Kā ar bērnu runāt par seksu?

Seksuālā audzināšana
Ērika Bērziņa
19. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Agrāk vai vēlāk ikviens bērns vecākiem sāk uzdot jautājumus, kas saistīti ar seksuālām un intīmām tēmām. Ne vienmēr mēs zinām, kā uz tiem atbildēt, cik daudz un kā stāstīt. Bet izrādās, ka saruna nav pirmais, ar ko jāsāk seksuālā izglītība. Pirmais solis ir pašiem pieņemt un apzināties savu ķermeni un seksualitāti. Konsultē KRISTĪNE BALODE, psiholoģe, konsultante attiecību un seksualitātes jautājumos.

– Kā vecākiem reaģēt, ko teikt, ja bērns ierauga, ka viņi nodarbojas ar seksu?

– Uzskatu, ka tajā nav nekā ārkārtēja. Es pat teiktu, ka apstākļos, kur sekss netiek pastiprināti slēpts, katram bērnam kaut reizi nejauši vajadzētu būt nokļuvušam situācijā, kurā viņš redz vecākus mīlējamies. Bērns līdz ar šādu pieredzi mācās, ka tā ir normāla pieaugušo padarīšana, lai gan viņš šajā brīdī īsti nesaprot, kas tas ir. Bērnam piemīt dabiska zinātkāre, tādēļ, nonākot šādā situācijā, īpaši pašā mazotnē, ja vien viņš netiek pamanīts un vēl nav paguvis iemācīties, ka sekss ir kaut kas, par ko jākaunas un jājūtas neērti, viņš tā klusiņām var nostāvēt krietnu brīdi. Mēs, pieaugušie, esam atbildīgi par to, lai bērni tiek pasargāti no procesiem, kas nav viņa vecumposmam atbilstoši, bet veselīgos apstākļos arī nekrītam panikā, ja viņi šos procesus pamana, jo tajos nav nekā pretdabiska. Kopjot un veidojot savas seksuālās attiecības, maziem soļiem atbrīvojot tās no kauna, neērtības, nevērības un aptraipītības konteksta, neatraujot seksu no sirsnības un savstarpējas ieinteresētības, mīļuma un maiguma, mēs attīstām savu seksuālo kultūru un, neko īpaši nedarot, nododam šo izpratni par seksu saviem bērniem. Pozitīva seksuāla pašrealizācija ir nozīmīgs pamatakmens personības garīgajai un fiziskajai veselībai, veiksmīgai sociālai pašrealizācijai. Seksu var pavadīt skaņas – mamma, iespējams, nesaprotami sten un vaid, un tas bērnā var radīt trauksmi, ka tētis viņai dara pāri. Jo bērns mazāks, jo viņam ir ciešāka piesaiste mammai. Tad ir īstais brīdis bērnam paskaidrot, ka abi vecāki šo procesu izbauda un viņam nav jāuztraucas, jo tas ir veids, kā pieaugušie viens otru samīļo.

Bērni, redzot, kā vecāki flirtē, vai ieraugot viņus mīlējamies, mācās, ka sekss ir attiecību sastāvdaļa.

Ar seksu nenodarbojas ar kuru katru cilvēku tāpat vien, fizisku kontaktu veido ar cilvēku, kurš ir tuvs, kurš uzrunā gan fiziski, gan emocionāli, kurš ir patīkams komunikācijā. Mūsdienās neviens ar seksu nenodarbojas primāri reproduktīvās funkcijas dēļ, mēs seksu gribam baudas dēļ. Tas arī mums jāmāca bērniem – ka sekss ir baudas avots, tas ir stāsts par tuvu, intīmu un baudpilnu attiecību veidošanu. Protams, varam pieminēt, ka tā rodas arī bērni un tā arī var tikt arī pie briesmīgām slimībām.

– Daudzi vecāki patiešām ļoti mulst bērnu priekšā, saskaroties ar intīmām un ar seksualitāti saistītām tēmām. Vai tas notiek tādēļ, ka savulaik mūsu vecāki, runājot par šo tēmu, arī mulsa, kaunējās vai mums vispār neko nestāstīja?

