Rīga +6°C 
Salas dienviddaļā slejas 18. gadsimta baroka pils un sporta bāze, bet ziemeļu virzienā – palieņu pļavas ar retu sugu augiem, savvaļas zirgiem un putnu ligzdošanas paradīzi. Pilssala padara Jelgavu par vienu no retajām Eiropas pilsētām, kur pašā centrā saglabājusies plaša neskartas dabas teritorija.
Ir pavisam agrs rīts. Esmu atnākusi līdz skatu tornim pie pašas Lielupes. Zied cigoriņi, pelašķi…Uzkāpju tornī. Man paveras panorāma ar divām upēm un pilsētu. Virs zirgu mugurām kā salūta buķete gaisā uzspurdz milzīgs strazdu bars. Saule met spožu taku pāri gludajai ūdens virsmai. Pēkšņi redzu – upē ir peldētājs.
Ar visiem garajiem matiem – Einārs… Savvaļas feinšmekers.
Jau divdesmit sešus gadus Pilssala nav iedomājama bez Eināra Nordmaņa klātbūtnes. 19 gadus – bez viņa pieskatītajiem savvaļas zirgiem, kas nu kādu laiku jau oficiāli dokumentēti arī kā viņa īpašums.
Salas galā kopā satek trīs upes – Driksa, Lielupe un Iecava. Te klusu dzīvo Eiropas nozīmes Natura 2000 lieguma teritorija Lielupes palienes pļavas. Pieskaitot arī pļavas upes labajā krastā, liegums kopumā aizņem pāri par 300 hektāru plašu teritoriju. Pilssala ir tās interesantākā daļa – kopā ar visiem purveļiem un krūmājiem aptuveni 80 hektāru platībā.
Dabas pētnieki šo salu dēvē gan par zaļo koridoru, gan Noasa šķirstu, jo te atrastas divdesmit septiņas īpaši aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas.
Lielupes plūdums ir rāms, tās līmenis pie Jelgavas – vien 0,2 metri virs jūras līmeņa, tādēļ krasti pat nelielos palos regulāri applūst. Tas gadu gaitā briedinājis palieņu pļavas ar augstu botānisko vērtību. Starp grīšļiem un ceļmalītēm te paretam uzzied arī rūtainā fritilārija, jūnijā – aizsargājamā Baltijas dzegužpirkstīte un purpursārtas ziedgalvas briedina ķiploku sīpols. Te slēpjas arī Latvijā sevišķi retais sūnu cilindrgliemezis. Krēslas stundās ar plunkšķi upē ienirst rotaļīgs ūdrs.
Un tas ne tuvu nav viss. Pilssala iekļauta Bird Life International Eiropas putniem nozīmīgo vietu sarakstā: pļavās ligzdo grieze, retā melnā puskuitala, te vairākkārt manīts arī pasaules mērogā apdraudētais ķikuts. Rudeņos Pilssala viesmīlīgi uzņem arī nogurušus migrējošos ūdensputnus. No 1. aprīļa līdz 30. jūnijam cilvēkiem putnu paradīzi traucēt aizliegts – ir ligzdošanas laiks. Salas pašā viņā galā ir vēl stingrāka putnu miera zona, pat Einārs tur nedodas, arī zirgi netiek.
Kopš 2007. gada augusta zirgi ir pilntiesīgi Pilssalas iemītnieki un visīstākie aprūpes darbinieki – kā dabiskā pļaujmašīna: noēd garo zāli un putnu ligzdošanas vietas pasargā no aizaugšanas ar krūmiem. Izņemot pavasara ērzeļu nemiera laiku, viņu dzīve paiet rāmā mierā – ēdot zāli, statiski stāvot un vicinot asti.
Einārs Pilssalā dzīvo kopš gadsimta sākuma. Vispirms viņš uz šejieni atveda milzīgu papīra griežamo mašīnu, izveidoja sietspiedes darbnīcu, un tad… «Kādā vējainā, dzestrā marta dienā izgāju ārā pie upes… Pēkšņi sadzirdēju interesantu skaņu: tūkstoš sudraba zvaniņi. Prasu kaimiņam, no kurienes skaņa. Upē ledus vižņi! Un mana sajūta – jā, šeit es gribu dzīvot uz palikšanu.»
