Rīga +10°C 
Ienācēji izdzīvotāji
«Vai varat uzminēt, cik stārķu bija barā, ko es redzēju Kurzemē pirms 20 gadiem?» mūsu saruna sākas ar Māras Janaus jautājumu. Kad nosaucu skaitli 500, viņa smaida: «Apmēram 2000! Tas bija fantastiski… Par baltajiem stārķiem es varu runāt vairākas stundas no vietas!»
Tas gan labi – uzzināsim mītus un patiesību par stārķu dzīvi!
«Baltais stārķis nav īsteni Latvijas putns,» Māra Janaus sāk stāstīt, «viņš ir atklāto ainavu putns, bet Latvija ir mežu zeme. Mūsējais ir melnais stārķis – meža iedzīvotājs. Bet baltie stārķi pie mums ienāca līdz ar līdumu līšanu viduslaikos, kad radās arvien vairāk no mežiem brīvo platību. Ne jau velti latviešu tautas pasakās, teikās, tautas dziesmās baltie stārķi gandrīz nav pieminēti, toties ļoti daudzi citi putni gan.
Eiropā baltie stārķi izplatījās no Tuvajiem Austrumiem, kur šie putni skaitījās kā neaizskaramie.
Īpaša attieksme pret stārķiem viduslaikos bija arī Rietumeiropā, piemēram, Vācijā – tur par stārķa nogalināšanu piesprieda pat nāvessodu.
Baltais stārķis ir gaļēdājs, tāpēc man nekad nav bijis skaidrs, kāpēc šo putnu sauc par svētu. Tā arī saka – svētelis. Cilvēkiem ir priekšstats, ka stārķis ir dikti izpalīdzīgs, piemēram, rudenī uz muguras nes mazos putniņus uz ziemošanas vietām. Tas absolūti neatbilst patiesībai!
Pirmās rakstītās norādes, ka stārķi ir sastopami Latvijas teritorijā, ir 18. gadsimta beigās. Daudz gruntīgāk viņi šeit sāka ligzdot tikai 19. gadsimtā, un līdz tā beigām Daugava bija to ligzdošanas robeža. Pēc tam viņi pamazām virzījās tālāk uz ziemeļaustrumiem un sasniedza Igauniju, kur stārķi sāka ligzdot tikai 20. gadsimtā, bet tagad arī tur viņu ir gana daudz. Var teikt, ka baltie stārķi ieņem teritorijas aizvien tālāk ziemeļaustrumos. Pēdējos 30–40 gados tas visdrīzāk saistīts ar klimata pārmaiņām – kļūst siltāks.
Pašlaik pie mums baltie stārķi ligzdo krietni vairāk nekā pirms 80 gadiem.
Kā mēs to zinām? Tāpēc, ka 1934. gadā tika veikta pirmā ligzdu uzskaite. Latvijā tā paveikta ļoti kvalitatīvi, un interesanti, ka galveno darbu – uzskaitīt apkārtnē esošās ligzdas – teicami paveica galvenokārt mazpulcēni. Šī starptautiskā balto stārķu ligzdu uzskaite bija viens no pirmajiem starptautiskajiem kopprojektiem. Mēs ar lepnumu varam teikt, ka Latvija ir piedalījusies itin visās starptautiskajās uzskaitēs, kas tagad notiek ik pēc desmit gadiem. Tāpēc zinām, ka 1934. gadā Latvijā bija apmēram 7000 ligzdu, tagad ir nedaudz vairāk par 12 000. Tātad varam secināt, ka baltajiem stārķiem šobrīd Latvijā un arī citur izzušanas briesmas nedraud.
Stārķus varam saukt par izdzīvotājiem – viņi ir ļoti spējīgi pielāgoties apstākļiem. Uzskata, ka stārķis ir migrants, ka viņi visi noteikti aizceļo ziemot uz Āfriku. Bet, piemēram, Spānijā, kur pirms kāda laika notika vērienīgi irigācijas darbi – apūdeņoja laukus, kuros audzēt rīsus –, savairojās mazi krabīši. Izcila barība stārķiem! Kāpēc kaut kur lidot? Stārķi sāka ziemot uz vietas. Mūsējie gan ir spiesti pārziemot Āfrikā.»
