• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Basketbola izlases galvenais treneris Lukas Banki: Ar spēlētājiem runāju tikai par nākotni

    Sports
    Raimonds Rudzāts
    26. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Valdis Kauliņš
    No Latvijas basketbola izlases jaunā galvenā trenera Lukas Banki tiek gaidīts ļoti daudz. Pēc daudzām neveiksmēm vietējo treneru vadībā itāļu speciālists tiek uzlūkots teju kā glābējs. Vieni cer, ka Banki Latvijas basketbolā ienesīs jaunas vēsmas un mainīs kultūru. Citi ir skeptiski un norāda, ka neviens patiešām augstas raudzes speciālists trīs gadu laikā nenomaina piecas darbavietas. Banki ir dots liels uzticības kredīts, bet to, vai vārdi saskan ar darbiem, rādīs laiks un rezultāti pret spēkos līdzvērtīgām komandām.

    Vai ar latviešiem ir viegli strādāt?

    – Mums ir jāatrod kopsaucējs. Šobrīd tiek analizēti raksturi un personības. Mēs sākam no nulles punkta, un mums priekšā ir smags darbs.

    Kas bija pirmās trīs lietas, ko gribējāt izdarīt, kad tikāt apstiprināts par Latvijas izlases galveno treneri?

    – Vispirms – iepazīties ar pēc iespējas plašāku spēlētāju loku. Tāpat arī iepazīt vietējos trenerus un no viņu skatpunkta redzēt, kas ir tas, kā pietrūcis Latvijas basketbolam. Tā kā nevaru runāt jūsu valodā, man bija ļoti svarīgi iepazīt jūsu kultūru un gūt priekšstatu par to, lai varētu jūs pārstāvēt labākajā iespējamajā veidā.

    Kādi ir pirmie iespaidi par latviešu kultūru?

    – Jūsu kultūrā ir ļoti dziļas vēstures pēda. Jums līdzās sadzīvo vairākas etniskās grupas – vairāk, nekā man sākumā šķita. Rīgā redzami dažādi arhitektūras stili, kas atspoguļo šo dažādību un arī vēsturiskos nospiedumus.

    Saka: latviešu sportistiem nav uzvarētāju mentalitātes. Jūs tam piekrītat?

    Nē. Tas ir stereotips. Tā ir iepakojuma etiķete, kuru es gribētu noplēst. Gribu strādāt, lai parādītu arī mūsu spēlētāju personības.

    Vai sarunās ar Latvijas treneriem izdevās noskaidrot, kāpēc mums nav panākumu?

    – Ir jābūt reālistiem. Nacionālās izlases rezultātus ļoti ietekmējis spēļu kalendārs (domāts FIBA un ULEB konflikts, kā rezultātā ULEB Eirolīgā spēlējošie basketbolisti reti bija pieejami nacionālajām izlasēm – aut.). Latvijā nav daudz augsta līmeņa spēlētāju. Spēlējot bez NBA un Eirolīgas spēlētājiem, pārējo basketbolistu sagatavotība nav tik augstā līmenī, lai viņus pilnvērtīgi aizstātu. Tā ka galvenokārt pie vainas bija izspēles sistēma. Otra lieta – Latvijā ir ļoti daudz spēlētāju, kuri ļoti jauni aizbrauc uz ārzemēm. Tas viņus nepadara labākus. Arī Latvijā notikušais U-19 pasaules čempionāts to apliecināja. Ir jādara otrādi – mums ir jāizglīto treneri, jāstimulē klubi, lai uzlabotu to struktūru. Latvijā ir augsta līmeņa treneri, kuri var palīdzēt jaunajiem talantiem kļūt par labākiem spēlētājiem, paliekot Latvijā. Tas nākotnē uzlabotu Latvijas izlases konkurētspēju.

    Vai zināt bijušo Latvijas hokeja izlases galveno treneri Bobu Hārtliju?

    – Nepazīstu personīgi, bet esmu dzirdējis stāstus.

    Viņš, sākot trenēt Latvijas izlasi, nesa sev līdzi jaunu kultūru un uzvarētāju mentalitāti. Liela daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka arī jūsu iecelšana par izlases treneri ir ar domu – mainīt kultūru un ienest uzvarētāju mentalitāti. Vai jums pašam šķiet, ka ir kas radikāli jāmaina?

