Rīga +9°C 
Remontējot un atkārtoti izmantojot materiālus, varam mazināt vajadzību pēc jaunu materiālu ražošanas un līdz ar to neradīt ar to ražošanu saistītas siltumnīcefekta gāzu emisijas. Kā šos aprites principus izmantot, būvējot vai atjaunojot klimatam draudzīgu ēku? Var lauzt daudz šķēpu par to, kādi ir dabai un klimatam draudzīgākie materiāli, kurus izmanto būvniecībā. Patiesi ekoloģiski ir tādi materiāli, kuru ietekme uz vidi visā dzīves ciklā ir salīdzinoši maza. Un arī mēs, cilvēki, esam dabas daļa, tāpēc svarīga ir arī mūsu veselība, uzturoties ēkās. Tas nozīmē, ka, lūkojot pēc ekobūvmateriāliem, jāvērtē arī gaistošās vielas, kas no būvniecības un apdares materiāliem nonāk mūsu dzīvestelpā. Uz patēriņu vērstās mūsdienu būvniecības industrijas pusdienu piedāvājumā videi un cilvēkam patiesi draudzīgu materiālu nav daudz, tomēr – kas meklē, tas atradīs.
Pirms simt gadiem un vairāk ēkas būvēja no atkārtoti lietā liekamiem dabas materiāliem – tādiem kā koksne – vai arī, izmantojot akmeni vai apdedzinātus māla ķieģeļus, ēkas cēla ilgai lietošanai, piemēram, Vecrīgas namus vai brīnišķīgās jūgendstila celtnes. Mūsdienās būvkultūra ir mainījusies un ēkās bieži tiek izmantoti tādi materiāli, kas ar laiku kļūs par slogu gan dabai, gan būves īpašnieka maciņam, cenšoties tos nodot atkritumu poligonā.
Dabas draugi – kaņepes un māls
Dabiska un klimatam labvēlīga būvniecības materiāla piemērs ir kaņepju spaļi (stublāja iekšējā, koksnainā daļa, kas ir kaņepju šķiedras ieguves blakusprodukts). Kaņepju spaļi ir galvenā sastāvdaļa tā sauktajam kaņepju betonam, ko savienojumā ar kaļķi dažkārt izmanto ēku siltināšanā. Arī māla apmetums (starp citu, izcils partneris kaņepju betona sienām), nonācis ārpus mājas, dabai nenodarīs nekādu skādi. Taču šie savā ziņā joprojām ir margināli piemēri, jo tiek izmantoti ļoti reti.
Tikpat būtiski, ka šāda veida materiāli kalpošanas laikā ne tikai nedara pāri mājokļa iemītnieku veselībai, bet pat palīdz uzlabot mikroklimatu, ko var sajust, ienākot telpās ar iekštelpu mitruma līmeni regulējošo māla apmetumu.
Protams, domas dalās, vai zaļā būvniecība ir tikai laiku pa laikam uzbangojoša tendence vai finansiāli gudrs ilgtermiņa lēmums.
Te atkal var salīdzināt ar pārtiku. Ģimenes maciņam izdevīgāk iegādāties lētākās kategorijas produktus, nedomājot par to ražošanas ietekmi uz veselību un ražošanas veida atstātajām pēdām vidē. Savukārt, izvēloties ekoloģiskus produktus, var nākties rēķināties ar lielāku tūlītēju finansiālo ieguldījumu. Tomēr tas var atmaksāties ilgtermiņā, piemēram, mazāk naudas atstājot ārstu kabinetos pēc gadiem vai gadu desmitiem.
Uzmanības centrā
Mūža mājas – poligonā
Nav universālas definīcijas, bet ekoloģiski būvmateriāli ir droši cilvēkam, to ražošana rada salīdzinoši mazu ietekmi uz vidi, materiāls kalpo ilgi, desmitgadēm, bet pēc ēkas pārbūves vai nojaukšanas nekļūst par atkritumiem, par kuru mūža mājām kļūst atkritumu poligons. Protams, ir arī trūkumi. Kā jau minēts, ekobūvmateriāli var maksāt dārgāk vai arī to iestrādes process ir sarežģītāks, lai gan ne vienmēr tā ir taisnība.
