Rīga +7°C 
KLAUSIES
Vija brīnījās, ka viņas māksla interesē arī latviešus. Gandrīz neticēja. Un pārsteigta uzklausīja ziņu, ka cilvēki muzejā Rīgas Birža stāvējuši teju stundu garā rindā pēc biļetēm, lai nokļūtu uz tikšanos ar viņu. Ieraugot telpā pāri par pusotra simta cilvēku, Vija mulsi aizsedza seju: domājusi – atnāks vien pāris studentu.
Žurnāls SANTA pirms 12 gadiem bija viens no retajiem Latvijas medijiem, kam māksliniece piekrita garākai sarunai aci pret aci. Un mēs mēģinājām runāt par dzīvi, «par normālām lietām», bet māksla jau neizbēgami ir turpat līdzās.
Atmiņas
Celmiņa runā tēlos pat tad, kad stāsta par sadzīvi. Viņas latviskajiem teikumiem ir amerikāniska konstrukcija, bet vārdu izvēlē – daudz no bērnības. Ikreiz, kad Vija ir Rīgā, viņa uzbrauc Pēterbaznīcas tornī un ilgi skatās uz pilsētu. «Man patīk tālu skatīties.» Celmiņa radījusi noslēgtas personības tēlu, kas necieš medijus un uzbāzīgus žurnālistus. Saviem studentiem allaž uzsvērusi, ka ir latviešu zemniece ar mantotu spēju būt stiprai un patiesai.
Tās ir arī izjūtu līmenī fiksētas atmiņas no Rīgas, kur Vija kopā ar tēti Artūru, mammu Mildu un māsu Intu dzīvoja Brīvības gatvē, tēva celtajā namā. Tās ir izjūtas par izbraukumiem dabā un bites dzēlienu, par kailām kājām labības laukā, kad stiebri sāpīgi duras; kad ziemā sniegs pāri galvai un jāiet pa šaurām taciņām, bet ceļā uz operu pazūd rokas sildošā mufe. Lūk, tādas ir Vijas atmiņas par laiku Latvijā!
Kad Celmiņu ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, Vijai bija seši gadi. Šis laiks atstājis neizpratnes pilnu nospiedumu.
«Bailes, visi raud. Mamma visu laiku raud.» Ir auksti, un nav rotaļlietu.
Toties dzimst izjūta: ja kaut ko uzzīmē, tad tev tā lieta pieder. Un Vija zīmē. Un visu laiku lasa, «bija tāda grāmata Pienenīte». Arī tagad Vija «visu laiku lasa». Viņas bibliotēkā ir tūkstošiem grāmatu, jo «lasīt ir kā sarunāties». Četrus gadus vēlāk ģimene ieceļoja ASV, drīz apmetās Indianapolisā, kur, kā Vija atceras, dzīve jau bijusi «ļoti maiga». Tās ir atmiņas par skolas laiku, kad «nemācēju nevienu vārdu angliski, vien please and thank you1», kad atkal palīdz zīmēšana. «Visi skolā teica – tā ir māksliniece.» Tomēr par gleznotāju Vija Celmiņa nolēma kļūt tikai piecdesmito gadu nogalē, kad universitātes vasaras semestrī nonāca spēcīgā mākslinieku kopienā. «Manā ģimenē neviens nav bijis saistīts ar mākslu. Visi ir ārsti, ķīmiķi – tādi cilvēki… Papus – amatnieks – būvēja mājas, krāja naudu, neko mums nedeva tāpat vien. Ļoti strādīgs, tādi, man liekas, ir latvieši. Viņš nebija intelektuālis, taču viņa darbā arī bija māksla – viņš pats tās mājas uzzīmēja, veidoja dizainu. Domāju, ka no viņa ļoti iespaidojos, jo skolas brīvlaikos viņam palīdzēju. Braucu ar mašīnu, vedu naglas…
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