    – Radikāli risinājumi prasa laiku. Mana misija ir savienot kopā izmaiņas ar rezultātu. Ar šādu spēļu kalendāru ir jāmēģina izvērtēt prioritātes. Prioritāte ir pārliecināt spēlētājus, ka viņiem ir jāpiedalās. Jārada profesionāla gaisotne, kurā spēlētāji jūtas droši un aizsargāti. Ekselence jāsasniedz ar labākajiem treneriem, labākajiem fizioterapeitiem. Tas viss palīdzēs komandai parādīt labāko sniegumu, jo uzvaras būs tās, kas palīdzēs pārveidot mentalitāti.

    Kāda nozīme jūsu komandās ir kapteiņiem? Un kāpēc tieši Dairis Bertāns ir jaunais izlases kapteinis?

    – Man tā ir svarīgākā loma komandā. Īpaši nacionālajā izlasē. Tam ir jābūt galvenajam atbalsta punktam gan laukumā, gan ārpus tā. Dairim piemīt nepieciešamās īpašības, kuras papildina augsta basketbola meistarība, un es viņu uzlūkoju ne tikai kā vadošo spēlētāju, bet arī kā īpašu komandas sastāvdaļu. Reizēm spēlētāji, kuriem ir kapteiņa īpašības, ir viduvēji basketbola laukumā. Reizēm par kapteini gribas iecelt pašu spilgtāko spēlētāju, taču viņam pietrūkst personības vilkmes un līdera īpašību. Dairis ir perfekts nepieciešamo īpašību apvienojums, kurš savā dzīvē un karjerā atrodas īpašā punktā. Viņš ir nobriedis, mierīgs. Es biju diezgan pārliecināts par šo izvēli jau kopš apstiprināšanas amatā. Un ir ļoti svarīgi, lai kapteinis piedalās visās mūsu aktivitātēs. Mums ir arī citi kandidāti, taču spēlētāji, kuri spēlē NBA un Eirolīgā, ne vienmēr varēs būt kopā ar komandu. Es ļoti novērtēju, ka Dairis šo lomu pieņēma un pievienojās komandai no pirmās nometnes. Viņš bija vienīgais veterāns kopā ar jaunajiem spēlētājiem. Viņš vilka uz priekšu un emocionāli pacēla visus. Trenerim kapteinis, protams, ir tilts komunikācijā ar komandu.

    Dairis nav bijis veiksmīgs Latvijas «būt vai nebūt» spēlēs jau pēdējos astoņus gadus – sākot no Eurobasket 2013 turnīra līdz pat šāgada spēlei ar Bulgāriju. Izšķirīgajās spēlēs uzbrūk ar zemu metienu precizitāti un spēlē nestabili. Vai esat informēts par to, un vai tas kaut kādā mērā nemulsina?

    – Pagātne ir jāizmanto kā mācība, bet nākotne – kā iedvesma.

    Es neiespaidojos no tā, kas ir bijis. Ar spēlētājiem runāju tikai par nākotni.

    Gan es, gan komanda mēģinām tai sagatavoties labākajā iespējamajā veidā.

    Vai jūsu komandās ir viens alfa tēviņš? Un, ja tā, tad – vai tas ir treneris vai arī kāds no spēlētājiem?

    Tie noteikti ir spēlētāji.

    Kāda ir trenera loma ģērbtuvē?

    – Ar savu klātbūtni netraucēt. Un pozitīvi ietekmēt cilvēkus.

    Kādi ir jūsu kā trenera trīs baušļi jeb pīlāri darbā ar Latvijas izlasi?

    – Spēt novērtēt un izvēlēties. Spēt komunicēt. Spēt iedvesmot.

    Kas jūs kā treneri ir visvairāk veidojis un ietekmējis – kāda konkrēta personība vai pieredze?

    – Darba ētiku noteikti esmu mantojis no sava tēva. Daudz arī esmu mācījies no saviem skolotājiem. Nekad neesmu vairījies no iespējām mācīties, jo basketbols ļoti strauji mainās. Lai tik ilgus gadus noturētos augstā līmenī, ir jāmācās. Jābūt spējīgam vērot spēlētājus, jo tieši viņi ir tie, kuri parāda spēles attīstības virzienu. Tikai spēlētāji zina, kas patiešām darbojas basketbola laukumā. Mēs, treneri, pieņemam, ka zinām, bet spēlētāji – tiešām zina. Ja vaicāsiet man, kurš treneris man iemācījis visvairāk, es atbildēšu: tie ir spēlētāji. Pēc iedvesmas un idejām es lūkojos viņu virzienā.

    Kas notiks, kad kāds spēlētājs nokavēs treniņu vai sapulci?