Kur celt ligzdu?
«1934. gadā, atšķirībā no Rietumeiropas, kur lielākā daļa stārķu ligzdoja uz ēku jumtiem, pie mums 90 procenti no visām ligzdām atradās kokos, savukārt 90 procentus no ligzdām kokos bija palīdzējuši uzbūvēt cilvēki. Tolaik šim nolūkam galvenokārt izmantoja vecus ratu riteņus – nozāģēja koka galotni un tajā uzlika ratu riteni. Laika gaitā stārķu ligzdošanas paradumi ir mainījušies. Pēc 1974. gadā veiktās uzskaites izrādījās, ka pie mums tikai viens procents stārķu ligzdu bija uz stabiem, pēc tam šis skaits strauji palielinājās.
Šobrīd jau ap 90 procentiem stārķu ligzdu ir uz stabiem, taču cilvēku palīdzība to izveidē ir iespaidīgi samazinājusies – ne vairāk kā 20 procenti.
Kaut arī cilvēku palīdzība ligzdu būvē samazinājusies, stārķu skaits ir palielinājies. Tātad pieaugums noticis dabisku iemeslu dēļ – stārķi ir ļoti labi celtnieki. Gluži tik vienkārši gan nav, ka ligzdai der jebkurš stabs – vajag tomēr kādu horizontālu atbalstu stabilitātei. Tāpēc uz elektrības stabiem stārķi ligzdu uzbūvē uz vadiem. Tas nav droši un apdraud gan elektrības padevi, gan arī pašus stārķus. Gadās, ka tāpēc rodas īssavienojums, ligzda aizdegas un nodeg, reizēm arī ar visiem mazuļiem. Tāpēc šādas ligzdas nākas noņemt. Elektriķi pārsvarā to dara pēc vai pirms ligzdošanas. Latvijas Ornitoloģijas biedrībai ir laba sadarbība ar Sadales tīkliem.
Uzņēmumā ir noteikta kārtība, kad noņemt ligzdu, turklāt ļoti daudzos gadījumos kā kompensāciju uz blakus vai tuvumā esošā staba izveido jaunas ligzdas pamatni, kas atrodas virs staba galotnes, neskarot vadus. Turklāt Sadales tīkli finansē monitoringa programmu – mums ir desmit parauglaukumi, kas katru gadu tiek apsekoti. Tajos tiek vāktas ziņas par stārķu ligzdošanu. Es šobrīd apkalpoju trīs parauglaukumus un šajās teritorijās esmu iepazinusies ar gandrīz visiem saimniekiem, kuru īpašumā ir stārķu ligzda.
Parasti cilvēki ir ļoti atsaucīgi, viņi sīki un smalki izstāsta, kā viņu stārķīšiem gājis – kad atlidoja, vai notika stārķu kaujas, cik mazuļi izšķīlās, cik izauga.
Ar baltajiem stārķiem laba situācija ir ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā. Bija laiks, kad Rietumeiropā šis putns skaitījās izzūdošs un izmirstošs, un tur valdīja liels satraukums. Bet pienāca sociālistiskās saimniekošanas sabrukums (strauji samazinājās meliorācijas darbi un ķīmijas lietošana), un balto stārķu skaits palielinājās (vairāk veselīgas pārtikas!) ne tikai pie mums, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Ukrainā un citur. Plašā teritorijā stārķu saviesās tik daudz, ka ligzdošanas areāla austrumos radušais pārpalikums nodrošināja viņu atgriešanos Rietumeiropā.
Līdz ar to arī tur – Spānijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē un citur – balto stārķu tagad ir diezgan. Tiesa, Dānijā gan tā nav – pirms 80 gadiem tur bija simtiem stārķu ligzdu, bet tagad tikai kādas desmit. Stārķi ir izzuduši arī Zviedrijas dienvidos, kur viņi kādreiz ligzdoja.
Tas nav pārspīlēti, kad sakām, Latvija – stārķu zeme. Tomēr mēs neesam unikāli. Valstu kodols, kur ir vislielākais šo putnu blīvums, ir Lietuva, Latvija un Polijas ziemeļaustrumi.»
