Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es kā alpīnists varu pastāstīt šo to gan par sejas maskām, gan par skābekļa badu un spriešanas spējām samazināta skābekļa daudzuma apstākļos! Šobrīd visvairāk gan izskatās, ka šeit, līdzenumā, daudziem mūsu līdzcilvēkiem spriešanas spējas nav atkarīgas ne no sejas maskām, ne no ieelpotā skābekļa daudzuma. Diemžēl jāsaka, ka mums apkārt esošā sabiedrība ir pilna ar bezatbildīgiem, egoistiskiem un mazizglītotiem ļautiņiem, kuri savu labumu vai pašsajūtu vērtē daudz augstāk nekā rūpi par citiem un tieši šī sava pašlabuma dēļ nav gatavi pat uz nelielām neērtībām.
Nupat septembra un oktobra mijā dižsērgas apstākļos bijām Gruzijā. Kamēr gatavojāmies šim ceļojumam, otrā viļņa vēl nebija, statistika bija laba. Tad nu jāsaka, ka Sakartvelo zemēs visi normāli uztver to, ka jebkurā valsts un privātā sektora iestādē, pat Lielā Kaukāza kalnu ciematu veikalos, iekšā var iet tikai ar masku uz sejas – ja nav, laipni aizrāda, norāda uz izeju.
Ja pārdevējs veikalā jūtas apdraudēts, tikai loģiski, ka viņš neapkalpo un izraida aizmāršīgu vai bravurīgu pircēju bez maskas. Tas pats citur. Cilvēki gados Gruzijā tiek godāti, tos īpaši ciena un sargā – tas ir tikai normāli! Ja vecākie aizrāda, jaunajiem jāklausās. Ja kāds jaunulis jūtas nemirstīgs – var nelietot veikalus un sabiedrisko transportu! Nepatīk? Dodies kalnos.
Pie mums mazliet citādi. Jau atgriežoties, lidostā tikāmies ar vienu latvju pensionāru grupiņu, visām kundzītēm gados tautiska maska tikai uz mutes, deguns vaļā – tāda ir tā attieksme! Ne pašas piesargās, ne par citiem rūpi tur. Esam pieraduši domāt tikai par sevi? Ticēt, ka mūsu tautiskie ornamenti un spītīgi augstā, pārgudrā pašpārliecinātība mūs glābs pat no vīrusa, kurš izraisījis starptautisku pandēmiju un neziņu visā pasaulē? Katram savi pieredzējumi.
Vēl tajā saulainajā padomju laikā, kurā viss bijis tik labi, ka rūpnīcas ražoja, kolhozu pļavas zēla, plombīrs bija garšīgs un darba ļaudis vasarās devās uz alpīnistu nometnēm Kaukāza kalnos. Bija tikai vien pāris problēmu, to skaitā – nebija mūsdienās tik pierasto aizsargkrēmu, kuri aizsargā ādu no saules apdeguma, līdz ar to nācās visai nopietni domāt, kā kalnos savu seju pasargāt. Trīs jauno alpīnistu otrgadnieku grupas gatavojas doties uz virsotni, un instruktori brīdina: lai gan gaidāms mākoņains laiks, būs arī intensīvs saules starojums, kāpsim augstu un ilgi, turklāt konstanti iesāņus pret sauli, jo tāds ir plānotā kāpiena raksturs.
Saulesbrilles obligāti, bet domājiet, kā aizsargāt arī seju! Marle septiņos slāņos? Šujam maskas, daži slinkāki, daži cītīgi. Nākamajā dienā kāpjam. Ilgi, mokoši, mākoņos. Spilgts saules spiediens jūtams, no viena sāna visu laiku augšā kāpjot un arī lejā no virsotnes kāpjot, saule jau iegriezusies, sanāk, ka tā spīd uz tā paša vaiga… Vakarā, alpīnistu nometnē atgriežoties, pēc īsa brīža jau vakariņas. Un to tad nu vajadzēja redzēt!
Lielākā daļa kāpēju ar nopietniem apdegumiem uz sejas – sarkani, ar čūlām, cits jau ar briljantzaļo apsmērēts, cits ar baltām pretapdeguma smērēm smērēts.
Kas izspruka sveikā? Tikai daži, kuriem bija labākā sejas maska.
