Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Cerības bija. Panākumu – nebija…
2017. gada Eiropas čempionātā Latvijā bija sapulcināts teju vai labākais iespējamais sastāvs. Kristaps Porziņģis un Rolands Šmits zem groziem. Jānis Strēlnieks, Jānis Timma un Dairis Bertāns ārējā līnijā. No rezervistu soliņa komandu pastiprināja tādi spēlētāji kā Dāvis Bertāns un Žanis Peiners. Nevienam no minētajiem tobrīd nebija vairāk par 28 gadiem, bet visi septiņi savā CV tagad var uzrādīt vai nu NBA, vai Eirolīgas pierakstu, vai – kā brāļi Bertāni – abus.
Aiz stabilā līderu kodola tobrīd drūzmēties sāka arī vairāki jaunie talanti. Spilgtākie – Anžejs Pasečņiks, Rodions Kurucs, Artūrs Žagars, turpat aiz viņiem Kristers Zoriks un Artūrs Kurucs. Divi no minētajiem – Pasečņiks un Rodions Kurucs – uz brīdi pat apsildīja degunu NBA, taču abi no līgas ir ārā. Viņu atgriešanās NBA apritē patlaban izskatās ļoti apšaubāma. Tāpat kā Artūra Žagara perspektīvas tur nokļūt, lai arī 2018. gadā pēc veiksmīgā U18 Eiropas čempionāta spēlēšana NBA viņam tika teju vai garantēta.
Par Latvijas izlases pamatvērtību ir kļuvis Kristers Zoriks, kurš pēc neveiksmīga nogriežņa ASV karjeru restartējis VEF Rīga rindās. «Pāreja no jauniešu basketbola uz pieaugušo ir radījusi galvassāpes daudziem,» uzsver basketbola treneris un komentētājs Mārtiņš Gulbis. «Rodions Kurucs pēdējos gados ir meklējis sevi un savu spēli, bet tā arī nav atradis. Manā skatījumā, viņš ir NBA spēlētājs, taču lielās izmaiņas Bruklinā izsita viņu no līdzsvara. Ir grūti novērtēt spēlētāja varēšanu, ja nespēlē. Artūra Kuruca gadi Baskonia nav bijuši veiksmīgi. Sezona VEF Rīga parādīja, ka viņš var. Tas pats stāsts par Artūru Žagaru. Sistemātiski nepareizs solis bija doties uz Spāniju. Es, protams, nezinu, ko viņam solīja Badalona, bet šāds supertalants Latvijā sen nav bijis. Neatceros, kad viņš pēdējoreiz būtu spēlējis piecas spēlēs pēc kārtas. Ne viņam, ne abiem Kuruciem tā pa īstam nav dota iespēja spēlēt pirmās vijoles.»
Basketbola apskatnieks Reinis Lācis iesaka vēl nogaidīt ar secinājumiem: «Daļa no šiem spēlētājiem vēl nav piedzīvojuši savu pirmo lielo turnīru. Tas laikam arī ir loģiski, jo to kvalifikācijas posmu laikā viņi pārsvarā pat nebija īsti pieejami izlasei. Trīs no viņiem bija aizņemti NBA vai NCAA, viens – Eirolīgā, bet Žagaram traucējuši savainojumi. Domāju, ka tikai par Žagaru var izteikt lielu nožēlu. No viņa sagaidīja nākotnes vadošā saspēles vadītāja cienīgu sniegumu, bet Žagara veselības dēļ Zoriks viņu apsteidzis saspēles vadītāju hierarhijā.»
Līdzīgās domās ir MVP galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, kurš atzīst – izdaudzināto izlases nākotnes līderu pienesums nav bijis gaidītais, taču viņu pirmais lielais turnīrs vēl ir tikai priekšā: «Šis cikls ir pirmais šajā laika posmā, kurā komandai jāspēj uzvarēt lielās spēles. To sarežģītības pakāpe un atbildības līmenis tagad tikai augs, tā ka – skatīsimies.»