– Kauns ir šis kolektīvais spēks, kas apvij seksa un seksualitātes tēmu. Un nemaz nav nepieciešams to izteikt vārdos, lielākoties mēs visu pasakām ar savu reakciju, ar mīmiku, attieksmi. Turklāt te nav runa tikai par mūsu paaudzi vai mūsu nāciju. Līdz šim seksualitāte un ar to saistītie jautājumi ir bijis tabu – nekas tāds, ar ko mēs gribētu lepoties, pēc kā gribētu tiekties. Un bērnam to var pastāstīt: es, runājot par šiem jautājumiem, tik ļoti mulstu, jo arī ar mani neviens par tiem nav runājis. Tāpēc es arī ar citiem nespēju par seksu runāt brīvi (ne tikai ar tevi, dēliņ vai meitiņ), man ir pat neērti par to domāt, trūkst vārdu krājuma, pieredzes.

Tomēr nevar galveno uzsvaru likt uz runāšanu, izskaidrošanu ar vārdiem. Ja es teikšu meitai, lai viņa nekautrējas par savu ķermeni, bet pati nejutīšos ērti un brīvi savējā, tas neko nedos.

Mazā meitene tik un tā iemācīsies, ka savs ķermenis ir jāslēpj. Savukārt, ja bērns jau no mazotnes redz, ka mamma un tētis pieņem savu kailumu, viņš saprot, ka vecāki ir komfortā ar savu ķermeni, viņiem nav kauns no sevis un mazajiem, kas ir blakus. Ja bērni drīkst redzēt, ka mammai ir krūtis, starpene un apmatojums, viņi saprot, ka mamma savā ķermenī jūtas brīvi. Ka ķermenis ir dabisks un nav apgrūtinājums vai kauna traips. Patiesībā mums vajadzētu būt pateicīgiem, ka mums ir ķermenis. Bet mēs no tā kaunamies – nedod Dievs, kāds ieraudzīs, ka esmu plika iznākusi no dušas, te man kaut kas lieks, te nesmuks…

Mēs lauzīsimies kā pa celmiem, kamēr nesapratīsim, ka pirmais uzdevums ir pašiem savas seksualitātes pieņemšana. Ir jāsāk dzīvot seksuāli atklātāku dzīvi, jo seksualitāte ir cilvēka pašrealizācijas forma, kas nepieciešama fiziskajai un garīgajai veselībai. Tā ir dzinējspēks, kas vispār liek mums kaut ko iekārot, gribēt virzīties uz priekšu, realizēt savus sapņus. Sekss nav tikai fizioloģisks akts, bet mūsu dzīvē veic arī psihoemocionālo funkciju – palīdz aktualizēt mūsu jūtu pasauli, veidot kontaktus ar cilvēkiem. Galu galā tam ir arī garīgā funkcija – cik kvalitatīvi un apzināti mēs savu seksualitāti spējam realizēt. Un jautājums ir, vai mēs šo savu instinktīvo vajadzību iemācīsimies apzināties un saprast vai visu mūžu mēģināsim to apkarot.

– Bet pienāk vecums, kad bērni paši sāk kaunēties. Meitenes, piemēram, par to, ka viņām aug krūtis.

– Vienīgais, kas būtu jādara, – jāmēģina bērnu iedrošināt pieņemt savu ķermeni. Varbūt pat nerunājot, bet parādot, ka mamma pati ar to visu labi tiek galā. Es nekautrējos, draudzenes joprojām tiekas ar mani, un cilvēki no manis neizvairās tikai tādēļ, ka man ir krūtis. Meitai var pastāstīt, ka tas ir forši, ka sievietēm ir krūtis. Svarīgi parādīt arī nākotnes perspektīvu. Un skaidrot, ka ķermenis nav tikai estētiska bilde, bet ir savs labums, kādēļ sievietēm ir krūtis. Tām ir dažādas funkcijas. Kad mamma zīda mazo brāli vai māsu, ir īstais brīdis, lai meitai pastāstītu – es tagad baroju bēbīti, tev arī kādreiz būs bērniņš un tavas krūtis būs lielas un pilnas ar pienu. Tad var paņemt anatomijas grāmatu un paskatīties, kāda ir krūts uzbūve, kur atrodas piena dziedzeri. Bet arī jāpastāsta, ka krūtis būs jutīgas, ka tām patiks pieskārieni. Ir svarīgi nemukt prom no baudas, ko mums var piedāvāt mūsu seksuālā patība, lai gan par to mums ir visneērtāk runāt ar bērniem.

– Un kā meitai pastāstīt, kas ir mēnešreizes, un kurā vecumā to darīt?

