• Šobrīd

    weather img

    Rīga +32°C Daļēji saulains, A vējš, 3.6 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Lielākie izaicinājumi no mammas kļūstot par vecmāmiņu

    Ģimene
    Santa.lv
    Santa.lv
    7. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Tēma par iekļūšanu vecmāmiņu kārtā ir plaša un dziļa kā pasaules tautu pasaku krājums – katrai vecmāmiņai ir savs stāsts, bet visām kopā arī kaut kas viens. Tas ir turpinājums, un par to vien varam priecāties.

    Jaunā loma

    Mātes lomu mēs vienmēr apgūstam pirms tapšanas par vecmāmiņu, tā tas vienkārši ir iekārtots, otrādi nemēdz būt. Un mātes loma nozīmē rūpēties par bērniņu, nodrošinot viņa fizioloģiskās un emocionālās vajadzības – lai mazais ir paēdis, lai viņš ir sveiks un vesels, un apmierināts. Audzināšanā vecāku uzdevums ir izaudzināt bērnu par pieaugušo, kurš spēj būt neatkarīgs, patstāvīgs, veidot savu dzīvi, dibināt ģimeni un audzināt savus bērnus.

    Vecmāmiņas loma jau ir pavisam kas cits – mamma un tētis ir bērna pamatģimene, bet vecvecāki ir paplašinātā ģimene. Galvenā atšķirība no mātes lomas ir fakts, ka jaundzimušais bērniņš ir mammas bērns, nevis vecmāmiņas bērns. Jaunie vecāki ir pieņēmuši lēmumu, ka bērns būs, un nu tas ir ieradies – ar visām sekām: atbildības uzņemšanos, savu vajadzību nolikšanu malā un tā tālāk. Savukārt vecmāmiņa un vectētiņš nemaz nevar pieņemt tādu lēmumu: man būs mazbērns! Tāpēc arī atbildība par mazuli viņiem nav tik liela vai, teiksim, ir citāda nekā vecākiem. Vecvecāku uzdevums nav izaudzināt bērnu un rūpēties par viņu, bet gan būt atbalstošiem saviem bērniem viņu jaunajā dzīves posmā. Izklausās vienkārši? Jā, ja vien pašu vecvecāku dzīve ir gana sakārtota un piepildīta.

    Neielēkt mammā

    Mammas loma sievietei ir pazīstama, savā veidā tā ir kā droša osta, jo – es taču esmu to pieredzējusi, es zinu, kas ir jādara! Ja sievietei, kura kļuvusi par vecmāmiņu, sava dzīve īsti nav sakārtota un arī jaunā ģimene ir apjukusi, omītei var rasties liels kārdinājums ielēkt jau zināmajā, drošajā mammas lomā. Tomēr šajā brīdī ir jātiek skaidrībā par savu jauno lomu. Pirmais ieteikums par vecmāmiņu nule kļuvušai sievietei ir pavisam vienkāršs – godīgi un sirsnīgi apdomāt, ko es gaidu no šīs lomas, kāda vecmāmiņa es gribu un varu būt, bet kāda savukārt nevaru.

    Protams, ir izņēmumi, kad vecāki dažādu iemeslu dēļ nespēj vai negrib uzņemties atbildību un mazo nākas uzaudzināt vecvecākiem. Tādos gadījumos gan ir ļoti ieteicams sakārtot attiecības un atbildību arī juridiski. Nereti vaina nav tikai bezatbildīgos vecākos, reizēm paši vecvecāki saviem jau pieaugušajiem bērniem neļauj nobriest, infantilizē viņus un neļauj uzņemties vecāku lomu. Taču būtībā, piemēram, astoņpadsmitgadīgi jaunieši spēj izaudzināt bērnu! Iespējams, viņiem lieti noder kāds padoms un praktiska palīdzība, bet viņi ir pieauguši cilvēki ar spēju uzņemties atbildību.