Uzticīgi ligzdai
«Bieži tiek runāts, cik stārķi ir uzticīgi saviem partneriem. Tas ir tāds mīts! Tāpat ir ar gulbju uzticību. Kopš ir jaunās tehnoloģijas ar raidītājiem un kamerām, uzskatāmi redzams, kas patiesībā notiek. Mīļo stundiņ, tur iet ņigu ņegu – gulbju tēviņi naktīs mēdz apmeklēt apkārtnes gulbju mātītes. Ar baltajiem stārķiem ir tāpat – viņi cenšas būt uzticīgi ligzdai, nevis viens otram.
Pavasaros vecie putni (parasti tie ir tēviņi, bet ne vienmēr) atgriežas mazliet agrāk un aizņem iepriekšējā gada ligzdu.
Jo gribas vasaru pavadīt dzimtajā vietā, kur viss ir pazīstams un zināms, kur ligzda gatava. Bet viņiem ir konkurenti! Tie var būt svešinieki, tie var būt pašu bērni. Tas, ko cilvēki stāsta par stārķu kaujām, nav nekāds retums. Stārķi tiešām kaujas, turklāt tā, ka spalvas – un ne tikai! – iet pa gaisu. Iebrucēji mēdz būt ļoti agresīvi – kaujoties no ligzdām tiek izmestas olas, pat nesen izšķīlušies mazuļi.
Stārķiem, tāpat kā cilvēkiem, ir dažādi raksturi: ir miermīlīgāki putni, kas labi sadzīvo ar kaimiņiem, ir arī ļoti agresīvi. Skaitās, ka stārķi ir vienpatņi, kuriem nepatīk kaimiņi. Kaut gan Tuvajos Austrumos, no kurienes nākuši, viņi ligzdo pat kolonijās. Ligzdošanas kolonijas sastopamas arī pie mums, un tur stārķi tīri mīlīgi sadzīvo. Var teikt – ja tādā vidē izauguši, tad to arī pieņem.
Ja ligzdā izauguši vairāki jaunie stārķi, kur lai viņi atgriežas? Teorētiski kādam no stārķu bērniem ir iespēja atgriezties dzimtajā ligzdā.
Stārķis sasniedz dzimumgatavību apmēram trīs četru gadu vecumā. Līdz tam viņš dzīvo bez ligzdas – pēc pirmās ziemošanas Āfrikā jaunuļi sapulcējas lielākos vai mazākos baros un vasarā pārlido tuvāk dzimtenei, bet paliek kaut kur pa ceļam un uzturas tur. Nākamajā gadā pārlido vēl tuvāk dzimtenei un tikai vēl pēc kārtējās ziemošanas cenšas atgriezties dzimtajā ligzdā. Pa to laiku varbūt vecāki aizgājuši bojā vai izlēmuši, ka tajā gadā neligzdos. Turklāt ne jau visiem jaunuļiem ir iespēja izdzīvot līdz trešajam vai ceturtajam dzīves gadam.»
Pat 30 gadi!
«Nevajag pārdzīvot par to, ka ligzdā nepietiek vietas vecākiem un stārķēniem. Sadzīvošana – pat ja aug trīs vai četri mazuļi – sanāk tīri laba, jo ligzda ir diezgan liela – ap metru diametrā. Turklāt, kad bērni paaugas, vecāki parasti sēž kaut kur blakus – uz cita staba, ēkas jumta.
Stārķi ligzdu nemitīgi papildina un uzlabo – nes klāt zarus, zemes pikučus, salmus…
Reizēm viņi izmanto materiālus, kas pašiem kaitē. Piemēram, kad lielos siena ruļļus neietina plēvēs, kā to dara tagad, tad stārķi ruļļus saturošo auklu atgriezumus ienesa ligzdās. Tas bija briesmīgi, jo gadījās, ka auklas mazuļiem aptinās ap kājām un viņi gāja bojā. Mums ir dokumentēts, ka tolaik līdz 12 procentos ligzdu šādā šausmīgā nāvē gāja bojā mazuļi.
