Nomest aizņem sekundi. Kas notiek ar dabā atstātajiem atkritumiem? Vai esi kādreiz atstājis aiz sevis atkritumus nodomādams, ka tas jau uz visas pasaules fona tāds nieks vien ir? No cilvēka skatpunkta sīkums. Taču dzīvniekam viens iepakojums var kļūt par slazdu, bet vējš to no pastaigu takas var aiznest līdz grāvim vai upei. Atkrituma stāsts nebeidzas brīdī, kad tas pazūd no mūsu redzesloka.
Vai atkritumiem ir derīguma termiņš?
Interneta meklētājos atrodami dažādi saraksti, kuros katram atkritumam norādīts konkrēts sadalīšanās laiks. Tomēr dabā nav «taimera», kas visiem atkritumiem laiku skaitītu vienādi. Nozīme ir materiālam, tā biezumam, saules gaismai, mitrumam, temperatūrai un vietai, kur atkritums nonācis.
Plastmasa var kļūt neredzamāka, nepazūdot
Saulē izbalējis un trausls iepakojums var šķist jau gandrīz sadalījies, taču patiesībā plastmasa var vienkārši sadrupt arvien sīkākās daļiņās, veidojot mikroplastmasu. To savākt ir daudz grūtāk nekā veselu pudeli vai maisiņu. Arī apzīmējums «kompostējams» nenozīmē, ka iepakojumu drīkst atstāt dabā, jo tā sadalīšanai var būt nepieciešami īpaši apstākļi.
Mazs atkritums, lielas sekas
Košļājamās gumijas un cigarešu izsmēķi ir vieni no sīkajiem atkritumiem, kas nereti nonāk uz zemes, nevis atkritumu tvertnē. Izmēra ziņā tie šķiet nenozīmīgi, tomēr arī tie var kaitēt dabas iemītniekiem. Piemēram, košļājamā gumija var pielipt putnu spalvām un apgrūtināt lidošanu, kā norāda arī savvaļas dzīvnieku aizsardzības organizācijas. Savukārt cigarešu filtros ir plastmasa, bet izsmēķos saglabājas nikotīns un citas kaitīgas vielas, kas var nonākt apkārtējā vidē. Tas, ka šie atkritumi viegli pazūd starp lapām vai smiltīs, nepadara tos nekaitīgus.
Kad iepakojums kļūst par apdraudējumu
Mežā nomests iepakojums nav tikai vizuāls piesārņojums. Savvaļas dzīvnieki ne vienmēr spēj atpazīt cilvēku atstāto priekšmetu radītos draudus. Piemēram, putni var nejauši norīt sīkus plastmasas gabaliņus, savukārt auklas un maisiņu rokturi var sapīties ap dzīvnieku ķermeni, apgrūtinot pārvietošanos. Tādēļ pat viens nevērīgi izmests iepakojums var radīt nopietnas sekas. Un tam nav jāguļ dabā gadiem – kaitējums var rasties jau pavisam drīz pēc tā nomešanas.
Bet ābola serde taču sadalīsies?
Pārtikas atliekas bioloģiski noārdās, taču tas nenotiek uzreiz. Arī tās nav iemesla mest krūmos. Atstāta pārtika pievilina savvaļas dzīvniekus un var mainīt to uzvedību – tie sāk meklēt cilvēku atstāto ēdienu.
Tukšs sver mazāk
Vienkāršākais risinājums ir somā atvēlēt vietu nelielam atkritumu maisiņam – tukšs iepakojums sver mazāk nekā tad, kad to atnesi.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.














































































































































