Piemēram, jau piesaukto māla apmetumu var iestrādāt kaut ar kailām rokām, necenšoties izveidot ideāli taisnu sienu, bet saglabājot roku pieskāriena sajūtu.
Turklāt māla apmetums, ja ir korekti savākts, var tikt izmantots vēlreiz. Tas ir īpaši svarīgi, jo aprites ekonomika praksē nozīmē arī otrās dzīves došanu materiāliem. Tikpat būtiska un mūsdienās reti izmantota ir iespēja būvniecībai nepieciešamo iegūt kaut kur tuvumā. Piemēram, kokmateriālus no sava meža vai mālu no dīķmalas, samazinot transporta emisijas.
Emisijas rodas jau pirms ievākšanās
Pirms ķieģelis, siltumizolācija vai jumta segums nonāk mājā, tā ražošanai jau ir iegūtas izejvielas un patērēta enerģija. Šajos procesos rodas siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tāpēc mājas klimata pēdu var mazināt arī ar lēmumu nevis pirkt, bet nepirkt: saglabāt derīgu sienu, atjaunot grīdas dēļus vai izmantot demontētus ķieģeļus.
Gan jaunu ēku būvniecība, gan veco namu pārbūve un nojaukšana rada emisijas un atkritumus. Tik daudz atkritumu, ka tā ir kļuvusi par vienu no lielākajām vides problēmām Eiropas Savienībā (ES). Pēc Eurostat 2022. gada datiem, būvniecības nozare ir atbildīga par aptuveni 38% no visa ES radītā atkritumu apjoma, apsteidzot pat mājsaimniecības un kalnrūpniecību.
Diemžēl par ekobūvmateriālu nevaram saukt ikvienu produktu, kura galvenā izejviela nākusi no dabas.
Piemēram, vai rīģipsis, kuru iegūst no tepat Salaspils novadā no zemes dzīlēm izcelta ģipšakmens, iederētos ekoloģisku būvmateriālu listē? Pats ģipškartons ir potenciāli pārstrādājams materiāls, kura ražošanai un arī pēcdzīvei var būt salīdzinoši neliela ietekme uz vidi. Taču to nenosaka tikai pati plāksne, jo pārstrādes iespējas ierobežo piemaisījumi, krāsas, līmes, špakteles un savākšanas sistēmas trūkums.
Signāls veikala plauktā – ekomarķējums
Zaļš sauklis produkta nosaukumā negarantē, ka tas ir ekoloģisks. Jāvērtē arī izejvielu izcelsme, ražošanā patērētā enerģija, transportēšanas attālums, gaistošie organiskie savienojumi, kalpošanas ilgums, remontējamība un pārstrādes iespējas. Vai, līdzīgi kā ES zaļā ekolapiņa pārtikas produktiem, arī būvniecības pasaulē orientēties palīdz ekomarķējums? Daļēji jā, bet jāņem vērā, ka būvmateriāliem un apdares materiāliem, piemēram, krāsām un lakām, nav vienas universālas zaļās zīmes. Tādi populāri ekomarķējumi kā EU Ecolabel vai Nordic Swan apliecina atbilstību konkrētiem vides un veselības kritērijiem, bet – ir arī vairāki citi. Pavērojot preču klāstu Latvijas būvniecības veikalos, laba veiksme būs atrast jebkuru atzītu un kontrolētu ekomarķējumu (nejaukt ar zaļmaldinošiem saukļiem!), jo lielākajai daļai preču būvmateriālu klāstā ekomarķējuma nav. Tāpēc ekoloģiskiem būvniecības materiāliem ir kāds bonuss un lāsts vienlaikus. Tā kā izvēle nav īpaši plaša, pircēja fokuss ievērojami sašaurinās un vienkārši ir daudz vieglāk izvēlēties.
