• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C Skaidrs, A/DA vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Mikroķirurgs Olafs Libermanis: Plāna, kā strukturēt medicīnas nozari konflikta gadījumā, nav

    Viedoklis
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    4. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Ja sāktos karš, vispirms mēs uztrauktos par savu un līdzcilvēku drošību. Tomēr izrādās, ka vēl vairāk būtu jāuztraucas par to, kur ievainojuma gadījumā nonāksim. Ar viedokli dalās mikroķirurgs Olafs Libermanis.

    Raksts publicēts žurnālā Klubs 2016. gada 2. numurā.

    2014. gada maijā apmeklēju kongresu Pēterburgā. Neskaitāmas televīzijas atspoguļoja Ukrainā notiekošo, to, kā separātisti cīnās ar Ukrainas armiju un voluntieriem. Kāds separātistu komandieris sižetā teica – lūk, šeit atradās ukraiņu armijas blokpostenis, mēs devāmies ar viņiem parunāt, lūdzām viņus atstāt savas pozīcijas. Tā kā viņu atbilde bija noraidoša, vēlāk sekoja mūsu artilērijas šāvieni. Sižetā tika parādīti apgāzti lielgabali un saspridzinātais postenis.

    Lai gan līķus nemanīja, apkārt bija jūtama to smaka, stāstīja žurnālists.

    Tad runāja separātistu komandieris, vecis ap gadiem piecdesmit, kurš teica – jā, mēs kārtīgi sašāvām tos ukraiņu puikas lupatās.

    Ukrainā praktiski nenotiek masīvas kaujas. Es runāju ar atvaļinātu ukraiņu armijas snaiperi, kurš stāstīja, ka pirms gada piedalījies kaujā, kas līdzinājās slaktiņam. Stepē, klajā laukā, Ukrainas armijai atkāpjoties, viņus panākusi separātistu bruņutehnika, kas ar ložmetēju apšāva ap tūkstoš cilvēkiem. Tā ir viena no epizodēm…

    Arī es varētu nogalināt cilvēku. Esmu piedzīvojis konflikta situācijas un apzinos – ja vajadzētu, es to darītu. Ja būtu nepieciešams, aizstāvētu savu ģimeni, valsti, bet šis gadījums, ko redzēju televīzijā, manuprāt, bija aukstasinīga slepkavība. Varu derēt, ka viņi sarunas laikā pat iedzēra un uz atvadām paspieda rokas, jo tā ir pieņemts. Pēc tam separātisti pavērsa savu lielgabalu pret posteni, ielādēja 120 milimetru šāviņu un saspridzināja visu nafig. Mani šokēja tas, ka slepkavas rāda televīzijā un tie par padarīto nejuta nožēlu.

    To redzot, sāku domāt, kas notiks, ja atklāsies, ka arī Latvijā dzīvo cilvēki, kuri ir gatavi nostāties pret latviešiem un rīkosies līdzīgi?

    Ziemeļeiropas līdzenums vienmēr bijis caurstaigājamais koridors. Te ir nācis Napoleons, Staļins, Hitlers, poļi un zviedri.

    Mums jāatzīst, ka esam Eiropas pirmklasnieki, bet lielie puikas no 12. klases var apmētāt mūs ar pudelēm.

    Esmu 1961. gada izlaidums. Tolaik krievi aktīvi gatavojās karam ar amerikāņiem. Bija gaidāms atomkarš. Tieši pusi savas dzīves esmu pavadījis militārā konflikta gaidās. Tolaik domāt par karu bija tas pats, kas šodien domāt par savu kredītu bankā. Manu paaudzi gatavoja karam. Mēs rotaļājāmies ar šautenēm, automātiem un zaldātiņiem. Lai gan mans tēvs kara laikā trīs reizes tika ievainots, viņš bija normāls vecis līdz pēdējam brīdim. Mēs kopīgi fanojām par militāro tehniku.

     

    Nākamā lapa

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
    Nākamais: Karš, kura nebija
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+