Lielās mammas bailes jeb fobijas pēc bērniņa piedzimšanas

Mammas loma
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
1. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Vai pēc bērna piedzimšanas esi kādreiz izjutusi prātu un sirdi stindzinošas un paralizējošas bailes? Vai esi trīcējusi pie visām miesām jau no domas vien, ka tev nāksies lidot, vadīt auto vai tev ir bail saslimt un nomirt… Iepazīsties – tās ir bailes bez pamata jeb fobijas. Ko ar tām iesākt un kā tās pārvarēt? Konsultē psihoterapeite EVIJA ZIEMELE.

Bailes mums ir no kaut kā reāla, un tās palīdz izdzīvot, piemēram, nešķērsojot ielu pie sarkanās gaismas, bet fobija ir neizskaidrojamas un iracionālas bailes, kam nav nekāda pamata. Fobija nav nekas tāds, kas patiešām reāli apdraud dzīvi, taču tā traucē dzīvot tāpat kā bailes, pat vēl vairāk, jo kļūst bail jau no domām vien. Lai bailes nosauktu par fobiju, tām jāatkārtojas un jābūt ilglaicīgām. Taču fobija ir tik spēcīga, ka to nevar palaist garām!

Fobijas pēc bērna piedzimšanas parādās diezgan daudzām mammām, jo tas ir lūzuma punkts starp dzīvi, kad biji viena, un dzīvi, kurā vairs neesi viena.

Cilvēks vēlas kontrolēt nezināmo, bet bērna piedzimšanā ir daudz nezināmā: kā barot bēbīti, kāpēc viņš raud, kāpēc viņš neguļ, ko darīt, ja saslimst, ja niķojas. Bērna piedzimšanā daudz kas ir nebijis, un, ja tevī nav drošības un pārliecības, fobijai ir iespēja uzplaukt visā savā krāšņumā.

Kāda fobija parādīsies, ja tai vispār lemts būt, atkarīgs no tavas iepriekšējās dzīves pieredzes un pārdzīvotajām trauksmēm. Vienai mammai kļūst bail vadīt auto, citai bail saslimt un nomirt, vēl kādai ir bail no vīramātes vērtējuma. Taču jebkura fobija, kas parādās pēc dzemdībām, ir cieši saistīta ar es kā mamma sajūtu un apzināšanos. Fobija liek aizbēgt no bailēm, ka esi slikta mamma, jo fobija ir spēcīgāka. Cilvēks vienmēr vairāk jūt un domā par to, kas ir spēcīgāks, un fobija tāda ir. Reizēm izjust fobiju ir vienkāršāk nekā justies sliktai mammai…

Atbildības smagā nasta

Mūsu psihe funkcionē tā: ja cilvēkam ir bail, viņš nedusmojas. Bailes var izstumt dusmas un dusmas var izstumt bailes. Ja tev ir fobija, varbūt tu no apziņas izstum dusmas par to, ka līdz ar mazuļa piedzimšanu esi ierobežota, 24 stundas diennaktī esi kopā ar bērnu, ka tev no daudz kā jāatsakās, ka esi par visu atbildīga. Varbūt esi dusmīga uz vīru, ka viņš nepalīdz, varbūt tev ir sliktas attiecības ar savu mammu. Varbūt esi nobijusies, jo tas ir tavs pirmais bērns, tavs vēlīnais bērns, dzīve ir mainījusies, un tā joprojām – tie visi var būt iemesli neapmierinātībai un dusmām. Taču dusmoties ir grūti, jo mums iemācīts, ka dusmoties ir slikti. Taču attiecībā uz bailēm nekas tāds mūsu prātā nav uzlikts, līdz ar to dusmas izlec fobiju veidā un ir arī kā aizsardzība pret mūsu neapmierinātību.

Pēc dzemdībām parādās dažādi ierobežojumi, tu vairs nevari iet un dzīvi baudīt pilnu krūti, jo esi atbildīga vēl par kādu, ne tikai sevi.

Fobija ierobežo, un tas zināmā mērā neļauj darīt ko tādu, kas varētu apdraudēt spējas pildīt mammas funkcijas. Tāpēc var teikt, ka fobijas mums liek būt rūpīgākām mammām, un to varētu uzskatīt par fobijas pozitīvo pusi.