Aizvadītie pieci gadi bijuši sarežģīti ne tikai jaunā viļņa spēlētājiem, bet arī 2017. gada izlases kodola līderiem. Kristaps Porziņģis, lai arī joprojām saglabā stabilas pozīcijas NBA, nemitīgi cīnījies gan ar savainojumiem, gan ar skarbu kritiku, un komandu paguvis nomainīt jau divas reizes. Arī Dāvja Bertāna spēles laiks divās iepriekšējās sezonās sarucis. Jānis Timma un Dairis Bertāns izkrituši no Eirolīgas aprites, Žanis Peiners karjeru faktiski noslēdzis, arī Jāņa Strēlnieka karjeras virzība vairāk atgādina lejupejošu līkni. Līdzīgi var teikt vēl par vairākiem kādreiz nozīmīgu lomu spēlētājiem – Ojāru Siliņu, Mārtiņu Meieru… Savas pozīcijas Eiropas basketbola elitē nostiprinājis vienīgi Rolands Šmits, par kuru interesi izrāda arī NBA komandas.
«Ja Eiropas līmeņa karjera sākas 26–28 gados, nav objektīva pamata paredzēt tai ilgus gadus,» uzskata Ingmārs Jurisons. «Jaunākajiem viss notiek – divi no tā kodola šobrīd aiz okeāna pelna Latvijas sporta vēsturē lielāko naudu, bet vecākajiem, neanalizējot katru gadījumu atsevišķi, neizbēgami pieklauvēja pase – ar visu no tā izrietošo problēmu paketi.»
Reinis Lācis uzskaita vairākus faktorus: «Pirmkārt, vairākiem spēlētājiem traucēja veselības likstas. Strēlnieks vēl cīnās, bet viņam un Peineram savainojumi ievērojami ietekmējuši karjeru. Lieki teikt, ka arī Porziņģim visu karjeru nāksies izcili smagi strādāt, lai uzturētu savu ķermeni 82 spēļu garām sezonām. Otrkārt, man šķiet, ka Latvijā, iespējams, valda neobjektīvs skatījums par basketbolistu kulminācijas gadiem. Ziemeļamerikā veiktie pētījumi liecina, ka basketbolistiem pēc 27 gadu vecuma sākas pakāpenisks noriets. Tiesa, basketbols Eiropā nav tik ļoti balstīts uz atlētiskumu, taču arī šeit jūtama līdzīga spēles manieres attīstība. Vai tas patiešām būtu loģiski, ja vismaz 30 gadu vecie Dairis Bertāns, Peiners, Strēlnieks un Timma šobrīd joprojām būtu tuvu saviem spēju griestiem?»
Lācis piekrīt tēzei, ka Latvijas basketbolistu viesizrādes uz Eiropas prestižākajām skatuvēm noritēja pārāk īsu brīdi. «Izteiktu minējumu, ka spēka gados esošie basketbolisti izcili sevi pierādīja laba līmeņa klubos, bet tad augstākajā līmenī bija spiesti spēlēt mazākas lomas. Kādam tā bija atbilstoša vieta, par citu uzzinājām, ka šajā līmenī ne visi viņa plusi ir izmantojami.»
Kas vainīgs?
Aizvadītajā piecgadē Latvijas izlasei secen gājusi dalība gan Pasaules kausā, gan Eiropas čempionātā, par olimpiskajām spēlēm nerunājot. Lai arī savā labākajā sastāvā Latvijas izlase nebūtu tūristi arī pasaules līmeņa sacensībās.
Galvenais iemesls tam, kāpēc pēdējo piecu gadu laikā vienkopus nav pulcēti visi vadošie spēlētāji, ir bijis izlašu spēļu kalendārs. NBA spēlējošie pieejami tikai vasarās, bet lielākā daļa kvalifikācijas spēļu notika citos mēnešos. Turklāt, konfliktējot divām Eiropā ietekmīgākajām basketbola jumta organizācijām FIBA un ULEB, par situācijas ķīlniekiem kļuva arī ULEB turnīros spēlējošie spēlētāji. Viņu pārstāvētajām komandām nebija pienākuma atbrīvot basketbolistus uz nacionālo izlašu spēlēm.
Bija gadījumi, kad Latvijas Basketbola savienībai ar kādu no komandām izdevās vienoties. Bija gadījumi, kad paši spēlētāji izrādīja lielu iniciatīvu un prata panākt savu klubu labvēlību.
Tomēr kopumā izlases sastāvs pēdējos piecos gados ir bijis neprognozējams un ļoti saraustīts.
KLUBA uzrunātie eksperti šos ārējos apstākļus gan pārlieku neakcentē, jo cietējas no FIBA un ULEB konflikta bija visas izlases. «Šā konflikta laikā redzējām reālo Latvijas Basketbola līgas (LBL) līmeni,» norāda Mārtiņš Gulbis. «Tiem spēlētājiem, ar atsevišķiem izņēmumiem, bija Latvijas izlase jāizvelk. Problēmu sakne ir LBL, kuras spēlētāji nav gatavi nākamajam līmenim. Kāds nevarēja pavilkt to līmeni, cits bija uzlēcis par augstu. Ir jāuzlabo LBL līmenis, lai nav tā, ka tikai viens vai divi klubi cenšas parādīt sevi uz Eiropas skatuves. Jāsāk pašiem ar savu dīķi. Tad varam cerēt uz rezultātiem un arī veiksmi, kura mums nestāvēja klāt.»
Līdzīgās domās par vietējās līgas nepietiekamo jaudu ir arī Ingmārs Jurisons. «Neviens no malas, arī ULEB, nav vainīgs, ka mums ir tik liess vidusslānis ar spēlētājiem. Latvijas līga gadu gadiem bijusi pussabrukušā stāvoklī un nav spējusi katapultēt talantus, kas būtu gatavi veidot augšupejošu karjeru Eiropā, un vienlaikus – lielāko zvaigžņu prombūtnē nodrošināt kvalitātes standartu, kas ļauj kvalificēties lielajiem turnīriem. Otrs, pavisam objektīvs iemesls – spēlētāju paaudze, kam spēlēšana izlasē nav goda lieta. Jā, tā ir iespēja uzspēlēt ar čomiem, piepildīt kādas savas personīgās ambīcijas, taču nekādā gadījumā – apdraudot maizes darbu. Pirms 20 gadiem attaisnojums nespēlēt nebija pat mikrotraumas, bet tagad pietiek ar argumentāciju, ka veselība laba, tāpēc tā jāizmanto, lai kārtīgi pastrādātu vasarā individuāli. Nemaz nerunājot par jebkādu esošu vai tikai iespējamu turbulenci ap kontrakta situāciju. Tie, kas skatās uz spēlēšanu izlasē citādi, kļūst par izmirstošu sugu.
Reinis Lācis basketbola politikas spēlītēm atvēl lielāku ietekmi uz Latvijas izlases neveiksmēm. «Ja neviļ atmiņa, jaunā kvalifikācijas formāta dēļ Pasaules kausa atlasē tieši Latvija un Horvātija visvairāk zaudēja pieeju saviem vadošajiem spēlētājiem. Pierakstām klāt uz pāris līderiem balstīto Slovēniju bez Dončiča, Dragiča un Rendolfa, un esam atsijājuši trīs spilgtas izlases, kuras nekvalificējās Pasaules kausam. Taču nekvalificēšanos Eiropas čempionātam noteikti nevar norakstīt tikai uz FIBA un ULEB. Vietā ir jautājumi gan par treneru lēmumiem, gan par spēlētāju sniegumu.»
Pēc 2017. gada Eiropas čempionāta no Latvijas izlases vadīšanas atkāpās Ainars Bagatskis. Viņš pats arī silti rekomendēja pēcteci – savu asistentu Arni Vecvagaru. Latvijas Basketbola savienības valde šai rekomendācijai paklausīja, lai arī ap Latvijas izlasi tobrīd drūzmējās ne mazums spilgtu ārzemju treneru. Lai arī Vecvagara darba stils raisīja ne mazums jautājumu vispirms jau pašiem spēlētājiem, Latvijas izlase viņa vadībā palika viena precīza metiena attālumā no kvalificēšanās Pasaules kausam. Jāpiebilst, ka Latvijas izlase pasaules meistarsacīkstēs nekad nav spēlējusi.
Pēc Vecvagara nāca Roberta Štelmahera ēra. Atkal bija ne mazums diskusiju par to, vai izlasi nevajadzēja uzticēt kādam skanīgam ārzemju speciālistam, jo kandidāti bija. Štelmahera vadībā Latvijas izlase kaunpilni nekvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram, divreiz piekāpjoties pat necilajai Bulgārijas izlasei. LBS bijušais valdes loceklis Guntis Šēnhofs pēc otrā zaudējuma bulgāriem intervijā Latvijas televīzijai godīgi atzina, ka par trenera nolīgšanu LBS valde «tā īsti pat neiespringa», jo uzskatīja, ka Bulgāriju jau nu izdosies uzveikt ar jebkādu treneri. Latvijas izlasei savā kvalifikācijas grupā vienīgais uzdevums bija nepalikt pēdējā vietā, taču tieši tajā gadījās finišēt. Pirmo reizi kopš 1999. gada nekvalificējoties Eiropas čempionāta finālturnīram.
«Par šo jau daudz šķēpu lauzts, negribas atkārtoties, taču Arņa Vecvagara un Roberta Štelmahera lielākā bēda bija apņemties celt to, ko nevar nest,» vērtē Ingmārs Jurisons. «Ko cilvēciski pat grūti pārmest, jo – tā ir nacionālā valstsvienība, ko piedāvā vadīt varbūt reizi mūžā. Kā atteiksi! Bet sausais atlikums ir tāds, ka treneri nebija līmenī, kādā tobrīd vēl varēja būt komanda. Kad to patiešām vajadzēja, Vecvagara rīcībā nebija tik sliktu spēlētāju, taču bija sliktas izvēles. Arī Štelmahers, ja tic no ģērbtuves dzirdētajam, neizturēja atbildības spriedzi. Bija daudz vilšanos ne tikai līdzjutējiem, bet arī atsevišķiem spēlētājiem, kuru degsme rauties uz izlasi rezultātā stipri noplakusi.»
Latvijas Basketbola savienības atbildību izlases neveiksmēs saskata arī Reinis Lācis: «Savulaik pats uzskatīju, ka Latvijas izlase jāvada vietējam trenerim. Tagad šāds skatījums šķiet lieki ierobežojošs. Ņemot vērā, cik plašs speciālistu loks bija ieinteresēts darbā ar Latvijas izlasi 2021. gadā, jāsecina, ka iepriekšējā LBS valde nenostrādāja pietiekami radoši. Kaut vai plašāka treneru loka izskatīšana būtu bijusi tā vērta. Lai kā kāds vērtētu Luku Banki, labi redzam, ka ārzemnieks nesis citādas, svaigas vēsmas.»
Reinis Lācis uzskata, ka mazliet būtu jānodala Vecvagara un Štelmahera paveiktais pie Latvijas izlases stūres. Vecvagara laikā uzdevums netika izpildīts tikai par mata tiesu. «Izlase ar stipri ierobežotiem resursiem palika viena groza attālumā no 12. vietas Eiropā. Vērtējot valstsvienību sastāvus, tas savā ziņā bija atbilstošs rezultāts attiecīgajiem resursiem. Vecvagara iecelšanas procesā bija gan komunikācijas problēmas, gan, kā minēts, pārāk šaurs redzējums uz iespējamajiem kandidātiem. Taču neuzskatu, ka no tā cieta rezultāts. Jau iepriekš minēto argumentu dēļ uzskatu, ka Štelmahera gadījumā atbildība prasāma gan no savienības, gan paša trenera. Neuzskatu, ka ārkārtīgi biežā spēlētāju rotācija bija pareiza no spēļu vadīšanas perspektīvas,» uzskata Lācis.
Labākie gadi aiz muguras?
Sapulcējot visus labākos basketbolistus, Latvijas izlases sastāvs vismaz uz papīra joprojām izklausās ļoti labskanīgs. Taču ar piebildēm… Kristaps Porziņģis savās labākajās dienās joprojām ir viens no neordinārākajiem spēlētājiem NBA laukumos, taču Dalasā pavadītais laiks viņa akcijas līgā nav cēlis un arī pārliecību par savām spējām nav vairojis.
Šķiet, šis ir tas brīdis, kad Latvijas izlase Porziņģa karjerai ir nepieciešama tieši tikpat, cik viņš Latvijas izlasei.
Porziņģis paudis cerību augusta beigās izlasei palīdzēt, bet jūnija un jūlija spēles izlaidīs, lai nostiprinātu veselību.
Arī Dāvja Bertāna spēlēšana izlasē varētu kalpot ne tikai kā emocionāls, bet arī praktisks tramplīns, jo pēc treknā līguma noslēgšanas ar Vašingtonas Wizards viņš visai ātri kļuva komandai maznozīmīgs. Nonācis Dalasā, epizodiski spilgti atgādināja pasaulei par saviem plusiem, taču pārspīlēti būtu teikt, ka aizvadītā sezona viņam ir izdevusies. Latvijas izlases rindās būs iespēja kaldināt uzvaras atbildīgās spēlēs kā vienam no līderiem, un tas var lieti noderēt pārliecības vairošanai.
Jānis Strēlnieks joprojām ir Latvijas vadošais saspēles vadītājs, bet Kauņas Žalgira rindās viņš aizvadījis sarežģītu sezonu. Komandai – neizteiksmīgs sniegums Eirolīgā un pilnīgs fiasko Lietuvas čempionātā, pirmo reizi paliekot ārpus fināla. Lai arī savās labākajās spēlēs Strēlnieks apliecināja sevi kā komandas līderi, veselības likstas neļāva savas spējas atrādīt pilnībā, kā rezultātā Žalgiris ģenerālmenedžeris Pauļus Motejūns pat publiski atzina, ka no Strēlnieka tika gaidīts vairāk.
Vairāk no sevis noteikti gaidīja arī Jānis Timma, kurš aizvadīto sezonu veltīja sapnim par NBA, mēģinot sevi apliecināt gan NBA Vasaras līgā, gan fārmklubu jeb G līgā. Nolūkotais galamērķis – Orlando Magic komanda – latvietim tā arī nedeva iespēju debitēt NBA. Timmas CV rotā vairāki skanīgi Eirolīgas klubi – Baskonia, Olympiacos, Khimki, taču īsais uznāciens Kazaņas Unics rindās aizvadītajā sezonā raisīja jautājumus par Timmas turpmāko piederību Eirolīgas līmenim – par NBA nemaz nerunājot.
Latvijas izlases kapteiņa uzpleči uzticēti Dairim Bertānam. Izskatās, ka ar šo lomu viņš sadzīvo pat labāk, nekā varēja prognozēt. Arī Bertāns ar ne mazāk skanīgu CV kā Timmam no Eirolīgas aprites ir ārā, taču izdarījis izvēli par labu stabilam spēles laikam solīdā līmenī Real Betis rindās Spānijā. Abiem ar Strēlnieku šogad aprit 33 gadi, kas nozīmē, ka nākamais turnīrs ar Latvijas izlasi abiem, visticamāk, arī būs pēdējais.
Par Rolandu Šmitu nopietnu interesi izrāda vairākas Eirolīgas komandas. Mazāk nopietna interese ir arī no NBA vienībām, taču pagaidām – bez garantijām par stabilu lomu rotācijā. Šmits negrib uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura aizvadītajā sezonā uzkāpa Timma. 27 gadu vecumā viņš ir sasniedzis savas karjeras kulmināciju un zem groziem varētu būt labs ieroču pienesējs vienaudzim Kristapam Porziņģim.
Trešais vienaudzis Anžejs Pasečņiks joprojām nav atmetis ambīcijas par NBA, taču viņa sniegumam joprojām pietrūkst stabilitātes gan klubu, gan izlašu līmenī. Ilgāku laika sprīdi savus plānus Pasečņiks pakārtoja savai individuālajai karjerai, nevis Latvijas izlasei, tā līdz pat šai dienai nav atradis sev ērtu vietu Latvijas izlases modelī.
To pašu var teikt par citu NBA iekarotāju Rodionu Kurucu, kurš, līdzīgi kā Pasečņiks, Latvijas izlasei atsaucīgāks bija tad, kad viņam tas bijis nepieciešams savas karjeras izkustināšanai no purva. Šāda rīcība nav palikusi bez sekām – Kurucs izpelnījies ļoti rezervētu komandas biedru un arī līdzjutēju attieksmi, bet viņa karjeras virzībā nekas neliecina, ka solis atpakaļ, atgriežoties Eiropā, pārskatāmā nākotnē būs cerētie divi soļi uz priekšu jeb stabila vieta NBA.
Ekspertu domas par to, kurš izlases modelis – 2017. gada vai tagadējais – šķiet spēcīgāks, dalās. Mārtiņš Gulbis priekšroku dod 2022. gada izlases modelim, kā galveno iemeslu minot Riharda Lomaža papildinājumu līderu lokam, izceļot viņa psiholoģisko noturību izšķirīgos brīžos. Reinis Lācis augstāk vērtē 2017. gada izlases modeļa potenciālu. «Tagad varam vien novērtēt, cik daudz lietu ideāli sakrita 2017. gadā. Vieglāk šķiet paļauties uz šo spēlētāju spēju griestiem, nevis tagadni, kad liela daļa Latvijas basketbolistu nav aizvadījusi savam spēju līmenim atbilstošas sezonas.»
Līdzīgās domās ir arī MVP galvenais redaktors Ingmārs Jurisons: «2017. gada komandai bija jāizcīna Eiropas čempionāta medaļas. Un ne jau uzvarot slovēņus, bet nezaudējot serbiem – turnīra atklāšanas mačā. Viens precīzs metiens vairāk tajā spēlē, un Latvija ceturtdaļfinālā spēlētu ar togad stipri viduvējo Itāliju, bet pusfinālā – ar turnīra gaitā droši jau apspēlēto Krieviju. 2022. gadā – neredzu, kā komanda šobrīd varētu pretendēt uz šādu statusu. Pārāk šaurs to līderu loks, no kuriem pamats gaidīt stabilu spēli. Gadu skaita, veselības problēmu vai augsta līmeņa spēļu pieredzes trūkuma dēļ likstas ir teju katram, kurus šādā līmenī varētu uzskatīt par vilcējiem, ne tikai lomu spēlētājiem. Taču šī ir tā reize, kad tiešām ceru, ka kļūdos.»
2025. gada Eiropas čempionāts notiks Rīgā. Ir ļoti liela iespējamība, ka daļa šajā rakstā pieminēto basketbolistu Latvijas izlasei vairs nebūs aktuāli. Taču 2023. gada 10. augustā Indonēzijā, Japānā un Filipīnās sāksies Pasaules kausa izcīņa basketbolā, kurā spēkiem mērosies 32 nacionālās izlases.
Būtu ļoti žēl, ja Latvijas izlases starp tām nebūtu, jo tādā gadījumā nāktos secināt, ka, iespējams, visu laiku talantīgākajai paaudzei iespēju vilciens jau ir aizbraucis.