Katmandu – miljonu pilsēta Himalaju kalnu pakājē. Vieta, kurā nokļūstot pirmoreiz mēs, Eiropā dzīvojošie, saprotam, ka pastāv arī pavisam cita pasaule ar atšķirīgu kultūru, dzīves ritmu, ieradumiem, problēmām. Viena no šīs pasaules malas lielajām problēmām, neskatoties uz pasaules augstāko kalnu, kur gaiss esot vistīrākais un dzidrākais, tuvumu, – milzu pilsētas smogs! Ja ilgstoši nav vēja, Katmandu bļodveida ielejas dziļumā apkārtējo kalnu piesegā uzkrājas liels daudzums ārkārtējas pārapdzīvotības seku: gaisa piesārņojums no nekvalitatīva kurināmā, nenormālā transporta daudzuma un atkritumu dedzināšanas.
Šādā laikā ierasties un pāris dienu dzīvot Nepālas galvaspilsētā, kurā pēc neoficiāliem datiem dzīvo vairāk nekā trīs miljoni cilvēku, ir ārkārtīgs pārbaudījums tiem, kuri iepriekš neko tādu nav piedzīvojuši! Ko gan lai kalnos kāpt gribētāji darītu pilsētā, vai tad nevar uzreiz doties uz kalniem? Nē. Visu attiecīgo atļauju kārtošanai un saņemšanai vajadzīgas vismaz divas trīs dienas.
Dažās birokrātiskajās valsts iestādēs jāierodas un jāiesniedz dokumenti klātienē. Ņem taksometru, brauc. Un tie nav tādi taksometri, kādus mēs savā prātā iedomājamies. Tās nav tādas pilsētas ielas. Tās ir mokošas stundas sastrēgumu gāzēs un putekļos. Labi, ja tev uz sejas ir maska! Pat elpojot caur to un pēcāk izšņaucot degunu, izšņauksi pelēkmelnus sodrējus. Mazgājam rokas, mazgājam seju, mazgājam maskas – ūdens netīrs, ka baisi metas…
Kāpjam augstāk! Ļoti lielā kalnu augstumā, tur, virsotnēs virs astoņiem kilometriem, kāpēji bieži lieto skābekļa maskas, bet šoreiz ne par tām. Jau virsotnēs sešu septiņu kilometru augstumā tieši aukstums un vējš ir tie, no kā jāsargā seja. Tam ir īpašs sejas masku veids, bet daudzi lieto tā saucamās balaklavas – cepuri, kura nosedz visu galvu un kaklu līdz pat pleciem, vaļējas atstājot vien acis. Jā, no vienas puses, lielā aukstumā ar to ir izteikti siltāk, no otras – audums, kurš aizsedz degunu un muti, apgrūtina elpošanu, un aukstumā tas vēl apledo!
Kāpjot pret kalnu lielā augstumā, brīdī, kad tu izmisīgi cīnies ne tikai par katru uzkāpto metru, bet burtiski par katru elpas vilcienu, izproti savu spēju robežas.
Cik tās ir tālu? Mēs spējam ļoti daudz! Mums tikai jāpielāgojas. Lai to paveiktu, nepieciešamas zināšanas, laiks un vēlme. Mums vienmēr ir izvēle; gluži tāda pati kā – varam braukt ar sabiedrisko transportu, varam ar mašīnu vai ar velosipēdu, bet varam arī iet kājām, ne? Cik tālu? Tam nav nozīmes, ja vien ir vēlme to darīt.
Vēl viens stāsts. Tibeta, Kailaša kalns. Budistiem un hinduistiem šī ir svētākā vieta šajā pusē. Ejot apkārt Kailašam un redzot daudzus vietējos sejas maskā, pirmais, kas nāca prātā – reiz mans skolotājs stāstīja par džainisma mūkiem, kuri nēsā sejas masku, lai izvairītos no sīku kukaiņu ieelpošanas, un, ejot pa taku, aizvien slauka to sev priekšā ar mīkstu slotu, lai noslaucītu pat skudru vai sīku vabolīti, izvairoties tai uzkāpt.
Kad jautāju par maskām savam ceļabiedram un pavadonim, jaunam tibetietim, viņš man pārspīlēti nopietni atbildēja: «Vazājas taču te visādi no svešām zemēm, kurš gan grib saslimt ar kādu svešu sērgu?» – un, redzot manu pārsteigumu, steidza smejoties piebilst: «Mūsu elpa tāpat kā kalnu vējš, staigā dažādos virzienos!
Ja es saslimšu, tā būs mana problēma, bet, ja es aplipināšu tevi ar kādu no savām slimībām, tas slikti ietekmēs manu karmu.»
Lūk, par to arī vēlams padomāt.