Turpmākajos gados Einārs salā tvarstīja kūlas dedzinātājus, plūdu laikā apceļoja salu laivā… Un viņa mājas bija tepat palieņu pļavas malā – bijušajā tehnikas darbnīcā ar piecmetrīgiem griestiem. Man toreiz gadījās tur viesoties, un iespaidu nav iespējams aizmirst: telpas stūrī, kur reiz atradies milzīgs motors un riepas, – gulta un siena ar grāmatu krāvumiem un gleznām. Stundas samtainā skaņā sita sienas pulkstenis ar pendeli. Uz senlaiku galdiņa – krāmu bodē uziets ķīniešu porcelāns, sudraba karote medus ķeksēšanai.
«Dzīve nav tik gara, lai atļautos to tērēt nevērtīgām lietām,» Einārs toreiz teica. Tā ir joprojām.
Tikai tagad viņš dzīvo uz kuģa. Bet par to vēlāk. Pagaidām jums jāzina vien tas, ka sabiedrībā Einārs neierakstās kopš laika gala. Vienmēr bijis mazliet ārpusē un «mazliet briesmonis». Reiz man stāstīja, ka veikalā kāda meitenīte, mammu aiz piedurknes raustīdama, likusi pajautāt «tam onkulim, vai viņš nav burvis». Pēc tāda Nordmanis tiešām izskatījās – bārda sapīta bizē, garš ādas mētelis…
Viņš arī uzaudzis pļavās un mežos – Jaunsvirlaukā. Vienaudžus pirmoreiz saticis tikai pilsētas skolā. «Tur man liek lasīt saliekamo ābeci, kad es jau sešu gadu vecumā esmu izlasījis Kapteiņa Granta bērnus!» Studējis Lauksaimniecības akadēmijas Mežu fakultātes Kokapstrādes katedrā. 5. kursā, kad bija vairs atlicis tikai aizstāvēt diplomdarbu, Eināru no augstskolas atskaitīja.
«Izmeta bez argumentiem. Piedalījos Vides aizsardzības kluba aktivitātēs, uz astes bija uzsēdusies Stūra māja. Kāds nostučījis, ka man mājās ir sarkanbaltsarkanais karogs. Steidzamā kārtā – no akadēmijas ārā un zibenīgi projām armijā. 1988. gadā! Pāris mēnešus vēlāk cilvēki ar sarkanbaltsarkano karogu jau mierīgi staigāja pa ielām.»
Kad Latvijas Dabas fonds Eināram, kā jau salas cilvēkam, piedāvāja zirgu projektu, viņš ienira jaunā pasaulē. «Mācījos zirgu domāšanu.» Einārs tolaik jau bija sastapis pirmos Latvijā nometinātos savvaļas zirgus Papē un liktenīgi nodomājis, cik būtu lieliski, ja tādi ganītos arī Pilssalā. Pagāja nepilni trīs gadi, un viņi bija klāt.
Tas bija 29. augusts pirms 19 gadiem, kad no Nīderlandes tieši Eināra rokās Pilssalā ieceļoja pirmie sešpadsmit savvaļas zirgi – Konik polski. Tie ārēji atgādina senlaiku tarpanus – zudušos Eiropas savvaļas zirgus. Kažoka tonis – no pelēka līdz šokolādes brūnam ar tumšu svītru pār muguru, uz kājām tumšas zebras svītru zeķītes. Jo kontrastaināk, jo vērtīgāk. Eināram vislabāk patīk «bara zelta fonds» – tumšie, vasarā tie skaisti spīd kā saeļļoti. Diemžēl selekcionāriem, pēc ārējām pazīmēm restaurējot, neizdevās atgūt tarpana vertikālās krēpes. Mūsdienu konikam tādas ir tikai agrā kumeļa vecumā.
Nu jau Pilssalā dzīvo vismaz astoņdesmit koniki, vecākajam ērzelim rit divdesmit piektais gads. Zirgu vidējais vecums te ir divdesmit gadu. «Ķēvēm mazāk, jo viņām ir liela slodze – nepārtraukti stāvoklī.» Lielāko gada daļu zirgi iztiek paši. Piebarošana vajadzīga vien ziemā, kad dziļš sniegs vai ledus liedz tikt pie barības. Plūdos zirgi vienmēr atradīs sausāko vietu, bet krīzes brīdī viņi var pastāvēt arī ūdenī – ja vien pietiek barības. «Kad apniks stāvēt ūdenī, tad paši arī izdomās, kā aizpeldēt drošībā, atrast sienu un izdzīvot – savvaļas dzīvnieka instinkti konikam ir ļoti attīstīti.»