Ausī čukst zaļie saukļi
Tie, kuri vēlas tuvināt savu dzīvestelpu ekoloģiskiem principiem, noteikti dos priekšroku ekoloģiskām krāsām un citiem materiāliem. Dažkārt ražotājs sevi nav apgrūtinājis ar iekļaušanos kontrolētā ekomarķējuma sistēmā, bet izlīdzas ar tādiem saukļiem kā dabīgs vai dabai draudzīgs. Tie piesaista uzmanību, bet jāņem vērā, ka šādu apgalvojumu patiesums netiek pienācīgi kontrolēts, tāpēc pircējs pats ir atbildīgs par savu izvēli. Piemēram, Latvijā ražota lineļļas pernica vai priežu darvas krāsa, arī bez ekosertifikāta, no dabas un lietotāja veselības viedokļa var būt labāka par ķīmiski ražotām krāsām. Taču atkal – jāvērtē konkrētā produkta pilns sastāvs un potenciālās vielu emisijas. Tomēr ir bonuss – pirms pārkrāsošanas iepriekšējais slānis nebūs jānoņem, nebūs lieka darba un putekļu. Pat ja ir lētākas sintētiskās alternatīvas, laika gaitā dabiskie krāsošanas materiāli parasti atmaksājas.
Ekomarķējuma neesamība uz produktiem, kuriem tas šķietami piederētos, apgrūtina pircēja iespējas neatkarīgi pārbaudīt zaļos apgalvojumus. Savukārt ekomarķējums palīdz orientēties piedāvājumā tiem būvētājiem, kuri sevī redz kaut ko vairāk par atkritumu ražotāja un piesārņotāja lomu, ko dažkārt uzspiež būvniecības industrija, un būvētājs nezināšanas, ērtības un izdevīgas cenas dēļ tam vieglprātīgi ļaujas.
Ko mantos nākamās paaudzes?
Ekoloģiski būvēts nams būs labs mantojums nākamajām paaudzēm – bez tāda apgrūtinājuma kā milzīgs nepārstrādājamu atkritumu apjoms pie nopietnāka remonta vai pārbūves. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka, remontējot neekoloģiski celtas ēkas, dažkārt videi draudzīgāk ir saglabāt esošos materiālus (ja tie tehniski var turpināt kalpot) nekā tos pirms kalpošanas laika beigām pārvērst par atkritumiem.
Nav nepieciešams izņemt drošu un tehniski derīgu materiālu tikai tāpēc, lai aizstātu to ar modernāku.
Jaunā materiāla ražošana un nomaiņas darbi arī rada emisijas. Vienlaikus saglabāšana jāsalāgo ar ēkas energoefektivitāti, drošību un nepieciešamajiem uzlabojumiem. Tāpēc svarīgi jau pirms ēkas būvniecības sākuma mainīt domāšanu – no ātri un lēti uz ekoloģiski un ilgmūžīgi. Ekoloģiskums nav būvvaldes uzraudzīta prasība, bet katra būvētāja atbildība nākamo paaudžu priekšā.
Uzziņai
Kādi ir būvniecības un apdares materiālu ekomarķējumi?
- EU Ecolabel. Oficiālais Eiropas Savienības ekomarķējums. To piešķir noteiktām produktu grupām, piemēram, krāsām, lakām, bet ne visiem būvmateriāliem. Bieži tas redzams arī uz mājas kopšanas līdzekļiem un labi palīdz orientēties klāstā.
- Nordic Swan. Ziemeļvalstu oficiālo ekomarķējumu Ziemeļu gulbis piešķir dažādām preču grupām, tostarp būvniecības produktiem un pat ēkām. Var manīt būvmateriālu veikalos Latvijā.
