Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es esmu jaunais vecais tētis – varu palepoties ar vienu nu jau septiņpadsmit gadus sasniegušu meitu vārdā Emīlija (viņa dzīvo atsevišķi, vairāk kopā esot ar savu mammu) un vienu mazu meitiņu – Alisi. Tā kā esmu persona bez noteiktas darbavietas, bet ar regulāriem darbiem fotografēšanas jomā, varu atļauties pavadīt visnotaļ daudz laika kopā ar Alisi.
Vēl mazliet, mazliet, un būs pagājuši divi gadi kopš dienas, kad manās rokās aizvērās šķēres, kas pārgrieza Alises nabassaiti, apliecinot, ka nu viņa ir ar mums. Līdz tam tas bija šķietami nereāli, jo topošās mammas apaļais puncis, kā arī sonogrāfijas attēli nav salīdzināmi ar pavisam reālu, taustāmu brēkulīti. Alises pirmie mēneši pagāja, dzīvojot meža vidū, kas sākumam piešķīra lielāku burvību nekā atrašanās betona un asfalta ielenkumā. Tagad gan viņa ir pilsētas meitene, kura par zāli, kokiem un putniem priecājas, dodoties uz bērnudārzu un no tā. Pavisam droši varu apgalvot, ka pirmo savas meitas gadu nu atceros kā kaut ko tālu, jo bijis tik daudz un lietas mijušās neaptveramā ātrumā.
Joprojām nespēju aptvert tempu, kādā cilvēkbērns attīstās un iemācās jaunas lietas.
Man gan bija tā laime, ka Alises piedzīvojumu sākumu divpadsmit mēnešu garumā brīvprātīgi un ar strikti noteiktu regularitāti pierakstīju ikmēneša stāstā žurnālam, kuru jūs šobrīd lasāt.
Mazās meitenes klātesamība ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves daļu, un mīlestība ar katru dienu turpina nostiprināties. Ticu, ka daudzi man varētu piekrist: nav tā, ka mazais cilvēks uzreiz ir bezgalīgas beznosacījuma mīlestības un rūpju objekts. Sākumā tas ir kaut kāds neizmērāms lielums, kas kā balons pildās piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un rūpēm, nostiprinot saikni starp bērnu un vecākiem. Es noteikti neesmu tētis, kas to vien dara, kā katru brīvu brīdi pavada ar savu bērnu, bet neliegšos – man pašam šķiet, ka meitu uz rokām esmu nēsājis ilgi un no bērna kakām man vēmiens nenāk.
Negadījums ar desu
Esmu no tiem tētiem, kas nekautrējas bērnu barot ar pārtiku, kas viegli pagatavojama, un ir zināms, ka bērns to labprāt ēdīs, jo svarīgākais, lai vēders ir pilns. Reiz kādā vakarā, kad bijām mājās vieni, uzvārīju cīsiņus un pagatavoju salātus. Sēdējām pie galda, un es ar dakšiņu meitas mutē bāzu nelielus desas gabaliņus, ik pa laikam atgādinot, ka ir jākošļā. Alise centās no sirds un izdevās visnotaļ labi, tikai, manuprāt, kaut kā negausīgi. «Lēnāk, lēnāk!» man nemitīgi nācās atgādināt. Un tad uz brīdi apstājās laiks, kas ar dubultu sparu sāka skriet mirklī, kad sapratu, ka bērns ir aizrijies!
Katra sekunde likās eksplodējoša, jo riebīgais cīsiņa gabals nekustējās ne no vietas, lai arī šķita, ka esmu izpurinājis meitas dvēseli no ķermeņa, turot viņu aiz kājām un ar galvu uz leju kratot, cerot ieraudzīt smacējošo gaļas izstrādājumu. Bezcerīgi.
Smadzenēs neaptveramā ātrumā mijās rīcības plāni, bet tie visi bija par lēnu, lai viņa paliktu šeit un ar mums. Telefonu vienā rokā, bērnu otrā un ar neesošajām cenšoties uzvilkt kurpes, lai skrietu pretī vēl nesazvanītajai ātrajai palīdzībai, apsēdos koridorā uz sola un noliku bērnu uz saviem ceļiem ar skatu uz leju. Pamēģināju, vai uzspiediens uz muguras nepalīdzēs. Desu gabaliņi rindā sāka birt ārā no bērna mutes un kļuva par vienu no skaistākajām ainām, kas redzētas uz dzīvokļa grīdas. Caur bērna un manām asarām parādījās elpa, kas nozīmēja, ka mēs joprojām būsim kopā un šis ir bijis kas tāds, kas neizstāstāmi stiprinājis manu sapratni par pieķeršanos sava bērna dzīvībai.
