«Tas ir labāk nekā sagaidīt jautājumu: ko tu tur tik ilgi sēdi?» Arita Grīnberga par aiziešanu no Latvijas Radio

Aiziet īstajā brīdī

Kā es jūtos? Vienkārši brīnišķīgi! Nedaudz pat esmu izbrīnīta, nedomāju, ka tā būs, jo esmu taču aizgājusi no savas mīļās Radio mājas. Taču joprojām turp eju – divreiz nedēļā uz runas kursiem, ko vadu.

Aiziet bija mana izvēle. Bet, protams, tik krasi un strauji mainīt savu dzīvi… Tas nepavisam nav vienkārši. Šis pavasaris man bija diezgan grūts, stresa un pārdomu pilns – kā es bez tā iztikšu, kā viss notiks? Bet bija pienācis tas brīdis, kad iekšējā sajūta man teica: tas ir beidzies, jāliek punkts. Aizgāju pie LR1 programmas direktores Ineses Matjušonokas un teicu: 16. martā es eju prom no Latvijas Radio. Viņa jautā: kāpēc tieši tajā datumā? Saku: tāpēc, ka 16. martā paliek 44 gadi, kopš šeit sāku strādāt. Varbūt tā sievišķīgi vai sentimentāli, vai māņticīgi – nezinu… Starp citu, 44 ir mans laimīgais skaitlis. Man likās skaisti to tā noapaļot.

Pēdējā raidījumā, kas bija 13. martā, biju uzaicinājusi JRT aktrisi Agati Kristu, jo gribēju, lai raidījums paliek ar perspektīvu – ar jauku, jaunu un talantīgu cilvēku. Un šī meitene mani pēdējās izrādēs bija sajūsminājusi vairāk nekā jebkurš – no viņas nāk tāda sirsnība, tāds gaišums, talants… Kad raidījums bija beidzies, noņēmu austiņas un teicu: šis bija mans pēdējais raidījums. Agate jautā: kā – pēdējais? Tad pastāstīju, ka esmu te nostrādājusi 44 gadus. Mēs ejam pa gaiteni, un viņa raud. Skatās uz mani un jautā: kāpēc tu neraudi? Es nezinu!

Pirms raidījuma bija atnākušas priekšnieces, pateica paldies, iedeva dāvaniņas, puķes, teica labus vārdus. Meitas man bija pateikušas, ka pēc šī raidījuma iesim uz itāļu restorānu. Izeju Doma laukumā, un tur – viens no manas dzīves sirsnīgākajiem pārsteigumiem. Tur gaidīja visa mana ģimene: meitas, znoti, mazbērni – visi ar puķēm stāvēja tumsiņā un aplaudēja. Tad gan man asariņa nolija. Aizgājām uz restorānu, un viņi man bija sagatavojuši fantastisku pārsteigumu. Bija ierakstīts tāds kā mini Monopols, kurā runāja 17 cilvēki, ar visu raidījuma signālu, fonu un džingliem. Pirmās divas runātājas bija manas meitas, pēdējie pieci – mani mazbērni. Pa vidu – mani Monopola viesi, no kuriem pirmais bija Intars Busulis un pēdējais Raimonds Pauls. Un visi man teica tādus vārdus, kādus laikam vari dzirdēt tikai vienreiz mūžā. Ārkārtīgi jauks un sirsnīgs noslēgums.

Un tad es sāku pielāgoties jaunajai dzīvei. Nostrādājusi Monopolā esmu krietni ilgi, daži tūkstoši nointervēti. Esmu ārkārtīgi gandarīta, ka tas viss man ir bijis. Cilvēki saka: man tevis pietrūkst, kāpēc tā izdarīji? (Smejas.)

Bet tas ir labāk nekā tad, ja pajautā: ko tu tur tik ilgi sēdi? Jāaiziet īstajā brīdī!