apmierinošs, ļaušu viņam izēsties pēc sirds patikas, ticēju, ka drīz vien zīdīšanas ilgums samazināsies pats no sevis.

    Bet notika pretējais. Ikdienā miega un zīdīšanas reižu un ilguma uzskaitīšanai izmantoju lietotni Baby Daybook un ap sesto Jana dzīves nedēļu konstatēju, ka zīdīšana man ir kļuvusi par pilnas slodzes darbu – ar bērnu pie krūts reizēm pavadīju vairāk nekā septiņas stundas diennaktī! Šādi savu dzīvi pavadīt nepavisam nebiju gatava, tāpēc, kad mūsu jaunais ģimenes ārsts pēc Jana pirmās apskates ieminējās, ka mēles saitīte ir īsa un būtu vērts apmeklēt otorinolaringologu, biju gatava ieklausīties.

    Vizīte pie ģimenes ārsta ieteiktā otorinolaringologa bija paredzēta pēc divām nedēļām, taču pēc kādas nakts, kad jau atkal biju pusotras stundas pavadījusi nomodā barojot, izmisumā piezvanīju ģimenes ārstam un lūdzu, lai viņš otorinolaringologa apmeklējumu palīdz norunāt ātrāk. Pie speciālista devāmies tajā pašā dienā: ārsts uzmeta Jana mēlei vienu skatienu un apstiprināja, ka korekcija nepieciešama. To viņš piedāvāja veikt turpat un uzreiz, paziņojot, ka zīdaiņiem šajā vecumā iegriezumu zemmēles saitītē veic bez anestēzijas (šajā vietā zem mēles esot ļoti maz nervu, sāpes esot minimālas).

    Man, protams, nebija iemesla viņam neticēt, taču jau pēc mirkļa ārsta kabinets piepildījās ar Jana kliedzieniem, bet viņa mazā mutīte – ar asinīm.

    To redzot, nācās raudāt arī man pašai, turklāt ilgāk nekā Janam, kurš jau pēc pāris minūtēm nomierinājies uzgaidāmajā telpā cītīgi zīda krūti. Viņa mēlīte sadzija labi un ātri, un patiesi nešķita, ka pēc procedūras viņš izjustu īpašas sāpes vai diskomfortu. Taču mani ilgi nepameta vainas apziņa un jautājums – vai mēs šo procedūru veicām tikai manis dēļ? Skaidrs, ka tās veikšanai bija objektīvi iemesli, – Janam nepieciešams gan kvalitatīvs miegs, gan spēja aktīvi ēst, nevis vienā haotiskā kamolā savēlies abu procesu bezgalīgs apvienojums, turklāt pārāk īsa zemmēles saitīte vēlāk var izraisīt arī runas traucējumus.

    Konsultācija zīdīšanā

    Jau nākamajā dienā pēc mēles saitītes korekcijas ievēroju, ka dēls zīž labāk un pienu spēj norīt lielākiem malkiem. Zīšanas ilgums gan samazinājās tikai nedaudz – ja ļāvu viņam zīst tik ilgi, cik pats vēlas, tāpat bieži vien pārsniedzām 45 minūtes. Sapratu, ka jau atkal mokos neziņā ar neskaitāmiem neatbildētiem jautājumiem. Vai dēlam jau ir izveidojies ieradums ēst ilgi un tam ar mēles saitīti vairs nav nekāda sakara? Varbūt man ir par maz piena, un, neļaujot viņam ēst ilgāk, es viņu atstāšu izsalkušu? Sapratu, ka viena tomēr galā netikšu, tādēļ sazinājos ar zīdīšanas konsultanti, kura piekrita satikties tiešsaistes konsultācijā. Videozvana laikā konsultante novēroja zīdīšanas procesu un drīz vien secināja, ka Janam izveidojies ieradums našķoties, – badā viņš gluži nepaliek, bet kārtīgi tā arī dienas laikā nepaēd, vien stundām ilgi uzkož pienu pusmiegā. Tāpat konsultantei šķita, ka man varētu būt arī nedaudz par maz piena, kura veidošanos būtu svarīgi veicināt.

    Zīdīšanas konsultante ieteica: saīsināt barošanas laiku līdz 30 minūtēm, barošanas laikā bērnu aktivizēt, lai viņš pie krūts neguļ (pabakstot viņa pēdiņas un žokļa rajonu, un laiku pa laikam arī savu krūti, izģērbjot viņu līdz pamperam vai vismaz novelkot zeķītes, lai pārlieku lielais siltums nepastiprina snaudu), pēc katras barošanas reizes censties arī atslaukt nedaudz piena ar elektrisko pumpi, lai veicinātu tā veidošanos krūtīs, kā arī izmantot šo atslaukto pienu, lai papildus pabarotu bērnu, kuram pāreja uz 30 minūšu ēdienreizi visdrīzāk nepatiks. Lai gan daļēji šķita, ka esam atgriezušies sākuma punktā, biju entuziasma pilna: man ir plāns, konkrēti, skaidri definēti soļi – rīcība, kas novedīs pie iecerētā rezultāta.