Ciku, caku, adu jaku
Alises brīvais režīms mājās beidzās gada un divu mēnešu vecumā, kad viņa sāka apmeklēt mājdārziņu. Iespējams, kāds varētu bilst, ka tas ir par ātru, varbūt, arī man tā šķiet, bet tā notika. Protams, komplektā ar socializēšanos nāca puņķi un visas citas likstas, kas skar bērnudārzu iemītniekus, bet ko nu par to.
Manuprāt, ir ļoti labi, ja bērns ātri spēj adaptēties svešā vidē un nebaidās pasveicināt nepazīstamu tanti uz ielas, samulsinot savus vecākus, kuri par to vien pasmīn.
Grūtākais bija pats sākums, kad mazo Alisi atstājām vienu dārziņā. Šķiet, mums bija pat smagāk nekā viņai, bet saņēmāmies un emocijām ļāvāmies vien aiz iestādes vārtiņiem. Nu jau ir labi, un Alise uz savu darbiņu dodas bez ierunām, reizēm pat negribot doties mājās pievakarē.
Pirms kāda laika atklāju, ka Alise spēj virknēt vārdus. Kādā dienā nesu viņu no bērnudārza uz mājām, uzcēlis kukaragā, un noteikti vajadzēja redzēt manas acis, kad virs galvas atskanēja pazīstams pantiņš: «Ciku, caku, caku, adu lellei jaku…» Tas bija sākums posmam, kurā mūs ar meitu vieno valoda. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka jau no pirmajām dienām ar bērnu ir jārunā skaidrā valodā un pilnos teikumos, pat tad, ja nekā būtiska nav ko teikt. Tad ātrāk pienāks diena, kad vecāki varēs uzzināt vairāk par sava bērna pasauli.
Miega zaķis, dusmas un prieks
Zinu, ka daudzi vecāki saviem bērniem vakaros lasa pasakas. Mēs gan šo vēl neesam iemācījušies darīt, jo Līgas mēģinājumi lasīt vakara pastāstu vienmēr beigušies ar neviltotu Alises interesi par grāmatu, bet ne gulētiešanu. Es parasti meitu vienkārši ielieku gultiņā, kur viņu gaida miega zaķis. Ja Alise nav noskaņota uz gulētiešanu, tad viņas uzdevums ir midzināt zaķi, kuram ļoti nāk miegs. Parasti aizmieg abi.
Reizēm, kad dodamies izbraucienā uz vairākām dienām vai tālākā ceļojumā bez Alises, izlīdzamies ar manu vai Līgas māsu palīdzību. Arī viņām ir mazi bērni, kas noteikti Alisei ir daudz interesantāki rotaļu biedri par mums, vecākiem. Atgriežoties vienmēr ir pārsteigums, cik daudz jaunu lietu bērns iemācījies, pavadot vien dažas dienas ārpus ierastās vides. Tagad Alise apzināti izrāda savas emocijas un prieku, kad satiek mani vai Līgu, kad neesam redzējušies pat dienu. Tā ir mīlestība, kuru mums vajadzētu iemācīties saglabāt visu dzīvi, arī neturēt ļaunu prātu un aizvainojumu, ja sanākušas kādas nesaprašanās. Protams, Alise mēdz arī dusmoties un protestēt pret noteikumiem, bet tas uz īsu brīdi. Konfliktsituācijās cenšos viņu saprast un vērst viņas domas uz ko citu, tad arī mierīgi varam turpināt savas ieceres.
Dzīve bez bērniem ir skaista un bezrūpīga, tā ļauj nedomāt par negaidītām slimībām, puņķiem, kakām un zaudētām ballītēm, bet es izvēlos šo, kas sniedz daudz vairāk un darītu tāpat, ja būtu iespēja atkārtot. Tiesa gan, apbrīnoju vecākus, kuriem ir vairāk nekā divi bērni, jo diemžēl Latvija ir skaista zeme, bet pastāvošā iekārta ir nedraudzīga vēlmei radīt tautas turpinājumu – runājot par bērnudārziem, veselības aprūpi un milzu izmaksām, kas kopumā nepieciešamas, lai nodrošinātu cilvēcīgu bērna attīstību. Ņemot vērā šo visu, mums nekas cits neatliek, kā orientēties uz kvalitāti, ne kvantitāti. Būsim maza tauta ar spēcīgām personībām!
Raksts publicēts žurnālā Mans Mazais 2019. gada jūlijā.