– Ir pilnīgi normāli, ja maza meitene zina, ka mammai ir mēnešreizes un kas mēnešreižu laikā notiek. Tā ir uzaugušas manas meitas. Stāvējušas blakus un skatījušās, kā mainu paketi vai tamponu…

Ja mamma slēpjas vai neko nestāsta, bērns vienkārši redz, ka viņai tek asinis, un viņam kļūst bail. Arī pašai sākoties mēnešreizēm, meitenei var iestāties panika, jo parasti, kad tek asinis, mēs līmējam plāksteri, meklējam ārsta palīdzību, saucam ātro palīdzību, braucam uz slimnīcu. Bet, ja bērns no tā visa nebūs bijis izolēts, viņam nekas īpaši nebūs jāstāsta un speciāli jādomā par to, kad ar viņu runāt par mēnešreizēm.

Uzskatu, ka visi mūsu ķermeņa šķidrumi ir dabiski un cilvēka ķermenis ir dabisks ar visu, kas no tā nāk ārā. Ķermenis ir mūsu vienīgais praktiskais instruments, kas mums iedots, un tas var nodrošināt visu, ko vajag, ja vien mēs to lietojam. Meitenēm atšķirībā no puikām ir olnīcas, kas noteiks visu viņu dzīvi. Reproduktīvā vecumā sieviete dzīvo ciklisku dzīvi, kur hormonālais fons, kas sākas olnīcās, nosaka to, kā viņa jūtas, ko viņai gribas ēst, ko darīt, kas viņu spēj ieinteresēt, kur veicas labāk, kur – grūtāk. Tas ir sievietes veselības pamats. Ja sieviete ir kontaktā ar savu ķermeni, viņai vajadzētu ļoti labi just, kā cikls ietekmē viņas sajūtas un dzīvi.

– Kad bērnos mostas seksualitāte?

– Mēs visi piedzimstam kā seksuālas būtnes. Protams, bērni vecumposmam atbilstoši apjauš un iepazīst savu seksualitāti. Jau no mazotnes mēs varam bērniem mācīt baudīt savu ķermeni – paijāt, glāstīt, masēt, saprast, kā tas funkcionē. Un savu ķermeni bērni sāk iepazīt jau zīdaiņu vecumā.

– Kad mazie puisīši rausta un staipa savu krāniņu…

– Tas ir pat ieteicams, jo, ja mazie puikas nestaipa dzimumlocekļa priekšādiņu jau mazā vecumā, tīri anatomiski var izveidoties ļoti šaura priekšādiņa, un, kad dzimumloceklis aug, ir ļoti sāpīgi. Vēlāk seksuālā akta laikā vīrietim ir ļoti lielas sāpes, jo priekšādiņa ir ļoti šaura un galviņa netiek cauri. Tāpēc ir svarīgi, lai puiši mazotnē staipa savus krāniņus.

– Ja vecāki pamana, ka bērns ir sapratis, ka pieskārieni ķermenim var sniegt baudu, un sāk pašapmierināties – kā vecākiem reaģēt? Ja bērns to dara, piemēram, viesistabā uz grīdas, kamēr pārējie ģimenes locekļi vēlas kopā noskatīties filmu vai darīt ko citu?

– Galvenais ap šo nodarbi neradīt lielu trauksmi. Kad bērns to dara, vecāku attieksmei ir jābūt pieņemošai. Bet jāpaskaidro, ka ir lietas, ko mēs nedarām publiski. Arī podu mēs neliekam pie ēdamgalda un maltītes laikā tur nenokārtojam savas dabiskās vajadzības. Pastāv zināma uzvedības kultūra, un ir lietas, kuras mēs labāk darām vienatnē. Mums bērnam ir jārāda savs piemērs un jāskaidro, ka sabiedrībā ir pieņēmumi, kā mēs uzvedamies. Ja esi mājās, runa ir tikai par tevi, bet, ja sabiedrībā – par cieņu pret citiem cilvēkiem, viņu uzskatiem un vajadzībām. Un vienmēr ir jāmeklē zelta vidusceļš, lai ne vienam, ne otram nenodarītu pāri.

Ja tas notiek mājās visu klātbūtnē, bērnam var teikt, ka mums ir prieks par tevi, ka tev tas sagādā patīkamas sajūtas, bet mēs visi negribam tajā piedalīties. Vai tu varētu, lūdzu, aiziet uz savu istabu? Nevis satrauktā balsī iekliegties: «Fiksi ej uz savu istabu! Ko tu te dari?!» Ja vecāki par to jūtas neērti, viņiem pašiem ir jātiek galā ar savām sajūtām, jo tā ir pieaugušā atbildība. Bet bērns jāliek mierā, jo viņš vienkārši iepazīst savu ķermeni un ir brīvās attiecībās ar to.