- Blauer Engel. Vācijas ekomarķējums. Zilais eņģelis var būt atrodams uz krāsām, lakām, grīdas segumiem, izolācijas un citiem produktiem. Mūsu veikalos diezgan reti sastopams.
- Natureplus. Tieši būvmateriāliem paredzēts starptautisks kvalitātes marķējums. Vērtē izejvielas, veselībai kaitīgu vielu klātbūtni, emisijas telpās un produkta dzīves ciklu. Retāk sastopams, bet vērts meklēt uz būvmateriālu iepakojuma.
- FSC un PEFC. Attiecas uz koksnes izcelsmi un pieeju mežu apsaimniekošanai. Tie neapliecina, ka viss gala produkts ir nekaitīgs vai apritīgs. Piemēram, no ilgtspējīgi iegūtas koksnes gatavots krēsls var būt pārklāts ar videi un veselībai nelabvēlīgu laku.
- M1 sertifikāts nav ekomarķējums, tas nevērtē produkta ietekmi uz vidi kopumā, bet tikai to, lai pēc iestrādes telpā tas neizdalītu kaitīgas gāzes (GOS), formaldehīdu, amonjaku vai nepatīkamu smaku. Tāpēc M1 var atrast arī uz parastas akrila krāsas.
Kas ir klimata pēda būvniecībā?
Klimata pēda būvniecībā raksturo siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu, kas rodas saistībā ar ēkas vai citas būves izveidi, izmantošanu un dzīves cikla beigām. To parasti izsaka CO₂ ekvivalentā (CO₂e), lai vienā rādītājā varētu ietvert dažādas siltumnīcefekta gāzes. Būvniecības klimata pēdu veido vairāki posmi: būvmateriālu izejvielu ieguve un ražošana (piemēram, cementa, betona, tērauda, stikla un izolācijas materiālu ražošana), materiālu transportēšana, pats būvniecības process, ēkas ekspluatācijai nepieciešamā enerģija, remonti un materiālu nomaiņa, kā arī ēkas nojaukšana un materiālu pārstrāde vai utilizācija. Svarīgi ir nošķirt iemiesoto oglekli (embodied carbon) – emisijas, kas saistītas ar materiāliem un būvniecības procesu, – no ekspluatācijas emisijām (operational carbon), kas rodas ēkas lietošanas laikā, piemēram, apkurei, dzesēšanai un elektroenerģijas patēriņam. Tādēļ būvniecībā klimata pēdu vērtē visā būves dzīves ciklā, izmantojot dzīves cikla novērtējumu jeb LCA (Life Cycle Assessment).
Viedoklis
Būvējot ēku, jādomā par tās kalpošanas laika beigām
Harijs Tučs, dabisku būvniecības risinājumu entuziasts, SIA RB & B EKOmateriāli vadītājs.
«Agrāk cilvēks būvēja māju no tā, kas bija pieejams tuvumā. Ja apkārtnē bija mežs, izmantoja koku; ja bija pieejams māls, būvēja no tā. Cilvēks mājā nodzīvoja savu mūžu, nomainījās paaudzes, un dažkārt pienāca brīdis, kad tā vairs nevienam nebija vajadzīga. Māja pamazām saplūda ar apkārtējo vidi, un izmantotie materiāli atgriezās dabā. Pēc daudziem gadiem vien pēc pamatu akmeņiem varēja nojaust, ka reiz šajā vietā atradusies ēka. Piemērs ir arī vecās viensētu guļbūves Latvijā.
Kas pēc simt gadiem notiks ar mūsdienās celtajām mājām? Liela daļa no tām faktiski pārvērtīsies par atkritumu kaudzēm, jo daudzi izmantotie materiāli nebūs ne atkārtoti izmantojami, ne pārstrādājami. Jau tagad redzam, cik sarežģīta un dārga ir ēku nojaukšana un būvgružu utilizācija.
Patlaban citās valstīs materiālu utilizācija nereti maksā vairāk nekā jauna materiāla iegāde.
