Baroju ar krūti līdz 3 gadiem! Bez sirdsapziņas pārmetumiem

Krūts barošana
Lolita Lūse
Lolita Lūse
19. novembris, 2013
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Trīs dēli devuši man krietnu mammas pieredzi. Ne tikai praktiskā, bet arī emocionālā jomā. Viens no tiem – rīkoties tieši tā, kā man, mammai, šķiet labi, bet neuzspiest savu viedokli citiem. Lūk, mana pieredze ilgā krūts barošanā!

Ar otro bērnu – otra iespēja!

Es labi zinu, ka mammas piens mazulim, kas pārkāpis pusotra gada slieksni, nav tikai ēdiens, tā noteikti ir vairāk emocionālā nots. Bet es esmu no sievietēm, kas pēc bērnu piedzimšanas ātri atgriežas darbā, tādēļ saprotu, ka mazajiem manis ir gribējies vairāk. Un, lūk, šis ir bijis mans risinājums: ilgstošā krūtsbarošana.

Edijs piedzima, kad man bija 20 gadu, un pati viņu baroju vien trīs mēnešus. Dzīve bija kreņķu pilna, puika prasīja ēst vairāk, nekā es spēju dot, un mana mamma viņam piedāvāja saldinātu auzu tumi. O, kā mazais ēda un, saldi čāpstinot, aizmiga ar pilnu vēderu! Pēc tam mēģināju cīnīties, lai puisis tomēr neizvēlas tikai pudeli, tomēr šajā cīņā zaudēju.

Kad pēc 10 gadiem gaidīju Ernestu, biju apņēmusies: tagad man tiek dota iespēja pamēģināt, kā tas ir – barot savu mazuli pašai un iespējami ilgi. Pirms tam biju daudz lasījusi par krūtsbarošanu. Jā, arī iepazinusies ar negatīviem komentāriem par māmiņām, kas baro jau gana lielus bērnus. Neattiecināju šo negatīvismu uz sevi, jo zināju: kamēr vien puika būs pupa bērns, es viņam to neliegšu. Manus plānus atbalstīja un kā uz pjedestāla uzcēla arī vīrs. Tikko Ernests iepīkstējās, viņš mudināja: «Iedod taču viņam pupu!» Tā izveidojās mūsu pupošanās stils: bez skatīšanās pulkstenī un jebkurā vietā un laikā Ernests varēja tikt pie mammas piena. Viņš tā arī neuzzināja, kas ir ēdiena pudele un arī no knupja atteicās. Tas jau vēl nekas. Ernests ēda pupu gandrīz līdz trim gadiem.

Ko par to teica citi

Vīrs mani atbalstīja un pupošanos atklāti veicināja. Viņš joprojām ar manu ilgās krūtsbarošanas pieredzi lepojas pat vairāk nekā es! Pupošanās efektu lieliski novērtēja arī lielais dēls, un, tiklīdz Ernests iečinkstējās, Edijs mudināja: «Viņš grib pupu.»

Mana mamma sākumā par ieilgušo krūtsbarošanu pukstēja, ka nu jau tā kā pietiekot, bet tad atzinās: ai, nu baroja jau arī vecos laikos bērnus ilgi. Kā gan citādi – elektrības nebija, kā tad nakts vidū pasildīsi govs pienu, ko bērnam iedot? Ar smaidu atceros, kā ik pa laikam par pupu apjautājās radiniece Brigita. «Pag, es gribu paprasīt – nu, un šito jūs vēl ēdat?» Kā atbildu jāvārdu, tā viņa smejas un smejas. Tik feini! Mani neviens neaudzināja, tomēr gadījās, ka kāds tuvinieks teica Ernestam: «Fui, ko tu tur dari!» Tas gan man nepatika. No malas aizrādīt šādā situācijā, turklāt bērnam, sakot, ka viņa mīļais pupiņš ir «fui»… Nē, to es necietu!

Esmu barojusi bērnu arī sabiedriskās vietās – kafejnīcās, transportā, parkā, pasākumos. Arī vīrs uzskata, ka barot bērnu sabiedriskā vietā nav nekas nosodāms.

Kāpēc pieaugušie var ēst gan bulkas, gan čipsus citu acu priekšā, bet mazulim jācieš bads? Bet tā arī man neviens neko nekad neaizrādīja. Varbūt nekad tā īsti nekritu acīs: pagāju nostāk, apsedzos ar šalli vai lakatu.

Pupošanās ēnas puses

Es melotu, ja teiktu, ka visi šie trīs pupošanās gadi bija maigi kā pieneņpūkas. Pirmais gads – lielisks, otrais vēl arī, bet trešais gan vairs ne. Atzīstos, tā bija mūsu kopējā atkarība.