Visām savvaļas būtnēm lielākā mirstība ir līdz dzimtās vietas – ligzdas, midzeņa vai kādas citas – pamešanai.
Mazajiem putniņiem līdz pat 90 procenti jaunulīšu aiziet bojā līdz ligzdas pamešanai. Skarbi. Nākamais bīstamais posms – kamēr sasniedz vairošanās vecumu. Tas attiecas arī uz baltajiem stārķiem.
Stārķu vidējo vecumu ir grūti izrēķināt, es varu pateikt maksimālo – 30 gadi. Cilvēka mērogā tie ir simtgadnieki.
Runājot par stārķu agresivitāti, katru gadu vairāki izmisuši cilvēki zvana – neziņā, ko lai dara. Stāsta, ka stārķis nāk un sit pa loga rūti, lec uz mašīnas un skrāpē ar nagiem, knābi. Domāju, ka izskaidrojums ir – viņš ierauga atspulgu, un īpaši agresīvs stārķis, tas parasti ir tēviņš, domā, ka tas ir pretinieks un uzsāk cīņu.»
Bez kartes un GPS
«Uz ziemošanas vietu stārķi lido baros. Viņi sapulcējas, uzlido augstu gaisā, izmantojot augšupejošās siltās gaisa strāvas un tad, skrajos baros riņķojot, virzās vajadzīgajā virzienā. Stārķi lido dienas laikā, nevis naktī kā lielākā tiesa mūsu gājputnu. Līdz ziemošanas vietai viņi aizlido apmēram trīs mēnešu laikā, atpakaļ – mazliet ātrāk. Uz Āfriku un no tās stārķi nelido bez pārtraukuma. Tālajā ceļā ir vietas, kur bars nolaižas, atpūšas, barojas, papildina enerģijas krājumus, un tad turpina ceļu.
Ja sagadās, ka lidojuma trasē un atpūtas vietās ir slikti laika apstākļi, tad putniem klājas diezgan slikti.
Varētu domāt, ka vecie putni zina ceļu, rādīs to un mācīs bērnus, bet nē – jaunuļi no ligzdas aizlido prom agrāk par vecākiem, kas parasti dažas dienas vēl paliek ligzdā. Kad jaunuļi pamet ligzdu, viņi klīst apkārt – šajā periodā iepazīst apkārtni un iegaumē nākamās iespējamās ligzdošanas vietas. Latvijas pamešana notiek ļoti strauji – parasti tās ir pēdējās augusta, pirmās septembra dienas, kad burtiski nedēļas laikā visi stārķi ir prom. Savukārt pavasarī atgriešanās ir pat ar pusotra mēneša starpību – kad ierodas pirmie un kad pēdējie.
Mūsu stārķi ziemo gar Āfrikas austrumu piekrasti un kontinenta centrā.
Ne visi nonāk ziemošanas vietā, jo daļa aiziet bojā ceļā. Arī ziemojot jāprot izdzīvot, tai skaitā jāizvairās no afrikāņu bultām vai šaujamieročiem. Tur pret stārķiem nav tāda attieksme kā pie mums, tur tā ir vienkārši gaļa. Šaubos, vai garšīga, bet – ja citas gaļas nav…
Es jau labprāt turp aizbrauktu, lai savām acīm redzētu, kā viņi ierodas, kā tur klājas, ja vien būtu, kas par to samaksā. (Māra sirsnīgi smejas.) Ornitologs Māris Strazds bija tur aizbraucis, lai novērotu melnos stārķus ziemojot.»
Ēdienkarte
«Vienu laiku, kad Eiropā un arī Latvijā balto stārķu skaits samazinājās, to skaidroja ar to, ka paliek mazāk varžu. Vardes tiešām ir ārkārtīgā apjomā samazinājušās! Agrāk visur pie ūdeņiem skanēja varžu koris, bet tagad pārsvarā valda klusums. Bet, tā kā stārķu skaits ir palielinājies, tad skaidrs, ka tam nav tiešas korelācijas ar varžu skaitu. Jo, kā jau teicu, stārķi ir gaļēdāji, līdz ar to viņi ēd gaļu jebkādā veidā, kā arī lielumā, ko vien spēj aprīt. Viņu barība ir dažādi kukaiņi, kāpuri.