    – Zinot Latvijas spēlētāju darba ētiku, būs ļoti sarežģīti ko tādu pieredzēt. Domāju, tas nenotiks. Savā pirmajā darba dienā pasniedzu spēlētājiem vēstuli. Nacionālajā izlasē nevari spēlētājiem uzspiest noteikumus. Es vēstulē uzskaitītās lietas nosaucu par labiem ieradumiem, kuri ir jāievēro, lai radītu konstruktīvu veidu, kā visiem būt kopā. Punktualitāte ir viens no tiem. Nav vajadzīgs talants, lai būtu punktuāls. Esmu pārliecināts, ka visiem puišiem ir pareizās vērtības, lai viņi respektētu šo mūsu vienošanos. Man nepatīk runāt par sodīšanu.

    Kāds jūsu acīs ir labs līderis?

    – Līderim ir jābūt tādam, kurš izceļas citu vidū. Līderus izvēlas apkārtējie. Pats nevari sevi pasludināt par līderi. Tas, kā tevi pieņem apkārtējie, nosaka, vai esi līderis.  

    Cik līderu var būt ģērbtuvē?

    – Nav tāda skaita. Galvenais ir tas, kā cilvēki pieņem savas lomas. Ģērbtuvē var būt divpadsmit līderi, bet viņiem ir jāapzinās savi pienākumi un atbildības sfēras.

    Cik viegli ir sadalīt šīs lomas Latvijas izlasē, un kā spēlētāji tās pieņem?

    – Mūsu rīcībā ir pārāk īss laika nogrieznis. Nākas optimizēt procesu un izmantot tādas komunikācijas metodes, lai vēstījumu spēlētājiem nodotu efektīvāk. Bet objektīvi – tam ir ļoti maz laika.

    Kas ir tās lietas, kurām šovasar nav laika, bet ilgtermiņā jūs vēlētos izdarīt Latvijas basketbolā?

    – Ir vitāli svarīgi uzvarēt spēles.

    Domājot par plašāku apvārsni, vēlos panākt lielāku uzticamību Latvijas basketbolam Eiropas mērogā. Man ļoti patiktu būt Latvijas basketbola vēstnesim, kurš simbolizētu to, ka Latvijas basketbols aug.

    Es gribētu izveidot akadēmiju, kurā izglītot trenerus – jo īpaši jaunatnes trenerus. Jo viņi ir tie, kas var nodot vēstījumu jaunajiem spēlētājiem. Un galvenais vēstījums būtu jānodod jauno spēlētāju ģimenēm – ka nav labākas vietas viņu bērnu izaugsmei par Latviju. Man ir sapnis, ka šis varētu būt sākums šādām pārmaiņām, bet man jābūt reālistam – mana un spēlētāju nākotne ir atkarīga no uzvarām. Es nevaru atteikties no šīs plašākās vīzijas. Visu gadu gadiem krāto pieredzi es vēlētos nodot Latvijas basketbolam.

    Man ir sanācis aprunāties ar cilvēkiem, arī spēlētājiem, kam ir bijusi saistība ar Itālijas basketbolu. Viņi visi par jums saka – labs spēlētājiem, bet neērts priekšniecībai. Vai pats tam piekrītat?

    – Tas ir vēl viens stereotips. Karjeras laikā bijušas dažādas pieredzes. Ja jautājat par tādu specifisku pieredzi, kāda man bija ar komandu īpašniekiem Turīnā un Krasnodarā, tad tās bija personīgas nesaskaņas ar cilvēkiem, kurus nekādi nespēju cienīt. Es dodu priekšroku nestrādāt ar tāda veida cilvēkiem. Es dievinu savus spēlētājus, jo viņi ir mana otrā ģimene, bet man ir arī vērtības, kas nav apspriežamas. Es nevaru strādāt blakus cilvēkiem, kuri tās nerespektē. Tā ka smagi būs nevis man, bet (LBS ģenerālsekretāram) Kasparam Ciprusam. (smejas).

