Ir, par ko parunāt
Nepilnas 10 minūtes gaisā lika saprast: man ir jāmācās uzticēties citiem
Lidojums ar paraplānu nepilnu 10 minūšu laikā man iemācīja uzticēties cilvēkiem. Piekrītu – šis izklausās neticami un pārspīlēti. Tāpēc teikšu piezemētāk – esot augstu gaisā tandēma lidojumā, es sapratu, ka man ir jāmācās uzticēties. Un tas ir iespējams, ja vien ļauj tam notikt.
Foto: Unsplash
Mana draudzene Olga pirms laba laika man uzdāvināja tandēma lidojumu ar paraplānu. Es par to veiksmīgi aizmirsu. Jo – nevaru teikt, ka man ir bail no augstuma, bet mani īpaši nevilina riskantas nodarbes. Un lidināšanās pa gaisu ar pajocīgu auduma pīrādziņu man noteikti šķiet gana riskanta. Tā nu es savā prātā dāvanu paslaucīju zem paklājiņa un apzināti neapzināti to nepieminēju mūsu turpmākajās sarunās.
Pagāja laiciņš, un šajā vasarā mēs atkal dzērām kafiju, runājām par visu iespējamo, līdz Olga pajautāja:
«Klau, tu taču lidosi?»
«Nū-ū, noteikti, noteikti.»
Es to pateicu, ne mazākajā mērā nedomādama, ka tas patiešām notiks. Jo mēs taču zinām: vasara ir īsa, vakari – aizplānoti, brīvdienās vispār neiespējami kaut ko sabīdīt.
Kāds velns mani dīdīja atbildēt ar sirsniņu lietu uz Olgas storiju Instagram, kur viņa lido pāri Rīgas saulrietam? Olga uzreiz jautāja:
«Ko tu dari šovakar? Lidosi?»
«Nu ne tak! Man vajag vairāk laika, lai pabaidītos un sagatavotos.»
«Tev ir veselas septiņas stundas, lai baidītos!»
Labi, es taču neesmu zaķpastala – lai iet!