Ne jau velti pļaujmašīnām, kombainiem, arkliem seko stārķi – kad tiek iztraucēti mazie dzīvnieciņi, tiem vieglāk tikt klāt.
Stārķiem garšo strupastes, kurmji, putni, kas ligzdo uz zemes – cīruļi, griezes. Esmu redzējusi nofilmētu situāciju, kur stārķis ar lielu kāri velk ārā no ligzdas mazos zvirbuļus. Viņi apēd arī ceļmalās notriektus dzīvniekus. Protams, arī vardes un zivis, kurām vien tiek klāt. Arī čūskas. Mēdz parādīties briesmu stāsti, ka stārķis atnesis čūsku sētsvidū. Jā, tādi gadījumi ir, bet ļoti reti un ne jau speciāli to čūsku atnesa. Pazaudēja, kad nesa uz ligzdu.
Zinu cilvēkus, kuriem tik ļoti patīk viņu teritorijā dzīvojošie stārķīši, ka mēdz viņus piebarot – atstāt gaļu. Un tam ir rezultāti. Tajās ligzdās izaugušo mazuļu skaits ir lielāks nekā dabiskos apstākļos izdzīvojušo. Dabā viss notiek skarbi: tos mazuļus, kurus nespēj izbarot, stārķi izmet no ligzdas vai pat apēd paši savus bērnus. Tā notiek, kad stārķi savu bērnu vairs neuzskata par bērnu, bet gan par barības objektu.
Arī paši stārķi ir diezgan viegls medījums un var kļūt par barību. Piemēram, jūras ērgļiem garšo baltie stārķi.
Ne visur, bet Kurzemē ir tādi rajoni, kur dokumentēts, ka ir jūras ērgļu pāri, kas specializējušies stārķu medībās. Viņu ligzdās ir atrasti stārķu kāju garie kauli.»
Mūžs putnu pasaulē
Bet kā Māra Janaus nonāca putnu pasaulē? «Tas notika diezgan nejauši. Esmu rīdziniece, izaugusi Pārdaugavā. Vecāki Rīgā bija ienācēji no laukiem. Mans vecaistēvs, mammas tēvs, savulaik Latgalē bija mežzinis. Tomēr tieši no tēta mūsu ģimenē nāca izbraukumi pie ūdeņiem, gulēšana teltīs, sēņu lasīšana kā obligāts pasākums. Man tas patika, bet izšķirošais pavērsiens notika vasarā pēc 10. klases. Es piedalījos lauku pētījumos arheoloģijā, un tie divi mēneši ārpus pilsētas, strādājot izrakumos, dzīvojot teltī, man tik ļoti iepatikās!
Nolēmu, ka mana dzīve būs saistīta ar profesiju, kur daudz jābūt dabā.
Sākumā domāju par arheoloģiju, bet drīz vien sapratu, ka, lai tur nonāktu, jāiztur milzu konkurence. Ja mācītos vēsturi, visdrīzāk nāktos strādāt par skolotāju, un to negribēju.
Tāpēc iestājos Bioloģijas fakultātē – tas taču dabai vistuvāk. Tā kā trenējos peldēšanā, biju Latvijas izlasē, nodomāju, ka jāturpina attiecības ar ūdeni. Tātad – būtu labi kļūt par hidrobiologu. Pēc vidusskolas aizgāju uz Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratoriju pieteikties darbā, bet tur laborantus nevajadzēja. Taču laboratorijas vadītāja uzreiz piezvanīja Ornitoloģijas laboratorijas vadītājam, tur tieši meklēja darbinieku. Sāku strādāt uz pusslodzi kā jaunākais laborants.
Punktiņš uz i, kas izšķīra manu izvēli par labu ornitoloģijai, bija notikums pirmā darba gada pavasarī. Todien mežā meklējām ūpja ligzdu un to arī atradām. Ligzdā bija mazulis – gaiši brūnu spalvu čupa ar milzīgām oranžām acīm – un klabināja knābi. Kad šo mazuli ieraudzīju, es viņā burtiski iemīlējos, un varu teikt, ka arī visos citos putnos.