Ja zirgu skaits sakāpj par lielu Pilssalas platībai, tad liekos Einārs nodod citiem saimniekiem. Pēc iespējas tālāk – Igaunijā, pat Somijā…
«Pirmie projām brauc tie, kas vizuāli neatbilst šķirnei. Pieskatu, lai barā paliktu vien labākais genofonds. Parasti aizceļo divgadīgie, trīsgadīgie, tos var labi pieradināt un iejāt – viņi tad izaug kopā ar jauno saimnieku bērniem, kas nodarbojas ar zirgiem, koniks ir laba pāreja no ponija uz lielo zirgu.»
Augumā šie zirgi ir diezgan mazi, «ārkārtīgi slinki un miermīlīgi». Tomēr cilvēkam uz savu galvu konikiem tuvoties nevajadzētu, savvaļas dzīvnieka uzvedību nezinātājam prognozēt grūti. Izņēmuma kārtā tos aplūkot tuvāk atļauts vien zirgu uzrauga pavadībā. Einārs arī brīdina: «Viņiem ļoti garšo cilvēku pirkstiņi.»
Vērojot zirgu baru, var redzēt – viena vadoņa nav, visi turas kopējā komūnā, bet tādās kā neatkarīgās ģimenēs – harēmos: ērzelis, viņa ķēves un bērni līdz divu gadu vecumam. «Kad viņi iet barā, tad pirmā vienmēr dodas galvenā ķēve. Viņa zina, kur jāiet. Baru vienmēr noslēdz ērzelis. To zinot, ar zirgiem var diezgan viegli tikt galā. Pilnīgi eksotisks gadījums bija 2015. gada ziemā. Man jābrauc uz Norvēģiju, bet prāts nemierīgs, ka zirgi vieni paši ganās salas galā.
Naktī pirms aizbraukšanas es ar siena klēpi rokās turp aizgāju. Aprunājos ar pāris vadoņiem. Un tad bija tāds skats – nāku atpakaļ pa taku zem pilnmēness debesīm ar siena klēpi rokā, un man zosu gājienā seko četrdesmit pieci zirgi.
Pāri upei zirgi nepeld, vienīgi kādreiz pavārtās seklumā. Agros pavasaros, kad pļavās vēl nekas neaug, upju seklumā sāk dīgt ūdensaugi – pirmie vitamīni, ar kuriem pēc ziemas var strauji atgūt kondīciju. Tad nu gan zirgi metas līdz ausīm ūdenī tos nograuzt. Savukārt, ja otrpus kādai no abām upēm uzrastos brīvas ķēves precību gados… To ērzeļi sajūt pa kilometru – ka ir kādas iespējas savus izcilos gēnus laist pasaulē. Tad ērzeļi dotos iepazīties un pārpeldētu Driksu vienā vēzienā. Līdz šim tā nav gadījies.
Reiz gan no Jelgavas kuģiniekiem agrā rītā bija zvans, ka pie viņiem atklīdis zirdziņš, slēpjas zem laivas, ir apjucis un nelaimīgs…
Tā arī bija. Laikam nesen dzimis, pa krastu noslīdējis un iekritis upē… Nebija ticis atpakaļ augšā, bet pārpeldējis otrā pusē. Tas labi nebeidzās – māte viņu bija jau aizmirsusi. Zirgiem tādās situācijās viss notiek ļoti ātri. Kumeļš neizdzīvoja.»
Pilssalas krasta līnija ir deviņus kilometrus gara, taču nelaimes gadījumi ūdenī zirgiem gadās ārkārtīgi reti – viņi ir uzmanīgi.
«Šoziem viens pusauga kumeļš bija noslīcis purvelī – dumjš un ziņkārīgs. Slēpotājs saka: tu zini, ka tev tur ledū ir zaķis iesalis… Aizeju – zirgam ausis vien ārā.