Atbildība, kas pieaug līdz ar bērna piedzimšanu, nav vienīgais, kas liek baidīties. Tās ir arī ciešanas, ko nevēlamies sagādāt citiem. Protams, katram mums ir žēl arī pašam sevi, bet, ja ir bērni, tad arī ļoti nevēlamies nodarīt sāpes vēl kādam. Tāpēc tu jūties mazliet iesprostota, jo nevēlies nodarīt sāpes, bet vienlaikus tev jāmācās saprast, ka tu neesi un nevari būt atbildīga par to, ja lidmašīna, kurā tu atrodies, patiešām cieš avārijā.

Fobijas ir pārdzīvojamas un no tām nemirst! Ar katru reizi, kad fobiju pārdzīvojam, mēs tuvojamies tam, ka tā mazināsies.

 

Izplatītākās fobijas

  • Bailes būt sliktai mātei. Tā ir biežāk sastopamā fobija, kam nav nekāda racionāla iemesla. Tā saistīta ar tavu pieredzi, tavām fantāzijām un tavām dusmām uz savu mammu un nesaņemto aprūpi. Kāpēc tev būtu jābaidās būt sliktai mammai? Tāpēc, ka bērns domās par tevi sliktu? Bet kā tu vari zināt, ko viņš domā? Taču tu uzskati, ka arī tavs bērns domā par tevi tāpat, kā tu domāji par savu mammu, un tas jau ir fobijas iemesls. Pēc bērna piedzimšanas bieži parādās arī ar kauna izjūtu saistītas fobijas. Tev ir kauns, ka bērns veikalā kliedz, jo, tavuprāt, tas uzreiz nozīmē, ka esi slikta māte, jo neesi tik perfekta, kā biji iedomājusies. Tev ir kauns par to, kā audzini bērnu, bet tu aizmirsti, ka nevari būt atbildīga par to, ka viņš kliedz. Jāiemācās pieņemt, ka tā vienkārši ir situācija, kas jārisina, piemēram, izejot ārā no veikala, un viss. Bet, ja ir kauns, tas ir paralizējoši, un tu neko šādā situācijā nespēj iesākt. Protams, nav jākrīt arī otrā galējībā un jāļauj bērnam kliegt, nerēķinoties ar citiem. Bērnam tomēr jāiemāca robežas, ko, kur un cik daudz var atļauties sabiedrībā, kurā mēs visi dzīvojam.
  • Bailes saslimt un nomirt. Tās, pirmkārt, ir bailes sāpināt tuvāko – savu bērnu. Otrkārt, tās var liecināt par to, ka esi tā nogurusi, ka neapzināti varētu arī nomirt. Taču tā nav vēlme aiziet no dzīves, bet no ciešanām, ko dzīve tev sagādājusi. Tāpēc bailes saslimt un nomirt sevī slēpj arī vēlmi dzīvē kaut ko mainīt un atpūsties. Ir sievietes, kas nemitīgi izdomā un meklē sev dažādas slimības, un bieži vien izrādās, ka aiziet pie ārsta ir vienīgā iespēja gūt atpūtu, vienīgā iespēja saņemt tuvāko cilvēku uzmanību un vienīgais veids, kā panākt, lai kāds vismaz laiciņu pieskata bērnus. Bailes saslimt ir arī tavas pašas bailes no ciešanām un sāpēm, arī atkarības izjūta. Ja saslimsti, tad par tevi jārūpējas un esi atkarīga no kāda cita. Ja kāds rūpējas par tevi, māc bailes, kas rūpēsies par tiem, par ko jārūpējas tev? No otras puses, varbūt labāk saslimt, jo citādi tu nemāki paņemt brīvdienu un atpūsties. Un, kad tu esi slima, mierīgi vari palūgt vīramātei pieskatīt bērnus. Taču var gadīties arī tā, ka neviens tev palīgā nenāks un tev tāpat būs par visu jārūpējas.
  • Bailes vadīt automašīnu. Vadīt auto nozīmē iekļauties sociālajā sistēmā, kas valda uz ceļa. Ja trīs gadus dzīvo mājās ar bērnu, var būt bailīgi iekļauties dzīvē vispār. Bailes vadīt auto ir arī bailes uzņemties atbildību un vadīt vēl kaut ko, jo tevī jau iestājies nogurums no bērna dzīves vadīšanas. Bailes braukt sevī var slēpt arī agresiju, un tev bail kādu sabraukt, bail kādam nodarīt pāri. Būtībā tās ir dziļi iekšēji slāpētas dusmas, arī uz bērnu – par to, ka naktī jāceļas, ka viņš prasa uzmanību, ka viņš nosaka tavu dienas kārtību. Aizmirstiet sen iemācītos stereotipus – uz bērnu drīkst dusmoties, jo dusmojoties tevī taču nav nekādu dziļi ļaunprātīgu mērķu. Ja tu nepieļauj domu, ka var dusmoties uz bērnu, bet iekšēji tomēr dusmojies, kur dusmām likties? Tad tās met kažoku riņķī un pārvēršas bailēs un fobijās. Varbūt bailes vadīt auto sakņojas tavā iepriekšējā sliktajā pieredzē ar auto braukšanu vai varbūt attiecībās ar vīru. Varbūt viņš nerūpējas par auto pietiekami labi un tas nav tik labā tehniskajā kārtībā, tāpēc tevī ir dusmas arī uz vīrieti. Un, ja tas netiek atrisināts un izrunāts, vienā mirklī pārvēršas fobijā – nevaru piesēsties pie stūres!
  • Citas fobijas. Piemēram, bailes no vīramātes un viņas vērtējuma. Varbūt tu sastingsti ikreiz, kad istabā ienāk vīramāte, un baidies pārtīt bērnu, jo, nedod Dievs, kaut ko neizdarīsi viņai pa prātam. Un atkal saņemsi nosodījumu, ka neesi laba māte. Tikpat labi tev var būt fobija no tā, ko par tevi (tavu uzvedību, rīcību, domām) padomās bērna tēvs vai citi tuvinieki.

