«Pats kādreiz saku, ka esmu emocionāli izļurkājies…» Kaspars Znotiņš par teātri, ģimeni un dzīvi
Rīgā plosās vētra, vējš griež gaisā rudens lapas, bet aktieris Kaspars Znotiņš uz mūsu tikšanos ierodas ar drēbēm uz pakaramā – vakarā viņam izrāde, kurā uz skatuves jākāpj savā privātajā kreklā. Teātrī Kaspars nospēlējis vairāk nekā simt lomu un jau ilgus gadus ir uzticīgs Jaunajam Rīgas teātrim. Pašlaik strādā pie režisora Ingmara Bergmana lomas izrādē Neuzticīgie, kam pirmizrāde būs novembrī. Bet mēs runājam par to, kā dzīve ir mainījusi Kasparu pašu.
Foto: Matīss Markovskis
Tu mani esi noķērusi tieši manā normālajā stāvoklī – starplaikā starp skrējieniem uz mēģinājumu un izrādi. Smiļģa laikā esot bijis vēl arī krogs. Tagad krogs ir jāizlaiž, citādi nevarētu gadiem ilgi spēlēt vidēji divdesmit izrādes mēnesī. Tāpēc saku, ka man jau ir tapusi auksta sirds pret daudz ko, kur esmu piedalījies.
Ar ko šobrīd visvairāk aizņemts tavs prāts?
Ar Bergmanu. Šorīt bija caurlaide izrādes pirmajam cēlienam – pusotra mēneša pirms pirmizrādes. Tas ir ļoti labs rādītājs.
Šajā Ingas Tropas režisētajā izrādē tev būs galvenā loma.
Luga sarakstīta, kad Bergmans jau bija vecs vīrs un dzīvoja vientulīgajā Fores salā. Savulaik Bergmanu biju palaidis garām. Kad deviņdesmitajos skatījos viņa filmas, neko nesapratu. Migu ciet! Tagad pienācis īstais brīdis. Lasu viņa autobiogrāfisko grāmatu Laterna Magica, skatos filmas. Viņš ļoti atklāti runā par attiecībām, vecākiem, sievām. Bet tā ir specifiska atklātība – tā nekļūst dzeltena. Gandrīz psihoanalīzes vai drāmas terapijas paraugs.
Bergmans daudz smeļas pats savā dzīvē, bet arī jauc pēdas.
Jā, safabricē, sajauc kopā. Visi mēģina saprast, kura epizode saistīta ar viņa dzīvesbiedri Līvu Ulmani, kura – ar kādu no sievām. Bet tam nav nozīmes – Bergmans rada mākslas darbu. Lugas centrā ir vecs režisors, kurš raksta scenāriju, bet viņam īsti neiet. Tad palīgā nāk būtne, par kuru nevar saprast, vai tā ir aktrise no iepriekšējās teātra dzīves, mūza vai iedomu tēls. Pamazām atdzīvojas viņa vētrainie brieduma gadi, mīlas trīsstūris un tas, ko mīlestība un šķiršanās izdara ar cilvēkiem.
Tev, gatavojot lomu, nākas šķetināt arī savu dzīvi?
Izvairos, cik varu, tomēr, protams, nākas, sevišķi pirmajās nedēļās, kad sēžam pie galda un lasām, dalāmies arī ar savas dzīves piemēriem. Bet tas ir intīms loks. Māra Ķimele reiz teica: piefiksējiet, ka tas, ko tagad darāt, ir īpašs, ekskluzīvs brīdis – šī koleģiālā intimitāte. Nekur citur tā nav. Mums – gandrīz vai darba līgumā tas ierakstīts.
Runājot par Bergmana dzīvi un neuzticību, man nāk prātā pretējais – divas tavas ilgās uzticības. Viena – Jaunajam Rīgas teātrim. Otra – sievietei, tavai sievai Lienei.