    Pirmajās dienās pēc jaunās prakses ieviešanas šķiet, ka viss izdodas, lai gan lēnām jau sāku bažīties, ka arī šim plānam nav konkrēta termiņa un nav zināms, vai tas izdosies. Papildus tam biju sākusi mocīties ar jaunu uzdevumu – nolikt gulēt zīdaini, kurš bija pieradis aizmigt gandrīz tikai pie krūts. Jau kopš bērna dzīves pirmajām nedēļām vēlējos ieviest, manuprāt, saprātīgu ritmu: nomods, kas sākas ar ēšanu, kurai seko pārtīšana un aktīvais periods, – tā, lai bērns nomoda beigās ir noguris un spēj aizmigt no noguruma, nevis tiek ieaijāts miegā ar ēdienu. Šādu ritmu man, protams, līdz šim nebija izdevies ieviest, jo gandrīz viss Jana nomoda posms tika pavadīts ēdot, turklāt par nomodu to varēja dēvēt tikai nosacīti. Man bija apnikusi šī bezgalīgā krēslas zona, un ļoti priecājos, ka varam saīsināt ēšanas laiku, lai pagarinātu nomoda daļu, kas paredzēta pasaules izzināšanai un komunicēšanai ar vecākiem, taču, tobrīd nezinot, kā citādi piedabūt Janu gulēt, ilgstoši midzināju viņu rokās, kas bija gandrīz tikpat kaitinoši kā ilgstošā barošana.

    Tāpat arī nespēju saprast, vai ar atslaukšanu tiešām ir izdevies palielināt piena ražošanos, jo brīžiem dēls pēc 30 minūšu ēšanas joprojām šķita izsalcis. Regulāri devu viņam atslaukto pienu, turklāt nopirku arī piena maisījumu, jo ne vienmēr izdevās atslaukt pietiekami daudz piena. Joprojām prātoju, vai bērns tiešām pēc 30 minūšu zīšanas vēl ir izsalcis vai vienkārši protestē pret lielajām pārmaiņām? Zināmā izmisumā iedzinu arī zīdīšanas konsultanti, kura no sirds centās man palīdzēt.

    Visbeidzot saņēmu ieteikumu, par kuru iepriekš biju dzirdējusi un smīkņājusi, – nosvērt visus vienā diennaktī izlietotos pamperus, lai savā neirotiskumā beidzot gūtu datos balstītu pārliecību, ka manam bērnam nedraud bada nāve.

    Atmošanās

    Ieteikums svērt piepildītos pamperus, kurš pat manam stresa un iracionālu baiļu pārmocītajam prātam šķiet absurdi, mani beidzot atmodināja. Sapratu, ka galvenokārt šādu ieteikumu esmu saņēmusi, jo uz maniem neskaitāmajiem jautājumiem pārliecinošu atbilžu nav. Apzinājos arī, jo ilgāk eksperimentēšu, jo mazākas izredzes sasniegt tik ļoti ilgoto – īsāku krūts barošanas laiku rokrokā ar mierīgu prātu.

    Nākamajā rītā piezvanīju paziņai, kurai bija izdevies ar savu pāris mēnešu veco meitu ievērot veiksmīgu dienas ritmu: stunda nomodā, divas stundas guļot – un tā līdz nakts miegam, turklāt, zīdīšanas ilgums katrreiz ir ne ilgāks par 10–12 minūtēm. Sapratu, ka mums ir akūti nepieciešams funkcionāls režīms. Pēc šīs sarunas pārstrukturēju mūsu dienu: dēla pamošanās, viena nomoda stunda, divas miega stundas un tā līdz vakaram, kad ap septiņiem sākas nakts miegs. Izrādījās, ka arī mans bērns spēj aizmigt ratos tad, ja ir noguris, un man nav viņš pārlieku jāskubina. Tāpat mans bērns, šķiet, spēj apmierināt izsalkumu, ēdot 20–25 minūtes. Režīms, kas ārēji varētu šķist mūsu uzspiests, atspoguļoja tieši viņa vajadzības. Protams, strikts režīms nestrādā vienmēr. Bet nomoda brīžos Jans daudz smaida, ar interesi aplūko mūsu sejas un ir sācis ar mums aizrautīgi komunicēt. Ilgākie atelpas brīži ļauj viņa nomoda posmus izbaudīt daudz vairāk – dzīve vairs nav ar miegu vienā haotiskā un nomācošā mutulī savijies nomods, kuru īstā miegā pārvērst bija tik lielas mokas.

    Dēlu vairs nesveru katru dienu (jā, es nopirku zīdaiņu svarus ar piecu gramu precizitāti), nekrītu panikā, ja vairākos pamperos pēc kārtas nav kakas, neatslaucu pienu ar pumpi un nepiebaroju viņu nedz ar savu pienu, nedz maisījumu. Joprojām katru dienu lietoju laktāciju veicinošo tēju, kuru, pāris reizes iedzerot, šķita, ka piena daudzums tiešām palielinās. Godīgi sakot, esmu nogurusi no jautājumiem un neskaitāmajiem atbilžu variantiem. Reizēm Jans ēd ilgāk par 20 minūtēm, un es viņam to ļauju. Nereti naktīs pat 40 minūtes, bet, kopš esam apguvuši man nesāpīgu guļošo ēšanu, kuras laikā pati snaužu, tas mani vairs nesatrauc.

    Viss nav perfekti. Zinu arī to, ka visam nav jābūt perfekti un ar mums viss ir kārtībā.

    Zinu arī, ka nepieciešamība pēc tā, lai viss būtu perfekti un lai katra dzīves minūte atbilstu manam plānam, ir mana, nevis Jana problēma. Zinu, ka vienīgais, kas šobrīd nepieciešams, ir miers – miers manā prātā, spēja pieņemt to, ko nespēju kontrolēt, ietekmēt, mainīt. Barošana ar krūti ir kļuvusi nesāpīga un vienkārša, un viss, ko es vēlos, ir to izbaudīt, nepārtraukti neskatoties pulkstenī, neuztraucoties par perfektu iekļaušanos režīmā un apvaldot savu prātu, kas vienmēr meklē jaunas problēmas.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+