Kumeļi harēmā ir privileģētā un saudzējamā šķira, dzīvo kā prinči. Lielie viņus, protams, audzina – var iekost dibenā, viegli atgaiņāt, skarbi paskatīties, uzzviegt, lai zina savu vietu. Māte mazuļus baro līdz pat divu gadu vecumam. Jo mātes statuss zirgu kompānijā augstāks, jo ilgāk viņa savu princi baro.»
Es atceros Eināra kādreizējo rūpju bērnu – Pūpolu, zirgu ar putniem galvā. Kādreiz man šķita, šis zirgs ir Eināra brālis – tāds pats autsaiders. Reizes septiņas gājis projām no Pilssalas, zibenīgi atrodot nožogojuma vārīgās vietas. Grozījās ap pili, izpētīja visas mašīnas un miskastes… Līdz kādā jaukā pavasara rītā devās ganīties uz Jelgavas galveno laukumu. Tolaik Einārs smējās, ka viņam policijā abonements – nebija nedēļas, kad netiktu aizturēts viņa Pūpols. Tad nu metis mašīnā stibu, maizes kukuli un laidis pakaļ.
«Ir septiņi no rīta, cilvēki iet uz darbu, visi fočē, kā vedu zirgu. Policija pat nobloķē Uzvaras ielu, lai tiekam pāri.»
Nu jau Pūpolam ir septiņpadsmit gadu, apkārt vairs neklejo.
«Taču dzīvo puslīdz neatkarīgu dzīvi, ieviesis savu harēmu, reizēm ar to aiziet padzīvot atsevišķi. Tad meitenes laikam apnīk, jo atgriežas lielajā barā, bet reizēm viņš vēlas pabūt viens.»
Pilssalas zirgu problēma mēdz būt arī pārāk modrie salas ciemiņi, kuri zvana policijai par katru neparastību, ko ierauga zirgu barā. Īpaši, kad kāds zirgs ir nogūlies zemē. Ziemā zirgi snauž, stāvot kājās, bet vasarā mēdz iemigt zālē kā beigti – uz sāniem, atmetuši galvu. Ko tādu ieraugot, nepieredzējis cilvēks ķer telefonu un uzpūš pasaules sensāciju. Vai arī – upē milzīga akmens muguru notur par uzpūtušos beigtu zirgu un atkal zvana policijai. Tā gadījies divreiz.
«Jau smējāmies, ka tajā upes vietā ir jāpieliek uzraksts – akmens, bet ne zirgs.»
Toties pavasaros Pilssalai tiešām vajadzīgi modri un čakli cilvēki – plūdi pļavās sanes milzum daudz drazu. Ik pavasari no Pilssalas aizved vairākas autokravas plastmasas pudeļu.
Nīderlandieši dzīvnieka dzīvē iesaka neiejaukties arī tad, kad tas iet bojā, viņi mirušos savvaļas zirgus atstāj dabiski satrūdēt pļavā.
Tā mācījuši arī Pilssalā: neviens zirgs nav jāglābj. Bet Einārs sākumā spītīgi neklausīja. Viņš vilka laukā upes dūņās iestigušos, nesa mājās ķēves negribētu mazuli un pa stundai baroja no pudelītes. Sistēmās iekārtam zirgam apsaldēto muguru dziedināja savā virtuvē, ņēmās kā ar mazu bērnu. Daudz nedomādams, lēca iekšā vecas akas smirdīgajā ūdenī, lai, pats dziļi dubļos grimdams, mēģinātu izcelt iekritušo kumeļu…
Šodien Einārs zirgu dzīvē cenšas iejaukties pēc iespējas mazāk. Viņi tiek galā paši. Ziemā prot iztikt ar sniegu ūdens vietā vai pat ar nagiem izsist pirmajā upes ledū āliņģi, lai padzertos… Ja ēdamā pietiek, koniki saltu ziemu izbauda – jo nav vēju un slapjdraņķu, kas ļoti nepatīk, un dunduri, knauši nekož kā vasarā. Līdz ar pirmo salu zirgi apaug ar, kā Einārs saka, «ziemeļbrieža vilnu». Laimīgi vārtās sniegā… Un ziemā viņiem ļoti patīk traktors – zina, ka ar to atbrauks smaržīgs siens.