Tomēr jāzina, ka pašapmierināšanās bērnam ne vienmēr ir tāda vienkārša lieta. Ja viņš sāk just baudu, viņš ļoti bieži sevi pārkairina.

Tādēļ vecākiem ir jābūt gataviem arī pakontrolēt situāciju, paskatīties, kas notiek bērnam starp kājām.

– Bet vai vecāks arī lielākam bērnam var apskatīt starpeni vai krāniņu? Vai tā nav zināma intimitātes robežas pārkāpšana?

– Būtībā te ir stāsts par vecāku kompleksiem, jo viņiem šķiet, ka lien otra cilvēka intīmajā zonā. Ja mēs pārbaudām, kā bērns ir iztīrījis zobus un skatāmies viņa mutē, mēs taču nejūtamies neērti. Ja mamma prot parūpēties par sevi, kādēļ lai viņa nevarētu parūpēties arī par savu meitu? Mums ir šī izkropļotā ideja, ka tur lejā ir intīmās ķermeņa daļas, kas ir neaizskaramas, kam nedrīkst tuvoties.

– Bet vai tad tā nav?

– Nē, tādu intīmo ķermeņa daļu nav. Ir jārunā par intīmām attiecībām, nevis intīmām ķermeņa daļām. Manas ausis var būt tikpat intīma ķermeņa daļa kā starpene vai dzimumloceklis. Līdzko intīmās attiecības atrauj no ķermeņa, nekas labs nesanāk. Tādēļ arī seksuālās attiecības pieaugušā vecumā ir tik samocītas, jo mēs tās asociējam ar atsevišķām ķermeņa daļām, dažām kustībām un kaut ko ļoti konkrētu.

– Kā bērnam ikdienā palīdzēt nonākt ciešākā kontaktā ar savu ķermeni?

– Vairojiet pieskārienus! Reti kuram bērnam nepatīk, ja viņam pamasē pēdiņas. Turklāt pieskārienam ir tā burvība, ka tas darbojas uz abām pusēm – jāļauj, lai arī bērni pieskaras vecākiem. Tad viens baudu saņem, otrs – rada. Bet jāsāk ar to, ka jāsamazina ļoti straujais ikdienas temps, lai vispār atrastu laiku mierīgi izbaudīt notiekošo.

Starp citu, pret puikām mēs izturamies brīvāk, pielaidīgāk, vairāk atbalstām viņu brīvu ķermenisku pašizpausmi. Priecājamies, ja viņi ir fiziski aktīvi, kāpj kokos, nodarbojas ar sportu, neaizrādām, ja viņi skraida pa mājām pliki vai, piemēram, atļaujas pakasīt dibenu. Meitenes šajā ziņā joprojām saskaras ar daudz izteiktākiem aizrādījumiem, kas saistīti ar ķermeni, – necel kleitu augšā, sēdi ar kopā saliktām kājām, netrako, meitenes tā neuzvedas, nekasies, tas nav pieklājīgi, šo nevar vilkt, jo viss spīd cauri! Un varētu vēl minēt neskaitāmus it kā nevainīgus komentārus.

Kad meitenēm sāk augt un veidoties krūtis, ātri vien mēģinām tās noslēpt un vēlāk paši brīnāmies, cik lielu spriedzi var radīt sievietes kaut nedaudz izceltās krūtis vai krūšgali.

Puišos mēs ķermeni vairojam, bet meitenes ļoti ātri mēģinām no sava ķermeņa izdzīt ārā, lai paliek tāda ēteriska būtne, kas kaut ko tikai jūt – vairāk emocionāli, ne fiziski, ar maņām.

– Daudz runājam par sievietes piemēru, ko viņa var dot savai meitai, arī dēlam. Bet kāda ir tēta loma, vai viņa uzdevums ir par visu pastāstīt dēlam?

– Uzskatu, ka mūsdienās stāstīt un mācīt bērnam par seksualitāti var tas vecāks, kurš šajās tēmās jūtas drošāks un brīvāks. Galvenais, lai ap šo tematu ir pēc iespējas mazāk spriedzes. Vai to dara mamma vai tētis – nav nekādas atšķirības. Arī tētis var būt tas, kurš meitai pastāsta par mēnešreizēm. Galvenais to darīt tad, kad bērnam šie jautājumi ir aktuāli, nevis organizēt speciālas pārrunas, kuru laikā gan vecāki, gan bērni jūtas samulsuši un neveikli.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs