• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C Skaidrs, Z/ZR vējš, 5.14 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Edgars Šneps: Kamēr nav asiņains deguns, nepadodos

    Sports
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    27. aprīlis
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Lauris Vīksne (F64)
    Bijušais basketbolists atzīst, ka gandrīz vienmēr sasniedz to, ko vēlas. Bet ir reizes, kad izsapņotais nepiepildās. Tad svarīgi skatīties nākotnē, nevis pagātnē un mācīties no savām kļūdām.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2015. gada 35. numurā.

    Pieturzīmes

    • Dzimis 1972. gada 13. aprīlī Jelgavā.
    • Bijušais Latvijas Basketbola savienības viceprezidents un ģenerālsekretārs.
    • Bijušais basketbolists, spēlējis uzbrucēja pozīcijā, bijis Latvijas basketbola izlases dalībnieks.
    • Pēc basketbolista karjeras beigām darbojies par sporta funkcionāru. No 2003. līdz 2005. gadam bijis LBS nacionālās vīriešu basketbola izlases direktors, vēlāk – Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos.
    • Izglītība LLU, LSPA, RBS MBA.

    – Tev basketbols nav tikai spēle, bet arī aizraušanās un hobijs.

    – Jā, tā tas bijis, cik sevi atceros, tāpēc uz darbu Latvijas Basketbola savienībā eju ar prieku un arī brīvdienās domāju, kā varētu darīt labāk, citādi. Vēlme sarīkot čempionātu Latvijā bijusi mana personīgā motivācija beidzamos divus trīs gadus. Tomēr nevaru teikt, ka tā rīkošanā ir tikai mani nopelni, – basketbols ir komandas spēle. Ja jūtu, ka vajag sasniegt rezultātu, esmu gatavs spēlēt dažādās lomās – ja vajag, piespēlēt, ja vajag, paklusēt, lai cik man tas būtu grūti. (Smejas.) Vienlaikus nav arī tā, ka mana galva ir tikai basketbolā un neko citu es neredzu.

    – Basketbols bija tava vai vecāku izvēle?

    Kad es augu, galvenās spēles televīzijā bija hokejs un basketbols. Mani draugi trenējās basketbolā, gāju viņiem līdzi un pārdzīvoju, kāpēc man, sīkajam, neļauj spēlēt. Sporta zāle bija pretī mūsu mājai, un es visu brīvo laiku pavadīju tur. Ja vienpadsmitos vakarā nebiju vēl mājās, māte zināja, kur mani meklēt… Bija tikai loģiski, ka ar laiku pats sāku trenēties, – basketbols mani pilnībā bija apbūris. Ierados stundu pirms treniņa, spēlēju ar jaunākiem, nospēlēju savu treniņu, tad vēl paliku pēc tā un trenējos ar vecākiem čaļiem.

    Tā kā otrs novirziens skolā bija mūzika, paralēli mācījos arī to – spēlēju trombonu. Arī mani vecāki, vecvecāki bija muzikāli, vienmēr dziedāja, tēvs spēlēja akordeonu, klavieres.

    Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Rīgas 47. vidusskolu, kas bija specializētā basketbola skola, un dzīvoju kopmītnēs. Iepriekš labi mācījos, tāpēc skolotāji negribēja mani laist uz sporta skolu. Vecāki trīs reizes gāja pēc dokumentiem… Sporta skolā mācības bija otršķirīgas, tāpēc atzīmes pamatīgi noslīdēja. Kad sapratu, ka gribu iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, visu vasaru cītīgi mācījos un atzīmes uzlaboju. Iestājeksāmenā matemātikā Ekonomikas fakultātē dabūju desmit balles.

    – Tā jau runā – ja tu ko ieņem galvā, tad nekas tevi neatturēs no mērķa sasniegšanas.

    – Pēc horoskopa esmu Auns, un spītība noteikti ir mana pozitīvākā un negatīvākā īpašība. Ja nedarbojas plāns A, īstenoju plānu B, un man vēl padomā ir plāns C. Turklāt, ja izvirzu kādu mērķi, izdomāju arī ceļus, kā līdz tam nokļūt.

    Kamēr nav asiņains deguns, nepadodos.

    Ja man kāds čīkst, ka nevar kaut ko, es pasmejos. Atceros, studiju laikā rītus pavadīju akadēmijā, tad ar vilcienu braucu uz Rīgu, ar tramvaju aizbraucu uz treniņu, tad atkal atpakaļ līdz centram, ar vilcienu līdz Jelgavai. No noguruma ik pa laikam iemigu. Kad gadu tā nodzīvo, visas sadzīviskās grūtības šķiet nieks.

    Ģimene tev mācīja neatlaidību?

    – Noteikti! Mani vecvecāki no tēva puses savā ciematiņā bija turīgākie iedzīvotāji, jo pirmie cēlās, pēdējie gāja gulēt un strādāja vairāk par citiem. Arī vecvecāki no mammas puses bija ļoti strādīgi – vadīja pienotavu. Tāpat mani vecāki: tēvam paralēli darbam vienmēr bija haltūras, mamma veica visus mājas darbus. Vecāki un vecvecāki ļoti daudz strādāja, līdz ar to arī es darbu uztvēru kā normu. Nekad neesmu bijis mazais luteklītis, abi ar māsu – viņa ir gadu jaunāka – palīdzējām vecākiem dārzā, mājas darbos.

    Zini, ko vēl esmu mācījies no savējiem? Tēvs vienmēr viesībās, cilvēkos bijis ļoti runātīgs, mācējis uzturēt sarunu. Tāpēc, ja es kaut ko par daudz samuldos, vienmēr saku: mani nevainojiet, tas man ir no tēva, viņš var aizrunāt jebkuru.

    – Biji jau gandrīz pieaudzis, kad tavi vecāki izšķīrās.

    – Man tobrīd bija astoņpadsmit gadu. Labi, ka man bija basketbols, – visus savus pārdzīvojumus, negatīvās izjūtas izspēlēju tur. Grūtāk klājās māsai, kas dzīvoja pie mammas.

    Vasaras pavadīju Latgalē pie tēva vecākiem, un viņi bija mans paraugs: abi nodzīvoja līdz zelta kāzām un vēl pēc tam. Lai vai kā viņiem gāja ikdienā, abi varēja arī salamāties, bet no rīta piecos abi kopā gāja darbos. Viņi man radīja vīziju, kādai jābūt manai ģimenei nākotnē. Manās mājās pie sienas joprojām ir vecvecāku zelta kāzu bilde – vienkāršs vecītis cepurē un vecenīte lakatiņā. Bet tas, kas no viņiem staro… Tāda dziļa laime, mīlestība… Biju pārliecināts, ka man būs tāpat. Vecāku šķiršanās manī šo pārliecību tikai nostiprināja. Diemžēl man arī nesanāca…

    – Kad precējies, tev bija pārliecība – uz mūžu?

    – Simtprocentīgi! Tāpēc jau ilgi nodzīvojām kopā neprecējušies. Mana ticība laulību institūcijai vecāku dēļ bija zaudēta, bet man ļoti gribējās bērnu. Atceros: kad Iveta bija gaidībās, mans tēvs speciāli aizbrauca uz laukiem pie savas mammas. Vecmamma bija teikusi: nē, tā nevar, ja gaidāms bērns, jāprecas. Arī tēvs uzskatīja, ka mums jāprecas. Bet viņš mani nepārliecināja. Ar laiku pats izaugu līdz apziņai, ka tas jādara. Mani mainīja, pārliecināja dēla piedzimšana. Kāzas bija tikai pēc tam, kad man bija simtprocentīga pārliecība, ka varēsim nodzīvot līdz savām zelta kāzām.

    – Kas tevī mainījās pēc bērna dzimšanas?

    – Bērna ieņemšana, radīšana, iznēsāšana – tas viss ir liels brīnums. Tad, ja esi blakus sievietei un redzi, kam viņa iziet cauri un ko tas no viņas prasa… Pirmais bērns dzima ļoti smagi, un, kad redzi, kā tava sieviete iziet kam tādam cauri, tas tevi acumirklī dara pieaugušu, atbildīgu. Mani līdz laulībām lielā mērā izaudzināja tieši bērna gaidīšanas, pasaulē laišanas process. Tā man bija ļoti spēcīga emocionāla pieredze, kas lika domāt – starp mums viss ir pa īstam un līdz galam.

    Arī pēc tam – vecākais bērns gandrīz visu laiku bija kopā ar mani Polijā, kur tobrīd spēlēju basketbolu. No rīta man bija treniņš, vakarā spēle, visu pārējo laiku pavadījām kopā. Abi spēlējāmies, braukājām ar mašīniņām, vēlāk mācījāmies burtus… Mūsu attiecības ir labas, tikai vecākais puika ir diezgan nerunīgs, noslēgts. Mazais puika gan lielā mērā izauga pats starp visiem mūsu dzīves notikumiem.

    Attiecībā uz bērniem man izdevies progresēt vismaz vienā jomā – es no viņiem negaidu tik daudz, kā es būtu gaidījis pirms gadiem desmit piecpadsmit. Tiklīdz tu kaut ko gaidi, pieprasi, tas beidzas ar vilšanos.

    Es no bērniem neko nepieprasu, neko negaidu. Vienīgais, ko gribētos, lai viņi atrod dzīvē piepildījumu, lai ir laimīgi. Un lai māk nopelnīt savai iztikšanai.

    Jau no mazām dienām mācām, ka savām iegribām nauda jānopelna pašiem. No otras puses, gribas iemācīt, ka tev nav jābūt materiāli nezin cik nodrošinātam, lai būtu laimīgs.

    – Ļoti jocīgi to dzirdēt no tevis – cilvēka, kuru daudzi uzskata par «zīmuli», kuram patīk iztaisīties.

    – Mums par katru cilvēku ir kāds stereotips. Kamēr ar šo cilvēku neiepazīsties, neparunā, šķiet, ka viņš ir tāds vai šitāds. Mans tēvs senāk teica: pat ja viņam būs tikai viens rublis kabatā, viņš to uz galda uzsitīs tik skaļi, ka visiem šķitīs – viņam ir tūkstotis. Savukārt manam vectēvam, tēva tēvam, kas bija turīgs cilvēks un kas neprātīgi daudz strādāja, bija savs teiciens. Viņš nekad neatprasīja naudu parādniekiem un vēl viņus pacienāja. Kad pārējie par to brīnījās, viņš atbildēja: kam nebija, tam nebūs, un kam ir, tam būs. Iepriekšminētais zināmā mērā veidojis arī mani. Man ir svarīgi, lai varu nodrošināt sevi, ģimeni, lai nav jāuztraucas par izdzīvošanu. Bet laimes jau tur nav, tā ir saskaņā, piepildījumā.

    Redzi, neviens jau nezina, ko man maksājis tas, kas man ir. Piemēram, basketbola laikā es skaitījos viens no talantīgākajiem Jelgavā. Bet tas maksāja to, ka pirmais gāju uz treniņiem un pēdējais gāju no tiem prom. Sākumā vienkārši tāpēc, ka ārkārtīgi patika to, ko darīju. Bet astoņpadsmit gados sapratu – tikai ar mīlestību pret basketbolu nepietiek. Ja gribi iet tālāk, jāpieliek pūles. Man bijušas sešas operācijas, bija jāpieliek lielas pūles, lai atgrieztos ierindā, bet tas nevienu neinteresē.

    Tāpat attiecībā uz materiālo nodrošinājumu – kad spēlēju Polijā, bija «pērc un pārdod» laiks. Brīvdienās kāpu mašīnā, braucu pa Poliju un meklēju, ko var tur nopirkt un Latvijā pārdot. Iestrādnes no tiem laikiem vēl tagad nes nelielas dividendes. Bet bez darba jau nekas nenotiek.

    Manas ģimenes vīriešu paraugs vienmēr rādījis, ka tu nedrīksti gulēt, visu laiku jādomā soli uz priekšu. Bet par to iztaisīšanos… Amerikā, ja tev ir nauda, tevi ciena par to, ka esi spējis to nopelnīt. Latvijā, ja tev ir nauda, – tu esi to nozadzis. Nevienu neinteresē, kā un kur tu esi izglītojies, cik daudz un kā strādājis. Tas cilvēkiem atņem jebkuru vēlēšanos komunicēt, jo mums ir stereotipi – zaglis, meituģēģeris, narkomāns…

    – Gribēju tev vaicāt par šķiršanos. Kur pazūd tas solītais «uz mūžu»?

    – Tas pazūd sīkumos. Nav jau tā, ka attiecībās uzreiz izkrīt vesels gabals. Viena kripatiņa, otra… Ja reiz bija simts saskarsmes punktu, pēkšņi saproti, ka tagad ir tikai pieci vai seši, no kuriem galvenie kopīgie ir bērni un manta. Tāpat kā mīlestība nerodas vienā dienā, tā arī nepazūd vienā dienā. Domāju, ka mana problēma bija pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Šī mana nespēja pa vienam vien sadrupināja mūsu saskarsmes punktus. Līdz ar to, ja pirms piecpadsmit gadiem mums bija simts saskarsmes punktu, tad pirms trīspadsmit varbūt tikai septiņdesmit, bet pirms desmit – piecdesmit saskarsmes punktu. Šķiroties – tikai daži. Attiecības nevar būt nemainīgas, diemžēl mūsējās bija konstanti regresējošas.

    Ja man sevi par kaut ko jāvaino, tad tieši par to, ka nespēju ar daudz ko samierināties. Man jāpiekrīt: ja esmu ko ieņēmis galvā, es uz to «maucu». No sevis tu vari prasīt, ko vien gribi, bet no otra vari paprasīt tikai to, ko viņš var dot. Tā «maukšana» ir īpašība, kas citus, iespējams, manī pievelk, bet personīgajā dzīvē tā «kretinē», traucē. Cilvēki taču ir dažādi, arī prasības pret sevi katram ir dažādas. Esmu maksimālists daudzās lietās – man vienmēr par kaut ko jācīnās, vienmēr gribas kaut ko sasniegt… Bet visi tādi nav, katrs cilvēks ir citāds. Un, ja esi izvēlējies ar cilvēku dzīvot laulībā, tev viņš jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Tad, kad pieņem lēmumu, uzraksti uz lapas – šie ir viņa plusi, šie mīnusi. Kopā var dzīvot tikai tad, ja esi gatavs pieņemt mīnusus. Man ar to bija problēmas.

    Mums izdevās izšķirties bez liekas publicitātes, tas vien jau ir labi. Ļoti centāmies, bet nekad neuzzināsim, vai mums izdevās izšķirties tā, lai bērniem šis notikums būtu pēc iespējas nesāpīgāks. Lai kādas būtu mūsu savstarpējās attiecības, attiecībā pret bērniem mums jābūt vienotai komandai. Tādā ziņā viss ir kārtībā. Ir abpusēja izpratne – pat ja ir aizvainojums, tas jānomet malā, lai attiecības ar bērniem būtu normālas. Gadās mazi izņēmumi, bet kopumā šai ziņā viss ir kārtībā.

    – Šķiroties nesākās slepena cīņa par bērniem? Ar domu – es darīšu visu, lai viņš biežāk gribētu palikt pie manis, nevis pie mammas.

    – Izaicinājumi jau ir, bet mēs tiekam ar to galā. Esam vienojušies, ka skolas laikā puikas nedēļu dzīvo pie manis, nedēļu pie savas mammas. Man ir daudz komandējumu, izbraucienu, rezultātā tik un tā sanāk, ka dēli biežāk ir pie mammas, nevis pie manis. Konkurence par dēlu uzmanību neapšaubāmi pastāv, taču tā ir veselīga. Skolas laikā bieži vakariņojam visi četri, runājamies. Es teiktu, ka tagad sarunājamies pat biežāk nekā tad, kad bijām kopā.

    – Pārdzīvot šķiršanos nav viegli ne sievietei, ne vīrietim, kaut gan sabiedrībā abi parasti rāda, ka izjūt tikai milzīgu atvieglojumu, nevis sāpes.

    – Vislielākie pārdzīvojumi man bija tad, kad sapratu: mūsu attiecībām vairs nav nākotnes. Nebūs manu vecvecāku zelta kāzu bildes…

    Vismokošākais ir periods, kad vēl mēģini saprast, turpināt visu vai tomēr ne, mēģināt attiecības salabot vai tomēr ne.

    Tas patiešām bija mokoši, bet negrasījos nevienam savas mokas rādīt. Ja man vajag, ielienu stūrī, paraudu un maucu tālāk. Nav jākautrējas būt vājam, bet… Man taču aug dēli, kam esmu paraugs, man apkārt ir mani darbinieki, cilvēki, par kuriem esmu atbildīgs. Viņi uz tevi skatās kā uz mugurkaulu, kas visu noturēs jebkurā situācijā. Starp citu, daudzi cilvēki grūtās situācijās nesabrūk tikai tāpēc, ka mēs par viņiem domājam – ai, viņš taču ir stiprs. Šis cilvēks varbūt nemaz nav stiprs, taču viņš tāds spiests būt, lai noturētu citus. Kad man ir slikti, labprātāk esmu viens, nevienam neko nestāstu, nerunāju. Izņēmumi ir mans klasesbiedrs, kas jau divdesmit gadu dzīvo Amerikā – ar viņu man bijušas visatklātākās sarunas. Un mans draugs grieķis, kurš dzīvo savā valstī un ar kuru arī tiekos ļoti reti. Viss. Šeit man nav neviena, ar ko grūtā brīdī es sadzertos un kopā kauktu. Es tā nedaru – ja ir grūti, es skrienu.

    Tad, kad esi sapratis, ka viss ir cauri, kad pielikts punkts, kļūst vieglāk. Tad atkal sāc skatīties uz priekšu, domāt par nākotni, meklēt jaunas iespējas, izaicinājumus darbā. Atpakaļ skatīties vairs nav jēgas.

    – Starp cilvēkiem, ar ko vari parunāt, tā arī nenosauci Ivetu. Pat ne pagātnes formā.

    – Jā… bet man nekad nav bijis tādas izjūtas, ka man vajadzētu emocionālu palīdzību. Turklāt jau teicu: ja no tevis gaida, ka būsi stiprs, tu nevari šim cilvēkam sēt šaubas. Ja ejat tumšā istabā, šis cilvēks pieķersies tev pie rokas, jo zina, ka tev nav bail, un, lai kāda būtu situācija, tu vienkārši nedrīksti parādīt savas bailes, jo esi par šo cilvēku atbildīgs.

    – Tas nav egoisms, kas liek tā domāt?

    – To lai vērtē psihoterapeiti… Bet vispār jau mūsu sabiedrībai vajadzīgi stipri cilvēki. Vajag stiprus tēvus, uzņēmējus, politiķus. Tas, protams, nenozīmē, ka vispār nedrīksti būt vājš. Tas drīzāk ir jautājums par to, ar kādiem cilvēkiem vari atļauties tāds būt. Tie ir cilvēki, kas vājuma brīžu dēļ nedomās, ka esi vājš kopumā.

    – Nevarēju nenoklausīties tavu sarunu, kurā teici, ka svētdienā dosies uz Jēkabpili apciemot dēlu nometnē. Vai tu esi atbildīgs tēvs?

    – Abi dēli man vienkārši ir ļoti svarīgi. Man taču vajadzēja pierunāt dēlu, lai viņš uz šo nometni vispār aizbrauktu, – mums bija pusstundu gara saruna par vērtībām un mērķiem dzīvē. Pēc piecām dienām viņš atzina, ka ir labāk, nekā gaidījis. Vecākajam dēlam labi veicas eksaktajos priekšmetos, viņš uzvarēja fizikas un matemātikas olimpiādē. Tiem, kam labi rezultāti, Latvijas Universitāte piedāvāja triju nedēļu nometnes. Teicu: vecīt, tas ir labākais, ko tu Latvijā vari dabūt, – Universitātes profesori lasa lekcijas pilnīgi par brīvu! Jā, bet Jēkabpils rajonā… Tur nebūšot garšīgs ēdiens… Es jau varētu kā tēvs pateikt – tu brauksi, un viss! Bet es gribu, lai viņš saprot, ka viņam tas vajadzīgs un kāpēc vajadzīgs.

    Runājot ar dēlu, atcerējos pats sevi. Kad beidzu vidusskolu, man bija sliktas atzīmes. Vecāki ieteica iet uz Sporta pedagoģijas akadēmiju, lai mani nepaņem armijā. Mans iekšējais dators tai brīdī sāka teikt to, ko vecāki un skolotāji man bija atkārtojuši gadu gadiem, – mācies, mācies… Pēkšņi es to sapratu.

    Jā, man gribētos domāt, ka esmu atbildīgs tēvs. Ja ne, tad kāda jēga bērnu radīšanai…? Un tieši tēvam jāiemāca dēliem vīru lietas, blakus dēliem jābūt stipram tēvam.  

    – Pēc šķiršanās parādījās ziņa, ka tu dejo salsu.

    – Visi zināja, ka es vispār nedejoju, to pat nebija vērts apspriest. Līdz mirklim, kad Latvijas basketbola zvaigžņu spēles žūrijā nokļuva Edgars Ludāns, bijušais dejotājs, deju skolotājs. Viņš man uzdāvināja iespēju apmeklēt salsu, un es šo iespēju izmantoju. Mans vislielākais ieguvums bija tas, ka pārvarēju sevi, līdz ar to atbrīvoju sevi. Deju iespaidā sajutu, ka varu brīvāk komunicēt ar cilvēkiem, būt atklātāks. Iespējams, tieši salsas dēļ tik brīvi runāju arī ar tevi, – man vairs nešķiet, ka par katru cenu jānotur stiprā vīrieša tēls.

    Diemžēl patlaban salsu vairs nedejoju, man par to ir žēl.

    – Četrdesmitgadnieka krīze tev paslīdējusi garām?

    – Laikam gan. Nebūšu oriģināls – cilvēks ir tik jauns, cik jauns viņš jūtas. Es spēlēju volejbolu, skrienu ar cilvēkiem, kas ir krietni jaunāki par mani. Fiziski jūtos pietiekami jauns, bet ar gana lielu pieredzi.

    – Laikam jau par tavu briedumu liecina arī tas, ka neesi kopā ar divdesmitgadnieci, bet ar sievieti, kam pāri trīsdesmit.

    – Kad biju brīvs vīrietis, es paspēju dažādus vīnus pamalkot. Bet ātri saproti, ka ne tikai var nodarboties ar seksu, bet par to vajag arī parunāt. Sāc meklēt cilvēku ar dzīves izpratni, ar kuru iespējams sarunu dziļums.

    – Tici, ka vēl izdosies uztaisīt tādu fotogrāfiju kā taviem vecvecākiem?

    – Ņemot vērā savu rūgto pieredzi, cenšos par to nedomāt. Sapņi ir vajadzīgi, bet es vairāk dzīvoju šodienai, lai tagad būtu labi un lai ir potenciāls izaugsmei.

    – Vai ir kas tāds, pēc kā ļoti ilgojies?

    – Ir teiciens – tici un lūdzies tā, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva, bet rīkojies tā, it kā viss būtu atkarīgs tikai no tevis. Pēc šāda principa arī dzīvoju un domāju par perspektīvām savā privātajā dzīvē, karjerā. Bet kopumā jūtos laimīgs, esmu pateicīgs Dievam, dabai, ka man viss ir tā, kā ir. Nesūdzos par to, kas bijis, un nebaidos no tā, kas var būt. Meitene, ar kuru dzīvoju kopā, saka: viņai patīk, ka es visu laiku skaļi dziedu, jo dziedot tikai laimīgi cilvēki.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+