Labs piemērs ir ēku siltināšanā plaši izmantotais putuplasts. Dažādos siltināšanas projektos ar to noklātas milzīgas platības, taču mēs pārāk maz domājam par to, kas ar šo materiālu notiks pēc ēkas kalpošanas laika beigām. Kur šo visu apjomu liksim? Ar laiku putuplasta un citu grūti pārstrādājamu būvmateriālu kalni kļūs par ļoti dārgu problēmu.
Tāpēc uz ēku jāskatās kopumā – no tās tapšanas līdz pat nojaukšanai. Jāpievērš uzmanība ne tikai tam, cik maksā materiāls iegādes brīdī, bet arī tam, kādas būs tā utilizācijas izmaksas. Svarīgas ir arī ēkas uzturēšanas izmaksas. Tās vajadzētu vērtēt vismaz 50 gadu griezumā. Lēts materiāls iegādes brīdī nenozīmē lētu un labu māju ilgtermiņā.
Mūsdienās cilvēks vairs pat nezina, kādi materiāli atrodami viņa apkārtnē. Viņš dodas uz būvmateriālu veikalu un izvēlas no tā, kas nolikts plauktā. Savukārt būvniecības industrija to ļoti labi izmanto un piedāvā patērēšanas kultūrai radītus, standartizētus īstermiņa risinājumus. Interese par dabiskiem būvmateriāliem Latvijā palielinās, taču ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēka informētības un motivācijas. Bieži par veselīgākiem risinājumiem cilvēki sāk interesēties tad, kad ģimenē radušās kādas problēmas. Piemēram, bērnam ir alerģija, astma vai cita slimības, un vecāki sāk meklēt informāciju par to, kā mājās veidot veselīgāku vidi. Kamēr pašus neskar kādi veselības sarežģījumi, par vides aspektu cilvēki aizdomājas reti. Tomēr par būvmateriālu ietekmi vajadzētu domāt jau pirms problēmu rašanās.»
Latvijā atkārtotai būvmateriālu izmantošanai ir senas tradīcijas
Jānis Butkevičs, projektēšanas un būvniecības uzņēmuma SIA Citrus Solutions ilgtspējas vadītājs.
«Mājsaimniecību līmenī atkārtotai būvmateriālu izmantošanai Latvijā ir senas tradīcijas: ja pēc šķūņa vai citas ēkas demontāžas paliek labi dēļi, ķieģeļi vai citi materiāli, saimnieks tiem bieži atrod jaunu pielietojumu. Tomēr ne viss, kas vizuāli šķiet izmantojams, ir droši izmantojams atkārtoti. Īpaši tas attiecas uz azbestu saturošu šīferi, kura demontāžas un bojāšanas laikā var izdalīties veselībai bīstamās azbesta šķiedras. Tādēļ demontēts azbestu saturošs šīferis būtu jānodod atkritumu uzņēmumam, kuram ir tiesības šādus atkritumus apsaimniekot.
Kopš 2025. gada novembra Latvijā ir spēkā īpaša kārtība atkārtoti izmantojamiem būvizstrādājumiem*. Tā paredz, piemēram, iespēju bez testēšanas atkārtoti izmantot ķieģeļus nenesošajās konstrukcijās un apdares materiālus ārsienu un iekštelpu apdarei.
Ja elementu paredz izmantot nesošajā konstrukcijā vai konstrukcijā ar noteiktām ugunsdrošības prasībām, nepieciešama attiecīgo materiālu mehāniskās stiprības, stabilitātes vai ugunsdrošības raksturlielumu pārbaude. Plānojot citās būvēs iegūtu elementu izmantošanu jaunbūvēs, to vajadzētu paredzēt jau būvprojektā. Atsevišķs aprites virziens ir minerālo būvniecības un nojaukšanas atkritumu pārstrāde. Sasmalcinātu betonu, ķieģeļus un citus minerālmateriālus var izmantot ceļu un laukumu konstrukciju slāņos, uzbērumos un citos tehniski piemērotos risinājumos. Ja materiāli ir pieejami netālu no būvobjekta un atbilst tehniskajām un vides prasībām, to izmantošana var būt gan ekonomiski izdevīga, gan palīdzēt samazināt primāro dabas resursu patēriņu.»
