Rīga +11°C 
Kā došanās dabā ietekmē mūsu nervu sistēmu, kāpēc pat īsa pastaiga dienasgaismā spēj mainīt pašsajūtu un kā iemācīties pieņemt šo drūmo, tumšo gada periodu, nevis cīnīties pret to? Skaidro klīniskā un konsultatīvā psiholoģe Laima Delvere.
Kas ir tas dzinulis, kāpēc cilvēkiem rudenī ir tik izteikta vēlme doties dabā un vērot zelta rudeni?
Katrs gadalaiks mums kaut ko māca: pavasaris – uzplaukt, vasara – augt, rudens – palaist vaļā, bet ziema – sagatavoties jaunam sākumam. Rudens atgādina par cikliskumu, par to, ka nekas dzīvē nestāv uz vietas un pārmaiņas ir dabiskas.
Ikdienā mēs bieži dzīvojam steigā. Daba ir vide, kurā varam apstāties, pavērot apkārtni un sajust sevi. Turklāt pastaiga rudenī sniedz iespēju ne tikai izkustēties, bet arī noķert dienasgaismu, kas tiešā veidā palīdz uzturēt organisma diennakts ritmu un saglabāt možumu. Pat īsa pastaiga gaišajā diennakts laikā ir vērtīgs ieguldījums emocionālajā stabilitātē.
Vērojot, kā daba dabiski norimst un atbrīvojas no liekā, arī mēs varam mācīties pieņemt un atlaist.
Kas tieši notiek mūsu prātā un nervu sistēmā, kad ieklausāmies dabas skaņās un vērojam ainavu?
Mūsu uzmanība dabiski pārslēdzas no iekšējā stresa uz ārējo pasauli. Dabas klātbūtne palīdz nomierināt prātu. Fizioloģiskā līmenī samazinās simpātiskās nervu sistēmas aktivitāte (tā, kas atbild par «cīnies vai bēdz» reakciju) un aktivizējas parasimpātiskā nervu sistēma, kas vada organisma atpūtas un atjaunošanās procesus. Šādos brīžos ķermenis atslābst: elpošana kļūst dziļāka, sirdsdarbība – mierīgāka, un sasprindzinājums pakāpeniski mazinās.
Vai pastaiga dabā spēj mazināt stresa līmeni efektīvāk nekā atpūta mājās uz dīvāna vai pastaiga pilsētā?
Jā, jo pastaiga ietver trīs būtiskus faktorus: kustību, vides maiņu un iespēju atpūtināt prātu. Mājās uz dīvāna mēs bieži turpinām ritināt telefonu vai domāt par nepabeigtajiem darbiem – mūsu uzmanība paliek noslogota un vērsta uz iekšējām raizēm. Mežā uzmanības fokuss paplašinās.
Daba neprasa lielu piepūli, un tā palīdz mazināt emocionālo spriedzi un atjaunot iekšējos resursus.
Daudzi no mums pastaigās nespēj nolikt telefonu un visu nepārtraukti fotografē. Kā tas ietekmē atpūtu?
Mēs dzīvojam nepārtrauktu stimulu laikmetā. Telefons kabatā ir vieglākais veids, kā smadzenēm iegūt ātru dopamīna devu – ikreiz, kad to paņemam, mūs sagaida kaut kas jauns un neparedzams. Taču šis process ne vienmēr sniedz gandarījumu.
Fotografēšana palīdz saglabāt skaistas atmiņas, tomēr, ja visu pastaigas laiku skatāmies uz pasauli caur kameras lodziņu, mēs zaudējam saikni ar reālo mirkli, mūsu uzmanība tiek novērsta no tā, ko piedzīvojam šeit un tagad. Mēs nefiksējam sajūtas savā ķermenī, bet gan domājam par to, kā tas izskatīsies kadrā. Lai patiešām atpūstos, vērts vismaz daļu pastaigas telefonu atstāt kabatā ar izslēgtu skaņu.
Oktobra beigās un novembrī dienas kļūst pavisam īsas, un daudzi izjūt spēcīgu nomāktību. Kā pieņemt šo tumšo periodu?
Nervu sistēma tieši reaģē uz gaismas trūkumu. Samazinoties dienasgaismai, mainās melatonīna un serotonīna līdzsvars. Serotonīns atbild par garastāvokļa regulāciju, savukārt melatonīns – par miega un nomoda ritmu. Tāpēc pieaug nogurums, samazinās motivācija un gribas vairāk laika pavadīt vienatnē. Tā nav «slinkuma» vaina, tā ir normāla organisma bioloģiskā atbilde.
Svarīgi pret to necīnīties ar vainas sajūtu. Arī gada tumšākajā laikā varam atrast resursus: ievērot regulāru miega režīmu, apzināti noķert kaut pusstundu dienasgaismas pusdienlaikā, satikt tuvus draugus vai pagatavot siltu, spēcinošu maltīti, kas atgādina par vasaru. Katrs no mums gadalaiku maiņu piedzīvo citādi, un
ir normāli rudenī samazināt savu ierasto tempu.
Kā pārslēgt prātu no darāmo darbu saraksta uz klātbūtni mirklī?
Reizēm pietiek ar pavisam vienkāršu apzinātības vingrinājumu. Mazgājot traukus, pievērs uzmanību ūdens siltumam uz rokām. Ejot pa ielu, sajūti soļus un to, kā pēdas pieskaras zemei, ieklausies vēja šalkoņā vai lapu čaukstoņā. Pajautā sev: «Ko es šobrīd redzu, dzirdu un jūtu?» Lai piedzīvotu tagadnes mirkli, ne vienmēr ir jāatliek visi pienākumi – pietiek uz mirkli pārvirzīt savu uzmanību no domām uz fiziskajām maņām.
Ko darīt dienās, kad aiz loga līst un ārā doties negribas – kā dabas sajūtu ienest mājās?
Ne vienmēr ir jādodas uz mežu, lai sajustu dabas klātbūtni. Mēs varam iemācīties ienest daļiņu dabas arī savā ikdienā. Dodoties mājās no darba, varam izvēlēties ceļu caur parku vai iegriezties ziedu veikalā un nopirkt ziedus, kas priecēs mūs vēl vairākas dienas. Pusdienu pārtraukumā varam iziet nelielā pastaigā svaigā gaisā, kaut vai uz desmit minūtēm. Dažkārt pietiek ar pavisam nelielām lietām, lai ikdienas steigā atrastu mirkli mieram un sajustu dabas tuvumu.
Rudens ir laiks, kad varam būt patiesi kopā ar sevi un saviem mīļajiem. Laiks, kurā varam atgriezties pie saviem hobijiem, nepabeigtiem projektiem un būt ar sevi. Varam baudīt karstu tēju, vilkt siltus džemperus un vecāku adītās zeķes. Priecāties par sveču liesmu, lasīt nepabeigto grāmatu, ietīties siltā pledā vai uzadīt jaunu džemperi. Varam ienest mājoklī vairāk zaļumus, radīt mājīgu atmosfēru ar mazām lampiņām un turēt vāzē ziedus kā atgādinājumu par vasaru. Piedalīties kādā radošā nodarbībā, iemācīties kaut ko jaunu vai vienkārši ļaut sev būt. Rudens var būt atgādinājums, ka siltums nav tālu jāmeklē. Tas ir mūsos pašos.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