    Nekāpt uz vecajiem grābekļiem

    Otrs ieteikums jaunajiem vecvecākiem ir atcerēties savu jaunību un bērna piedzimšanu – kā toreiz izturējās pašas un vīra mammas un tēti? Ko viņi darīja man pieņemamā un saprotamā veidā, bet kas bija tas, kas kaitināja, sadusmoja vai sarūgtināja? Nevajadzētu kāpt uz vecajiem grābekļiem, atkārtojot savu vecāku kļūdas, bet gan saprast, ko es varētu darīt pareizāk un labāk. Skaidrs, ka jaunajiem vecākiem ikdienas ritms ir krietni piesātinātāks, jaunajiem bieži trūkst laika, lai visu paspētu, tāpēc, lūk, šī ir tā niša un iespēja būt atbalstošai, noderīgai vecmāmiņai. Piemēram, ja mammai vakarā bez visiem citiem mājas darbiem ir jāuzšuj bērnam arī vāveres kostīms rītdienai, bet mazais ļoti vēlas uzspēlēt ričuraču, tad… visticamāk, ka mamma tomēr šūs kostīmu, nevis spēlēsies ar bērnu. Savukārt vecmāmiņai ir tā iespēja veltīt mazbērnam laiku tieši rotaļu veidā.

    Mamma un ome vienlaikus?

    Man būs mazbērns! Prieks un laime, bet… sievietei pusmūžā tā var izrādīties arī gana grūta pāreja, jo vārds vecmāmiņa nepārprotami liecina, ka neesi vairs jauna. Cita lieta ir joprojām justies jaunai, aktīvai un darba spējīgai – jā, tā tas itin bieži arī ir! Un tomēr pārdomas par neapstādināmo dzīves ritumu prātā var ienākt un radīt zināmu trauksmi.

    Reizēm nāk arī apjausma par to, ka šis mazulītis nav mans bērns, ka man nemaz vairs nevarētu būt bērni… Jā, ne vienmēr sieviete grib kļūt par vecmāmiņu, viņa nav tam gatava. Piemēram, mēdz būt tā, ka sievietei pašai ir tikai ap četrdesmit un trīs bērni, no kuriem vecākajam ir 20 gadu, bet jaunākais ir divgadīgs. Un pēkšņi bērns ir arī tam divdesmitgadīgajam bērnam… Tad sieviete, kurai pašai ir aktīva mātes loma, kļūst arī par vecmāmiņu. Bet viņai tik un tā jāprot šīs lomas nodalīt, un tas var būt visai grūti.

    Ja ome ir aizņemta

    Ja mazbērns piedzimst sievietei 40–50 gadu vecumā, viņai pašai nereti šajā laikā ir aktīva darba dzīve, iespējams, pat ļoti. Šo vecuma posmu cilvēka dzīvē psihologi mēdz dēvēt par eksperta laiku – darba jomā ir zināmi sasniegumi, sieviete sevi pierādījusi, līdz ar to jūtas pārliecinoši savā profesijā. Ja šādā aktīvā darba posmā sievietei piedzimst mazbērns, ir skaidri jāsaprot, cik daudz laika būs iespējams veltīt savai jaunajai lomai, un tas viss jāizrunā ar jauno ģimeni, lai nebūtu pārpratumu. Piemēram, ka jaunā māmiņa gaida no vecmāmiņas palīdzību, kad vien to ievajagas, bet vecmāmiņai nav tādu iespēju. Ja to visu izrunā, var vienoties, teiksim, ka omīte bērnu pieskatīs brīvdienās, savukārt darbdienu vakari pieder viņai pašai. Kā vadmotīvu paturot prātā to, ka bērns ir piedzimis nevis visiem kopā, bet gan pieaugušiem, atbildīgiem vecākiem, kuriem ir pienākums viņu audzināt.

    Ko vecvecākiem NEdarīt

    + Nevajag jaunajiem nemitīgi norādīt, ko un kā viņi dara nepareizi un kā būtu pareizi. It īpaši, ja neviens neprasa padomu. Ja vecāki uztic savas atvases vecvecākiem, jāvienojas par noteikumiem – ko bērnam dot, ko ne, ko atļaut darīt un ko noteikti ne. Priekšroka noteikumos dodama vecākiem, īpaši, ja runa ir par mazbērna pieskatīšanu zīdaiņa vecumā.