* Ministru kabineta noteikumi Nr. 156 Būvizstrādājumu tirgus uzraudzības kārtība.
Uzziņai
Ekobūvmateriālu zelta izlase mājoklim
- Būtiski – dot priekšroku ilgmūžīgiem un remontējamiem risinājumiem. Koks ir ekoloģisku būvmateriālu saraksta mugurkauls, Latvijā – pilnīgi pašsaprotams. Klātesošs gandrīz katrā šīs izlases elementā kā nesošā sistēma.
- Māls un kaļķis. Sienu apmetums, kas palīdz regulēt mitrumu. Palīgi vēsturisko ēku glābšanā. Šādu sienu krāsošanai noderēs dabiskā kaļķa krāsa.
- Kaņepju betons. Lielisks siltumizolācijas materiāls, parasti ar negatīvu CO2 pēdu (uzsūc vairāk oglekļa, nekā patērē ražošanā).
- Salmu ķīpas. Latvijā salmu ķīpu būvniecība joprojām ir salīdzinoši reta, taču salmi nodrošina efektīvu siltumizolāciju par nelielām izmaksām.
- Kokšķiedras vate un plāksnes. Viena no labākajām alternatīvām minerālvatei vai putuplastam, turklāt māja spēj elpot.
- Celulozes vate. Nodrošina bezšuvju siltumizolāciju mājas bēniņu pārsegumos.
- Aitas vilna. Reti lietots siltumizolācijas materiāls, kas arī ļauj mājai elpot.
- Linu pakulas. Neaizvietojamas guļbaļķu starpu blīvēšanai un spraugu siltināšanai ap logiem.
- Koka skaidas jumtiem, niedres jumtiem un apmetuma pamatnēm. Tradicionālie plēsto lubiņu jumti vai skaidu jumti var kalpot gadu desmitiem un iekļaujas lauku ainavā. Niedres izmanto arī kā elastīgu armējumu māla vai kaļķa apmetumam uz koka sienām.
- Lineļļas krāsas un beices, darvas krāsa. Kalpo koka fasāžu un iekštelpu aizsardzībai. Neveido plēvi kā sintētiskās krāsas, bet iesūcas koksnē.
- Otrreizējie materiāli. Piemēram, vecus ķieģeļus un dēļus var likt lietā atkārtoti. Pirms remonta vienmēr jāizvērtē, ko iespējams saglabāt un atjaunot. Būtiski ir laikus paredzēt to, lai konstrukcijas būtu izjaucamas un materiālus varētu atkārtoti izmantot nākotnē.
Zaļmaldināšana būvmateriālu veikalā: vai zaļš vienmēr ir zaļš?
Vārdi eko, ekoloģisks, dabīgs, zaļš, dabai draudzīgs vai ilgtspējīgs uz būvmateriālu vai apdares materiālu iepakojuma negarantē, ka produkts tiešām ir nekaitīgs videi, neietekmē klimata sasilšanu un saudzē cilvēka veselību. Atšķirībā no pārtikas, kur bio un eko ir aizsargāti termini, ko var izmantot tikai bioloģiskās lauksaimniecības produktiem, būvniecības jomā tā nav. Arī dabiska pamatizejviela vēl nenozīmē, ka produkts ir pilnībā dabisks. Var būt pievienotas sintētiskas saistvielas vai pretsēnīšu līdzekļi, bet dabiskas izcelsmes krāsai – konservanti vai šķīdinātāji. Savukārt produkts no pārstrādātām izejvielām pēc lietošanas pats var nebūt pārstrādājams.
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