Ja tev bērnībā bijusi pamestības izjūta vai arī dzīvesbiedrs neizturas pret tevi sevišķi labi, var parādīties fobija tikt pamestai vienai ar bērnu. 

Daudzām sievietēm parādās bailes, kas var pārvērsties fobijā par to, kādas būs dzemdības? Tāpat bieži izteiktas ir bailes par savu izskatu, kāda izskatīšos pēc dzemdībām, kāda būs mana figūra, vai nekļūšu resna un vai mani vēl mīlēs, ja neizskatīšos labi.

  • Iemācītās fobijas. Ja tavai mammai bijušas fobijas, visticamāk, arī tev tādas būs. Pārāk lielas mammas rūpes un raizes arī var radīt fobijas. Piemēram, ja mamma katru tavu braucienu uz ārzemēm uztver ar bažām, ka lidmašīna nogāzīsies un ka tevi noteikti apzags, tevī arī iemājo zināma piesardzība un arī tu pārņem šādu domāšanas veidu. Patiesībā mammas bažas ir bailes šķirties un bailes atzīt, ka tevis pietrūks, kas izpaužas muļķīgās ārējās izpausmēs. Ja ar savām fobijām netiec galā, arī tu tās tāpat nodod savam bērnam, un tad arī viņam dzīves laikā būs jāsaskaras ar bailēm no lietām, no kurām citi cilvēki nebaidās.

Ko iesākt?

Ja mums sāp vēders, mēs meklējam iemeslu, kāpēc tas sāp. Līdzīgi ir ar fobijām. Fobija ir dvēseles sāpe un, lai to spētu izārstēt, jāatrod šīs sāpes iemesls. Protams, tas nenotiek ne ātri, ne viegli, turklāt likvidēt galveno fobiju iemeslu – atbildību par bērniem – nevar, jo tā zināmā mērā pavada visu dzīvi. Iemesla atrašana palīdz pārvarēt fobiju, taču paliek atmiņas par to, un arī tās tik ātri izdzēst un likvidēt nevar. Iekāpjot lidmašīnā, vairs nav baiļu no lidošanas, taču ir atmiņas par šo fobiju. Kamēr atmiņas ir svaigas, tās emocionāli ir pietiekami spēcīgas, taču labā ziņa ir tā, ka, laikam ejot, izbalē arī tās.

Protams, pastāv iespēj izvairīties no tā, kas rada bailes, piemēram, nevadīt auto vai nekur nelidot, un fobija norimstas. Bet vai atteikties no dzīves piedāvātajām iespējām un pozitīva emocionālā lādiņa ir īstais risinājums?

Praktiski neiespējami izvairīties no bailēm, kas saistītas ar bērnu vai citām tuvām attiecībām, mammas vai tuvinieku vērtējumu, vai bailēm no tā, kā tiksi pieņemta. Šīs fobijas ir spēcīgas, un tās nevar ne izstumt, ne izturēt.