    + Vecmāmiņām nevajadzētu sacensties ne savā starpā par to, kura labāka, mīļāka un devīgāka, nedz arī konkurēt ar bērna mammu – sak, mamma jau tev neļauj vai nedod to un to, es tev došu, un tā ir pareizi! Tas bērnā rada pamatīgu lojalitātes konfliktu, jo viņš mīl savus vecākus un viņam ir sāpīgi dzirdēt, ka viņi kaut kādā veidā nav pietiekami labi.

    + Nevajag darīt visu, lai tikai mazbērns jūs iemīl! Piemēram, ja opītis vienmēr ir pierunājams iet dārzā ķert tauriņus un bērnam tas patīk, nav brīnums, ka mazais izvēlēsies vectētiņu, nevis vecmāmiņu, kura grib lasīt viņam grāmatu.

    Pieredzes stāsti

    Morāli – atbalstīt, fiziski – netraucēt

    Vecmāmiņa Lolita (54): «Meita vaicāja: kā tu tagad jūties – vairāk kā ome vai kā vecmāmiņa –, un kā tu gribētu, lai tevi sauc? Atklāti sakot, es nezinu, man vienalga, visi apzīmējumi der, jo esmu laimīga un jūtos burvīgi! Par to palīdzēšanu jaunajiem es domāju tā – mūsdienās vairāk var palīdzēt garīgi, nevis fiziski, jo sadzīves apstākļi ir krietni labāki. Meitai dzīvesbiedrs ir blakus, viņi labi tiek galā, un tas ir jauki, ka viņi visi trīs var tā rāmi kopā padzīvot, gan vēl paspēsim izviesoties! Tāpēc man šķiet, ka mans uzdevums pašlaik ir atbalstīt garīgi un netraucēt fiziski.»

    Četras paaudzes vienā mājā

    Vecmāmiņa Velga (49): «Man ir tikai viens dēls, un nu viņam ir dēls, tātad arī man ir turpinājums… Un vēl man ir prieks par to, ka esmu jauna vecmāmiņa! Bieži vien redzu, ka sievietes, kļūstot par vecmāmiņām, drusku par daudz pievēršas mazbērnam, aizmirstot sevi. Tādā ziņā mana personīgā dzīve ir ļoti piepildīta, nav ne laika, ne iespēju pazust vecmāmiņas lomā, lai arī mēs dzīvojam kopā vienā mājā. Vēl vairāk – arī mana mamma dzīvo kopā ar mums, tā ka mazajam ir gana daudz auklētāju. Esmu ļoti par to, ka jāievēro robežas, – cenšos neiejaukties audzināšanas metodēs un arī nenostāties kāda pusē, ja gadās kādi strīdi. Protams, no malas skatoties, man šad un tad šķiet, ka jaunie dara nepareizi, bet visbiežāk es to paturu pie sevis, ja vien man neprasa padomu.»

    Vecuma vispār nav!

    Vecmāmiņa Ineta (51), skolotāja, divu mazbērnu vecmāmiņa: «Ar mazbērniem tiekamies gandrīz katru nedēļas nogali un kaut ko kopā darām. Priecājos, ka viņiem patīk dabā, ka viņiem interesē reālas lietas, ka viņi negrib sēdēt tikai pie televizora vai planšetes. Vasarās mēs kopā daudz dzīvojamies pa lauku, mums patīk doties foto ekspedīcijās. Man pašai patīk sarunas ar viņiem par skolu, skolasbiedriem un attiecībām ar viņiem. Esmu secinājusi – lai bērns sarunās atvērtos, jāprot ne tikai klausīties, bet arī prast pamudināt viņu izteikties. Man pašai ļoti interesē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģija, tāpēc spēju pilnībā iedziļināties šajās sarunās.

    Mana filozofija par dzīves ritumu ir tāda, ka vecuma vispār nav, ir tikai apziņa, kas novēro, un tā ir mūžīga. Viss nāk un iet, bet mūžīgais novērotājs ir klātesošs… Mūsu laicīgā dzīve ir īss sprīdis, un tas jācenšas nodzīvot šeit un tagad, neiestrēgstot ieguvumos un zaudējumos.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+