Desmitiem reižu biju apņēmusies pupošanos izbeigt, bet… man atkal un atkal paslīdēja kāja. Vienkārši aizmirsās, ka Ernests vairs pupu neēd. Tas bija kā reflekss – ja puika iedīcas vai ieraušas klēpī, viņš uzreiz tiek pie pupa, un es pēkšņi ieraugu: ouuuu, viņš atkal ir pie pupa, bet es taču biju apņēmusies, ka vairs ni un ni! Jā, man dažbrīd bija līdz brošai un vēl vairāk. Kad puika kārtējo reizi īdēja un raustīja man drēbes un vīrs teica: «Nu, iedod taču viņam pupu!» es nikni uzbrēcu: «Dod pats!» Bija brīži, kad man pupošanās kļuva nepatīkama arī fiziski. Tad es tā arī teicu: nu, Ernest, beidzam to pupošanos, es vairs nevaru izturēt. Nelīdzēja.

Izmēģināju arī zeļonku, plāksterus un sinepes. Bet Ernests bija pietiekami liels, lai saprastu, no kurienes pupam tas negaršīgums rodas: tātad – mamma aiziet uz virtuvi, pieiet pie ledusskapja, paņem sinepju burciņu un atnāk ar negaršīgu pieniņu. Reiz notika tā: aizbraucām pie opja, apsēdāmies pie klāta svētku galda, kur ir gan cūkgaļas galerts, gan sinepes. Ernestiņš sēž bēdīgu sejiņu un žēlīgi skaita: «Sipenes nē, sipenes nē…» Citi viesi nesaprot, kāpēc bērnam tādas pretenzijas pret sinepēm, bet mēs čukstam: «Ernest, beidz, nebūs tev nekādas sinepes!»

Pupošanās beidzās ļoti lēnām un, jāsaka, skumji, bet skaisti. Kad biju viņam atkal un atkal teikusi, ka man negribas dot pupu, viņš man palūdza atļauju… paturēt. Un sēdēja man klēpī ar mazu, siltu rociņu pie krūts.

Iemīlēt savu bērnu   

Kad Ernestam bija četri gadi, piedzima Emīls. Ernests ir dzimis 3. janvārī, bet Emīls – 27. decembrī. Saprotot, ka sākušās dzemdības, manī pamodās rūgtums. Biju gribējusi, lai Emīliņš piedzimst jaunajā gadā, tāpat kā brālis, tādēļ man ļoti, ļoti negribējās dzemdēt. Tik ļoti, ka dzemdības ritēja samocīti, jutos slikti, man drausmīgi sāpēja un ik pa brīdim kļuva bail, ka vienkārši pietrūks spēka. Pēc dzemdībām jutos emocionāli iztukšota. Mēnešiem ilgi, atceroties dzemdības, ikreiz saskrēja acīs asaras un pašas savu ceļu bira bez kādas kautrēšanās…

Kad Emīliņam bija daži mēneši, man sāka šķist, ka trūkst piena. Nopirku pudelītes, maisījumu un sāku piebarot. Ārprāts, cik tas likās sarežģīti: jāmēra, jāmazgā, vispār jāatceras, ka maisījums jānopērk! Bet pirku, maisīju un devu. Kad Emīlam bija pusgads, braucu uz kārtējo Pasaules latviešu ģimeņu saieta 3 × 3 nedēļu un tad sapratu, cik daudz problēmu rada bērna barošana ar maisījumu ārpus mājās. Vajag siltu ūdeni, vajag mazgāt pudelīti, vispār – vienos kreņķos. Turklāt ar savām pudelēm vietā un vidē, kas tik ļoti atbalsta dabiskumu, jutos nelāgi. Ejot ar savu tukšo pudeli, satiku vecmāti Dinu Cepli un sazin kāpēc taisnojos: «Ē… es te… es te… piebaroju Emīliņu…»