«Zirgiem patīk raustīt un plēst dažādas nepazīstamas lietas, īpaši, ja tās grab.
Tādēļ manai apvidus mašīnai kļūst arvien grūtāk iziet tehnisko apskati – CSDD vīriem nepatīk, ka auto ir apskrubināts.
Toties zirgi ir ļoti piesardzīgi ēšanā. Šajā ziņā man dzīve ir vienkārša: nav jāuztraucas, kā citur dzirdēts – dzīvnieks apēd dvieli un nomirst. Vienu gadu ziemā piezvanīja lielveikals un piedāvāja zirgiem paleti ar apelsīniem. Vai dieniņ! Zirgi un apelsīni! Bet uz sniega tas, protams, varētu izskatīties ārkārtīgi skaisti.»
«Man joprojām ir mīkla, kā spēj izdzīvot lielos februāra mīnusos dzimis kumeļš. Kā gan jau pirmajās minūtēs viņš, būdams slapjš, nepārtop ledus skulptūrā… Ķēve ļoti maz iesaistās, vien nolaiza, gaida – stundas laikā viņam ir jāspēj tikt kājās. Pēc pāris stundām viņam jau pilnos auļos būs jāseko baram… Skarbi, bet – ja ar pirmo dzīves uzdevumu galā netiek, tad… Ķēve kaut kā saprot, ka dzīvotājs viņš nebūs. Nebaro. Sanāk arī bara konsīlijs. Visi mēģinājumi šādu kumeļu zīdīt mākslīgi izdodas tikai vienā gadījumā no desmit. Beidzamais gadījums bija šopavasar. Bija brīnišķīgs tumšs kumeļš, nekas viņam nekait, bet neviena ķēve viņu negrib. Pat nevar saprast, kura ir māte. Atbrauca meitene, kura ar zirgiem ņemas kopš dzimšanas un grib izglābt visus pasaules zirgus… Aizveda mazo mājās. Tas vēl ņipri pa mašīnu esot spriņģojis… No rīta – beigts.»
Tad nu kritušo zirgu liktenis salā ir dažāds. Ideālā gadījumā – veterinārijas studenti saņem bagātīgu materiālu sekcijām. Un bijušas arī reizes, kad Eināra draugi mākslinieki tiek pie suvenīriem zīmēšanai – zirgu galvaskausiem.
Einārs, kā jau diplomēts vides gids, interesentiem vada ekskursijas pie zirgiem… Pirms iešanas viņš nopēta, vai visiem kājās ir īstie apavi.
Un instruē: pļavās mēdz būt ērces – šogad tās esot «galīgi aptrakušas». Ja zirgu bars nāk virsū, ir jāstāv mierā, māca Einārs. «Zirgi neskrien šķēršļiem virsū uz dullo, saudzē savas dārgās kājas.»
Vesels piedzīvojums ir nakts ekskursijas. Kājās gumijas zābaki, lukturītī nomainītas baterijas… Un, Eināru klausot uz vārda, sākas gājiens pa rasu tālajās pļavās. Zirgi ir jāatrod. Jāsajūt, kur šajā milzu platībā viņi būtu gribējuši ganīties tieši šonakt. Pazīdams savu baru, Einārs to nojauš. Kad dažs īpaši ziņkārīgs koniks naktī pienāk sasveicināties pavisam cieši, ir gandrīz poētiska sajūta – pēkšņi tumsā pie auss jūtama savvaļas zirga elpa. «Zirgus barot no rokas kategoriski aizliegts. Viņi ātri pie tā pierod, tad kļūst agresīvi uzmācīgi. Sāk pieprasīt, kož viens otram, pa to burzmu trāpa arī cilvēkam. Neko tādu es nepieļauju.»
Nākamajā dienā Einārs stāsta, ka veicis teju neiespējamo misiju, pat neticējis, ka izdosies.
«Zirgi pašlaik ganās ierobežotā teritorijā, kur zāle uzaugusi līdz mašīnas spogulim. Viņiem tā jānokopj līdz septembra beigām, līdz būs ataudzis atāls citā salas rajonā. Naktī nepamanīju, ka zirgi ir nogrāvuši elektriskā gana galu un no rīta bija atnākuši jau gandrīz līdz sporta bāzei. Un man izdevās viņus aizraidīt atpakaļ. Bija sarežģīti – nācās arī pavicināt gaisā pātagu.»
