Rīga +11°C 
Es ticu kastaņiem
Tu arī rudenī iemet pa kādam kastanim somiņā un kabatās? Es tā daru. Kas tas ir par vārdos neizsakāmu vilinājumu? Bet vajag! Tā vien gribas pacelt no zemes, pavirpināt pirkstos, paturēt plaukstā. Kas zina, varbūt kastaņu ticībai nemaz nevajag skaidri pateiktus vārdus – gribu es to kastani, vajag man to, un punkts. Izšķīlies no asu adatu mēteļa, bet tagad – kluss un uzticams. Stāsti tam, ko gribi, nevienam neteiks.
Mana darba pagalmā arī aug kastaņa. Ikreiz, kad redzu, ka kādam kastanim pārbraukusi mašīnas riepa, jūtos tā kā neērti – vai tad tiešām nevar uzmanīgāk, varēja jau nu apbraukt! Un atceros, kā reiz mans puika, mācīdamies pirmajā klasē, jautāja: «Mamma, vai tev ir kāds kastanis kabatā?» Kad teicu, ka nav, viņš piedāvājās pārdot – lielie maksājot piecus centus, bet mazos varot atdot par trim.
Es ticu dzērvenēm
Pāris kilometru no manām lauku mājām ir Bērzpils purvs jeb Lelais peiss. Citos gadalaikos purvā nav īsti, ko meklēt, – tikai rudenī. Ar lācenēm vasarā mūsu purvs ir paskops, bet dzērvenēs gan tas sauc. Atceros, kā savulaik cilvēki jau agrā rītā bariem izkāpa autobusa pieturā un kā dzērves rindā devās uz purvu, tur izklīda un noteiktā laikā nāca atpakaļ uz lielceļu ar mugursomās sabērtām dzērveņogām pārdošanai. Mūsmāju sievas mugursomu vietā savulaik izmantoja auduma maisus, kuru apakšējos stūros iesēja pa kartupelim, lai ir, pret ko balstīties auklām, ko liek uz pleciem. Diez kuram pirmajam ienāca prātā šī doma par kartupeļiem?
Purva pasaule man joprojām šķiet noslēpums – vairāk esmu meža meita.
Bērzpils purvam ir pirmais, vismitrākais klajums jeb muklājs, ko mūspusē sauc par Motūkli, tālāk ir Augstais peiss, Dzērvīte un Klānu mala. Kā atrast stigu, lai tiktu no purva ārā, nav ne jausmas – skaties, cik tālu gribi, viss vienāds! Pirmoreiz uz purvu devos kopā ar Rugāju krustmāti. Torīt bija salna, purva ciņi čaukstēja un dzērvenāji bija sasaluši tik asi, ka skrāpēja pirkstus. Knibināju pa vienai ogai, bet tik ļoti nāca miegs, ka uz viena ciņa tomēr atspiedos un iemigu. Varbūt uz mirkli, varbūt ilgāk. Katrā ziņā krustmāte to nepamanīja.
No purva sanestās dzērvenes ir jātīra, un vislabāk tās tīrīt vējā. Jāsagaida sausa, dūšīgi vējaina diena. Zemē noklāj segu. Atnes dzērvenes. Piegrābj pilnu bļodiņu ogu, paceļ virs galvas un tad lēnām ber uz segas, pa ceļam ļaujot vējam no tām izķert katru sauso sūnu šķipsnu.
Mana mamma katru rudeni mums, trim meitām, joprojām lasa dzērvenes – cik nu purvs togad dāsns un cik pašai spēka un varēšanas. Nezinu, ko vēl var pielīdzināt šai mīlestības valodai – kad kāds kilometriem tālu dodas purvā nevis sevis, bet tevis dēļ.
Es ticu kļavu lapām
Kad biju pavisam maza meitene, vecmamma cepa rupjmaizi un mūs abas ar māsu rudenī sūtīja lasīt kļavu lapas. Atnesām mājās, viņa savēra tās uz metāla drāts, tad, cepot maizīti, pa vienai vilka nost un lika zem kukuļiem, lai nepiedeg. Gatavajos kukulīšos palika gan kļavu lapu dzīslu nospiedumi, gan reizēm kāda spītīgi pielipusi iecepusies lapa.
Katrs Latvijas bērns ir pelnījis, lai siltā rudens dienā viņu apber ar priecīgi čaukstīgām kļavu lapām tā, ka ne auss, ne deguns nespīd ārā, – nav bērna, nav, kur tad palicis? Un tad – juhū!
No lielās košo lapu kaudzes izlec mazais latvietis un abām rokām met lapas gaisā – met un met, un met. Kurš vēl teiks, ka rudens ir tikai lietus, dubļi un tumsa?
Nesen mazās radu meitenes manās mājās šķirstīja bērnu enciklopēdijas un atrada tajās sazin kad ieliktas, nospiestas un izkaltētas visskaistākās kļavu lapas. Viņām likās – tādi dārgumi! Visticamāk, esmu šīs lapas tur salikusi pirms gadiem desmit, domādama par bērnu skolas darbiem. Nezinu, vai tā drīkst, bet tas varētu būt mūsu mazais, mīļais rudens noslēpums: ielikt savās un svešās grāmatās mazas, košas kļavu lapas. Pēc gada vai vēl vēlāk varēs ieraudzīt un brīnīties – kas tad to izdarījis! Palaidņi būs divi – tu un rudens.
Es ticu svecēm
Vasarā ne prātā nenāk istabā dedzināt sveces, bet, tiklīdz tumsa sāk savilkties jau pirms Panorāmas laika, jāiet izcilāt sveču atvilktni. Manā bērnībā tāpat vien sveces nededzināja – tikai tad, kad vētrās vai nezināma iemesla dēļ pazuda elektrība. Toreiz viena svece dega lielajā istabā uz galda, bet mums, mazām meitenēm, bija izsniegta pašām sava neliela svecīte, ko drīkstējām pārcelt no vietas uz vietu. Aizgājām visa saime uz virtuvi vakariņās. Pēkšņi atskanēja sauciens: «Deg!» Mazā svece bija atstāta tuvu lielajai un pārkausējusi to vidū pušu. Lielā svece bija noliekusies un aizdedzinājusi galda sedziņu! Galds jau bija liesmās, un pēc uguns nodzēšanas tā pulētajā virsmā palika mūžīgs pārogļojies plankums.
Šodien daudz runā, ka sveces piesārņojot gaisu un par labu veselībai nenākot. Bet kā tad lai dzīvo?! Cukurs kaitīgs, cepumi kaitīgi, vīns arī kaitīgs un nu vēl sveces! Laime, prieks un gaisma taču nav kaitīgi, vai ne? Un rudens arī nav kaitīgs! Jo par gaismu tumsā atbildu es pati.