    Cik daudz jūs būtu gatavs darīt savu spēlētāju labā, ja viņi būtu iekūlušies problēmās ārpus laukuma? Ar to es domāju situācijas, kas nav savienojamas ar sportisko režīmu…

    – Darītu visu nepieciešamo. Absolūti. Neviens nav pasargāts no kļūdām. Trenera karjeras laikā esmu saskāries ar ļoti daudzām sarežģītām situācijām, kurās bijuši iesaistīti mani spēlētāji. Nācies pieņemt ļoti daudz sarežģītu lēmumu, bet – tomēr mēģinot pasargāt savus spēlētājus. Uzskatu, ka esmu gana prasīgs treneris, bet gribu, lai spēlētāji redz, ka esmu viņiem blakus ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. Itālijas A sērijā kā galvenais treneris sāku strādāt 1999. gadā. Tolaik spēlētāji vairāk vai mazāk bija manā vecumā. Es joprojām esmu profesionālajā basketbolā, kad spēlētāji ir pat jaunāki par manu dēlu un meitu. Tas ir normāli, ka mana pieeja laika gaitā mainās. Es kādreiz biju treneris un vecākais brālis. Tagad esmu treneris un tēvs.

    Kā jūs komentētu Kristapa Porziņģa nespēlēšanu izlasē dārgās apdrošināšanas polises dēļ, ko jūsu priekšniecība – Latvijas Basketbola savienība – atteicās segt?

    – (Smejas.) Pirmkārt, man ar Kristapu bija laba saruna Rīgā. Kristaps ir ļoti jauks puisis, kuram tiešām rūp Latvijas izlase. Viņš ir viens no galvenajiem Latvijas vēstniekiem. Labāk būtu polisi neizvirzīt priekšplānā, jo Kristaps ir iedzīvojies dažos savainojumos. Viņš aizvadīja ļoti smagu sezonu. Tas prasa arvien vairāk no spēlētāja. It sevišķi kovida ērā. Ņemot to vērā, no tāda līmeņa spēlētāja nevar sagaidīt, ka viņš vasaru ziedos nacionālajai izlasei. Jāskatās plašāk. Varbūt mēs arī būtu atrisinājuši apdrošināšanas jautājumu, bet nevar ignorēt to, ka viņam bija savi sarežģījumi, un nacionālā izlase šovasar varbūt nebūtu labākā sagatavošanās nākamajai NBA sezonai.

    Es teicu Kristapam: viņš ir un būs viens no galvenajiem Latvijas basketbola vēstnešiem pasaulē. To, ko viņš šobrīd nevar mūsu labā izdarīt laukumā, viņš var izdarīt ārpus laukuma. Lai popularizētu basketbolu, piesaistītu tam arvien vairāk jaunu spēlētāju. It sevišķi tagad, kad jaunieši bijuši spiesti dzīvot izolācijā un pagājuši garām sportam. Šādos brīžos elkiem ir jāpalīdz. Ar piemēru, ar komunikācijas veidu, lai paplašinātu apvārsni visai sabiedrībai. Tuvākajās dienās tiksimies ar LBS valdi, Kristapa brāli Jāni un runāsim par to, kā Kristaps var popularizēt basketbolu, jo šobrīd Latvijas basketbolam ir nepieciešami tādi vēstnieki kā Kristaps, Dāvis un Dairis Bertāni, Rodions Kurucs, Jānis Blūms. Cilvēki, kuri ir ļoti atpazīstami sabiedrībā un var palīdzēt basketbolam augt.

    Vai Latvijā kā ārvalstu treneris, kurā daudzi saskata glābēju, izjūtat spiedienu?

    – (Iesmejas.) Es jūtu spiedienu, bet patiesībā vairāk par visu – atbildību. Mēģinu labākajā iespējamajā veidā sagatavot gan sevi, gan komandu. Negribu nevienu apbēdināt.

    Pieminētais Bobs Hārtlijs vienubrīd bija viens no populārākajiem motivācijas runu teicējiem Latvijas lielākajos uzņēmumos. Vai jums arī ir bijuši uzaicinājumi no kāda uzņēmuma nākt un uzrunāt darbiniekus?

    – Vēl ne, bet tā ir lieta, ko savulaik daudz esmu darījis gan Itālijas, gan arī starptautiskos uzņēmumos. Līdz ar kovidu šis process apstājies. Tā ir lieta, kas mani noteikti pievelk un interesē. Ir labi, ka industrijas skatās uz sportu kā uz modeli. Un arī otrādi. Mani kovida laikā visvairāk apbūra dažādi vebināri, kuros ievērojamākās sporta un citu nozaru personības ir vēlējušās dot savu pienesumu, lai palīdzētu ar idejām un pieredzi. Man patīk šāda veida komunikācijas stils. Savā valstī biju viens no aktīvākajiem treneriem, lai pārliecinātu arī savus kolēģus dalīties pieredzē ar jaunākiem treneriem, jo tā ir viena no svarīgākajām misijām.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+