Es Eināram jautāju arī par mīlestību. Viņš atbild skopi – dzīve, kas pašam šķiet pašsaprotama, citiem nav viegli pieņemama. Arī attiecībās ar sievietēm zirgi izrādījušies robežšķirtne. Kādu laiku sievietei esot pat interesanti. Protams, vasarā. Bet nāk ziema… Eināra dzīvē ir bijis viss, ieskaitot sadedzinošu apmātību ar sievieti, ar pilnīgi trakām sarunām internetā, vasaras nakšu klejojumiem un filmām uz milzīga projekcijas ekrāna divvientulībā.
«Taču, kad ar zirgu projektu sākas problēmas, sieviete uzstāda ultimātu – zirgus pārdot un atrast normālu darbu, citādi jāšķiras.
Sievietēm jau vajag stabilitāti – tas ir sens un gluži saprotams instinkts.
Nevienai normālai sievietei nav vajadzīgs vīrietis, kurš visu mūžu ķer vēju un dzīvo, kā pagadās. Ļoti cenšos no tā izdarīt secinājumus.»
Kaut šķiršanās bijusi sāpīga, Einārs allaž izvēlējies zirgus. «No visa, ko mūžā esmu darījis, šis ir vienīgais darbs, kas man patiesi dod gandarījumu.» Einārs ļoti gribētu, lai zirgi uz šīs salas paliktu arī pēc viņa. «Vienu koniku paaudzi būšu jau pārdzīvojis.»
Trešo gadu Eināra vienīgās mājas ir daudzus gadus būvētā laiva jeb Kuģis, kas pietauvots Lielupes krastā.
Savrupa pasaule ar divpadsmit iluminatoriem, aprīkota ar visu, kas vajadzīgs dzīvošanai. Ja gadiem esi dzīvojis tik ciešā kontaktā ar upi, tad dzīve uz kuģa ir prieks – pamosties no putnu balsīm. Tikai žēl, ka vecā pulksteņa pendele uz kuģa nedarbojas.
«Man varēja būt arī cita dzīves vieta, bet tieši kuģis ilgus gadus bija mans sapnis – pamēģināt, kā tas ir. Iedvesmojos no cilvēkiem, kas dzīvo uz kuģiem un baržām Anglijā, Francijā.» Kuģa korpusa forma ir tāda, ka arī ziemā te var palikt – ledus sasalstot nevar to sabojāt.
«Tomēr pagājušajā ziemā bija ekstrēmi – riktīgi iesalu, kuģi ārā izcelt nebija iespējams. Mainījās ūdens līmenis, un februārī vienā brīdī laiva atradās totālā slīpumā. Telpā viss ripoja, slīdēja projām… Jādomā, kas būs tālāk. Katrā ziņā vēl vienu ziemu es iesalt negribētu.»
«Pavasarī, 14. martā, savā dzimšanas dienā, saņēmu visskaistāko dāvanu – iepazinos ar lielisku sievieti. Viņa reāli ir dabas cilvēks.
Pirmais, kas mūs vieno – abi esam vienādi dīvaini, abi strādājam ar dzīvniekiem.
Viņa nodarbojas ar kamanu suņu, Aļaskas malamutu, audzēšanu divu stundu braucienā no Jelgavas, Limbažu pusē.» Pavasarī Einārs viņu aizveda arī uz Pilssalas pļavu, kur sazied savvaļas tulpes, kas saulainās dienās atveras smaržīgas. Ieveda vīgriezēs. Bet Jaungada naktī – vedīs arī pie zirgiem. Tā viņš darījis arī vienatnē: zirgu bara vidū uzstādījis fotostatīvu, atkorķējis šampanieti. Izdevušies maģiski attēli ar lēno zibspuldzi.
Līdz vēlam rudenim Einārs cenšas katru dienu vismaz kilometru nopeldēt Lielupē. Siltā vakarā starp krēslu un tumsu atguļas uz ūdens un ļaujas, lai straume nes. Virs galvas ir zvaigznes un lidinās sikspārņi. Kalmes smaržo, ceļas migla, krastā sprauslā zirgi. Līdz sāpēm skaista īstenība.
Uzmanības centrā
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