Pirms tam bijām ar Dinu vienojušās, ka kādā brīdī viņa uzklausīs manu bēdu stāstu par rūgto dzemdību pieredzi. Vienvakar apsēdāmies, Dina noklausījās un tad teica apmēram tā: «Mēs nevaram gribēt visu noteikt un kontrolēt. Mēs nevaram izlemt, kad dzimt un kad nedzimt bērnam, un dusmoties, ja nenotiek pēc mūsu prāta. Tā vietā mums ir jāļauj notikt tam, ko izlemj kāds augstāks spēks.» Dinas secinājums bija tiešs: tas, kas ar mani notika un notiek, ir emocionālā dzemdību trauma. Un tad Dina, jau pieceldamās promiešanai, teica: «Un tad, kad tu patiesi iemīlēsi pati savu bērnu, tev viņu nevajadzēs piebarot.» Pirmajā brīdī man ļoti, ļoti nepatika tas, ko viņa teica. Bet liels bija mans pārsteigums, kad vakarā Emīls kategoriski atteicās no pudeles ar maisījumu. Un atteicās arī turpmāk, kļūdams par tādu pat pupa bērnu kā brālis. Nu Emīlam ir nepilni divi gadi. Viņš uzstājīgi saka: «Pupu!» Un kad atņemu viņam to prieku par ātru, Emīls saka: «Vēl!»

Ko no tā visa esmu mācījusies? Pirmkārt, ikviena mamma pati ir noteicēja pār savu dzīvi. Droši vien varētu teikt, ka man bija jābūt stiprākai un jāpārtrauc krūtsbarošana tad, kad sāku justies slikti. Nu, un ko? Man tagad justies slikti no tā, ka man gribasspēka pietrūka? Nē taču! Varētu pārdzīvot, ka dzeršanu laikus nebūtu atmetusi un par alkoholiķi kļuvusi, bet pārmest sev to, ka netiku galā ar pupošanos – ij netaisos. Otrkārt, dažkārt krūtsbarošanas brīnums tiek pārspīlēts, un tas liek slikti justies mammām, kas savus mazuļus kāda iemesla dēļ pašas nebaro. Ir vairākas mammas, kas mazo baro pusgadu, gadu un vairs negrib to darīt vispār. Tad es vienmēr saku: mamma zina vislabāk! Mammai nav jājūtas slikti un jākautrējas arī tad, ja viņa savu mazuli baro ļoti īsu brīdi vai nebaro vispār. Tā ir viņas dzīve, viņas bērns un viņas notikumi. Un arī mans stāsts nav paraugs, no kura mācīties vai kuru naglot pie godaplāksnes. Bet tā ir vienas mammas trīskāršā pieredze – viena no miljoniem.

Speciālista padoms: Vai barot savu bērnu ilgi – tas ir slikti?

 

Veselībai neko sliktu nenodara

Santa Lauska, klīnikas Medeora ginekoloģe:

Ja bērnam mammas krūts ir vajadzīga un mammu tas neapgrūtina, tad no medicīniskā viedokļa es nevaru pateikt nevienu iemeslu, kāpēc lai krūtsbarošanu pārtrauktu. Nekad grūtniecei neesmu teikusi: «Bērniņu vajag barot līdz gadam, un tad viss.» Katrs bērns ir citāds! Ilga krūtsbarošana veselībai nekaitē. Protams, mammai nepieciešams pilnvērtīgs uzturs, jādara viss, lai viņa labi justos. Vienīgais iemesls, kādēļ es ieteiktu pārtraukt krūtsbarošanu: ja mamma jūtas izsīkusi, pārgurusi, neizgulējusies. Tad gan par sevi jāpadomā.

Sliktāk ir audzināt vienai otru!

Zane Krastiņa, Auxilia Prima ginekoloģe:

Ilgā krūtsbarošanā nekā slikta nav. Manā praksē ir bijušas vairākas mammas, kas ilgi barojušas savus mazuļus. Kurš saka, ka ilgi ēst mammas pienu ir slikti? Mammas cita citai? Lūk, tas ir slikti, ka ir mammas, kas audzina citas ar dažādiem pieņēmumiem, salasa visādas aplamības internetā un ar šādu informāciju pat traucē strādāt mediķiem.

Krūtsbarošana nav tikai piens

Gunta Jakovela, psihoterapeite:

Ko sliktu gan bērnam varētu nodarīt mammas piens? Noteikti – neko, lai viņš to dabūtu kaut piecu vai 15 gadu vecumā. Bet krūtsbarošana nav tikai piens – tās ir arī attiecības, un par to veidošanu ir atbildīgi pieaugušie. Nav viennozīmīgas atbildes, kādēļ krūtsbarošana ieilgst un vai tā ir vai nav kļuvusi par problēmu. Piemēram, barot bērnu ar krūti var tikai mamma un neviens cits – ne tētis, ne omīte, neviens. Un mammai tas var dot zināmu gandarījumu un apziņu: jūs varat visu, bet šo gan nē. Ieilgušas krūtsbarošanas gadījumā mamma varētu sev pajautāt: vai es savas attiecības varu bērnu varu uzturēt arī citādā veidā?

Materiāls publicēts žurnālā Mans Mazais 2013. gada novembrī

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+