Fobija kā tāda aukstumpumpa izlec laukā, kad tai ienāk prātā, kad to vismazāk gaidi un vismazāk esi tai sagatavota. Taču, pārvarot fobiju pirmoreiz, tu gūsti arī pieredzi un saproti – es izdzīvoju! Tāpat droši vien pārdzīvošu arī otro reizi, un katra nākamā būs mazliet vieglāk pārciešama. Vari, protams, par savām bailēm runāt ar draugiem, bet tad fobijas pārvarēšana būs ilgstoša un ne vienmēr dos rezultātu. Tāpēc šī ir reize, kad ieteicams aprunāties ar psihoterapeitu.

Mammas pieredze

Stāsta divu meitu mamma Signe: «Kad pirms 12 gadiem pirmoreiz lidoju uz Ameriku, šķita, ka dzīvē nav nekā skaistāka kā lidot ar lidmašīnu. Šodien man vairs tā nešķiet, ir gluži pretēji. Manī iezogas liels stress, drebulis un bezpalīdzības izjūta. Un ne tāpēc, ka lidmašīnas kļuvušas nedrošākas vai man nepatiktu doties ceļojumos. Man ļoti patīk ceļot, un, ja reizi vai divas gadā kaut kur neaizbraucu, šķiet, ka esmu iesprostota būrī ar apgrieztiem spārniem. Bet ir mainījusies kāda fundamentāla lieta. Man ir bērni. Divas skaistas un mīļas meitas. Tas vairs nav tas pats, kas bezrūpīgi aizlidot ar domu šī ir mana iespēja. Tās uzreiz ir domas par atbildību, kas paliek mājās. Par mazajām dvēselītēm, kas vairāk vai mazāk ilgojas pēc mammas un tēta, un, protams, dāvanām. Tie divi bērniņi mājās neļauj vairs uztvert dzīvi bezrūpīgi. Tie ir cilvēciņi, kam nav jāpaliek vieniem, bet jājūt ģimenes mīlestība vēl ilgu laiku. Katru reizi, kad iesēžos lidmašīnā, man nāk raudiens, jo iedomājos viņu mazās sejiņas.

Pēdējā lidojumā uz Kaliforniju, kur jālido 13 stundas, un tas bija tikai viens no trim lidojumiem, ilgi domāju par to, cik fundamentāli mūsu dzīves izmaina bērns. Jo, lai cik mīļš ir mans vīrs, mana mamma, brālis vai tētis, nekas neliet tā aizdomāties par bailēm pazaudēt kā bērni. Un, tā kā mums ar vīru ir kopīgs darbs, arī ceļojam mēs kopā, tas nozīmē, ka mājās paliek tikai meitas.

Daudzi man māca, ko domāt, ko vizualizēt, kamēr lidoju. Stāsta par statistiku, ka lidmašīnas avarē retāk nekā auto. Tomēr tas nepalīdz. Vienīgā cerība nākamreiz ir miegazāles.

Satraukumam lidot droši vien ir vairāki iemesli, ja neskaita bērnus. Pirmkārt, apziņa, ka tu neko nekontrolē un to dara kāds cits. Vēl trakāk – tikai divi cilvēki uz visu lidmašīnu.

Otrkārt, teortētiski tiek pārkāpta mana cilvēciskā nespēja lidot. Treškārt, ilgā sēdēšana. Ceturtkārt, mana mazā sapratne fizikā, kas liek katru reizi brīnīties par faktu, ka tik liels un smags aparāts kā lidmašīna spēj pacelties gaisā un tur būt. Tas man liek domāt par to, ka meitām fizikas apguve būs viens no obligātiem priekšmetiem, jo tas palīdz dzīvot un izprast to, kas bieži vien ir pāri mūsu ikdienišķajai sapratnei.

Ko darīt? Laikam neko. Protams, varu nelidot un sēdēt mājās. Bet tas nav risinājums. Varu pārvietoties tikai ar mašīnu, taču tad tikt uz Ameriku būtu grūti. Kuģis man ir tikpat nesaprotams, cik lidmašīna, – tātad atkrīt. Zinu, ka ceļošu, un zinu, ka bieži. Tas ir mans aicinājums – aizbraukt un izjust ko jaunu. Tas ir manas dzīves un darba adrenalīns. Bet ko darīt ar sajūtām lidmašīnā? Atliek vien iedomāties, ka lidmašīna ir viens liels sērfa dēlis, kas sērfo pa gaisa viļņiem. Iztēloties, ka esmu tā, kas vada. Bet pats galvenais – iemācīties uzticēties. Pilotiem. Dzīvei. Bet visvairāk – sev.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+