Beidzot studijas, mans diplomdarbs bija par baltajiem stārķiem. Turpināju strādāt laboratorijā un varēju dzīvot mierīgā garā, bet vienmēr zināju, ka rakstīšu disertāciju. To aizstāvēju Maskavā.
Manai paaudzei nācās zinātniskos darbus rakstīt krievu valodā, mani skolotāji to vēl varēja latviski. Kaut gan valodas man viegli pielīp.
Vecmāmiņa nāca no Krimas tatāriem, vectēvs viņu bija šurp atvedis. Tāpēc ar vecmāmiņu mēdzu krieviski sarunāties.
Pabeidzu Rīgas 5. vidusskolu, kur vācu valodu mācīja pastiprināti. Tā kā gandrīz visi kolēģi laboratorijā bija mācījušies angļu valodu, tad man tika uzdots sazināties ar kolēģiem no Vācijas. Pētot baltos stārķus, varēju lasīt putnu literatūru par vecajiem laikiem Latvijā vācu valodā. Angļu valodu iemācījos it kā starp citu. Pēc neatkarības atjaunošanas sākās laba sadarbība ar zviedru kolēģiem, tāpēc nolēmu mācīties zviedru valodu. Zviedriski varu lasīt, daļēji saprotu runātāju, bet pašai pietrūkst prakses runāt.
Ornitoloģijas laboratorija ir mana vienīgā darbavieta – tur nostrādāju visu darba mūžu, divus gadus biju arī laboratorijas vadītāja.
Binoklis ornitologam ir viens no galvenajiem darba rīkiem. Man šobrīd ir mazs, bet stiprs binoklis. Tas gan jāsaka – mūsdienās tehnoloģijas strauji attīstās, tāpēc iespējams darīt ko tādu, ka es ar savu 50 gadu pieredzi palieku ar muti vaļā! (Smejas.) Esmu redzējusi, kā stārķi ziņo par savām gaitām, jo viņiem piestiprināta maza kamera. Nu jau cilvēki pieraduši tiešraidē skatīties putnu ikdienas dzīvi ligzdās – gan jūras ērgļu, gan balto stārķu un citu putnu, un tas ir tik interesanti.
Visus darba gadus no maija līdz augustam strādāt dabā – tā man ir normālība. Diemžēl tagad man pietrūkst vasaras ārpus Rīgas, jo nu esmu pensionāre. Mazliet vēl strādāju – piedalos dažos projektos.
Kā jau teicu, joprojām pieskatu trīs stārķu parauglaukumus. Piedalos izpētes projektā, ko apmaksā Rīgas brīvosta, – monitorējam, kas notiek trijās vietās: Voleros, Mīlestības salā un Žurku salā. Nezinājāt, ka Daugavā ir Žurku sala? Kādreiz pie tās piestāja kuģi, žurkas izmuka un salā savairojās. Tagad tā ir jauka vietiņa ūdensputniem – mierīga, neviens viņus netraucē, tur uz zemes ligzdo vairāk par 300 pāriem sudrabkaiju, apmetušies upes zīriņi, divu sugu pīles, arī citi ūdensputni…
Priecājos, cik daudziem cilvēkiem vaļasprieks ir putnu vērošana.
Tas tiešām ir aizraujoši – ieraudzīt, sadzirdēt, piefiksēt, atpazīt, dalīties pamanītajā ar citiem… Reizēm putnu vērotāju varēšana un prasmes pārsniedz profesionāļu veikumu – cepuri nost!
Stārķus novērot ir vienkārši – liels, balts putns, kas nebaidās no cilvēkiem, pielaiž sev tuvu klāt…To var katrs, vien vajag gribēt, piefiksēt novērojumus ilgstošā laika periodā un neturēt sveci zem pūra, dalīties ar citiem. Pamēģiniet! Varat sazināties ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību un piedalīties dažādos pasākumos; informācija – www.lob.lv.
Es esmu mācīta pētīt procesus: ne tikai, kas notiek dabā, bet arī – kā un kāpēc notiek. Un par to es turpinu domāt, arī attiecībā uz cilvēku sabiedrībā notiekošo.»
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
