Vijas Svirkovas stiprais stāsts: Sirds man dzīvot netraucē

Stiprais stāsts
Zane Eniņa
Ievas Veselība
Ievas Veselība
18. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
«Man lielākoties šķiet, ka man sirds vispār nav!» Tā par sevi smejoties saka VIJA SVIRKOVA, ar to domājot nevis sirsnības trūkumu, bet gan to, ka viņai nav nekādu sūdzību par sirds veselību. Viņa ir enerģijas pilns un iedvesmojošs piemērs tam, kā var izskatīties un justies cilvēks, kurš uz mata ievēro dakteru ieteikumus un cītīgi lieto zāles.

Kur XL Vija?!

Vai jums tā ir gadījies, ka telefonsarunas laikā iztēlojaties, kā cilvēks izskatās, bet satiekot izrādās, ka iedomātais tēls nepavisam nesakrīt ar reālo personu? Man tā bija ar Viju. Kad sazvanījāmies, lai norunātu intervijas un fotosesijas laiku, kā jau tas parasts šajā darba daļā, man viņai bija jājautā, kāda izmēra drēbes viņa valkā. Tas vajadzīgs, lai stiliste varētu atrast tādas, kas labi der un kurās cilvēks fotografējoties jūtas ērti. Vija atbildēja – XL. Iztēle automātiski piedāvāja XL izmēra kundzes veidolu, tas arī palika prātā. Tāpēc, kad mājas durvis atvēra puiciski žiperīga un tieva, pat drusku trausla dāma, uz viņu lūkojos ar nelielu neuzticību, un uz mēles bija jautājums – kur tad Vija, kur XL Vija?! Tomēr tā bija viņa, Vija Svirkova.

Kara laika bērns

Vija aicina iekšā un labprāt stāsta par sevi. Viņa dzimusi Jaunogrē kara laikā, 1943. gadā, – kā pati saka, kaut kādā bunkurā. Divus gadus iepriekš bija piedzimis viņas brālis, tāpēc Vija nevar vien beigt brīnīties, kā māte šajā smagajā laikā tika galā ar diviem maziem bērniem. «Kā viņa to visu izturēja! Kara laiks, bumbas krīt, un tev pie rokas ir divgadīgs puika, bet pie krūts – zīdainis. Abi taču arī jāsaģērbj, mazais regulāri jāmazgā, kaut kā autiņi jādabū tīri un sausi! Iedomājieties, esmu dzimusi februārī – ir ziema, karš, ne gluži tas lielākais komforts un pārticība! Taču mēs izdzīvojām, bijām izbaroti un veseli!»

Vija uzskata – šaurie apstākļi bērnībā pieradinājuši pie pieticības un vienkāršības.

Tā kā nekādi cepti cāļi no debesīm nekrita, arī tagad Vijai nav intereses par ēšanas baudām, greznību vai izpriecām. Viņas dzīvesveids ir vienkāršs un tāpēc veselīgs – bez pārmērībām, bet dzīves filozofijas ziņā Vija man atgādina Allanu Karlsonu: slaveno grāmatas un filmas varoni, simtgadnieku, kurš izkāpa pa logu un pazuda. Līdzīgi kā viņš, arī Vija dzīvo ar veselīgu spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, nežēloties un necepties. Ir tas, kas ir, nu bet tas, kā nav, – tā nav!

Taču viena vājība Vijai tomēr ir. «Saldējums!» viņa sazvērnieciski piemiedz aci. Vislabāk – mājražotāju, kraukšķīgā vafeļu glāzītē. Ne jau bieži, bet šad un tad Vija to atļaujas, kad dodas garās pastaigās savas dzīvesvietas apkaimē Iļģuciemā. Tikai caurbraucējam vai paviršam vērotājam var likties, ka šis rajons ir tīrie betona džungļi. Patiesībā tur ir daudz zaļuma, it īpaši uz Bolderājas pusi – tur ir gluži kā laukos, meži, upītes, un Vija tur visu izstaigājusi krustu šķērsu. Tāda izkustēšanās viņai ir mīļa nodarbe, jo nodarbināti ir ne vien muskuļi, bet arī prāts – tad var izdomāt domu domas.

Dzīves centrs – ģimene

Svarīgākā Vijas dzīvē ir ģimene. Viņa apprecējās, laida pasaulē divus bērnus. Kad tie paaugās un viņus varēja mājās atstāt vienus pašus, Vija devās strādāt. Visgarākais darba stāžs viņai bija Rīgas paraugtipogrāfijā – tur viņa bija iespieddarbu salicēja. Nē, nevis žurnālu vai avīžu, bet kartona kastīšu, iepakojumu apdrukai. Darbs nebija smags vai sarežģīts, taču ar zināmu atbildības devu: bija jāuzrauga izdruku kvalitāte. Ja kartona loksne bija sašķiebusies, arī teksts nodrukājās šķībi. Tas bija brāķis, jāmet ārā. Tāpat bija jāraugās, lai tekstā nav kļūdu, jo, ja uz pirmās loksnes tas bija nepareizs, kļūda atkārtosies arī uz visām nākamajām. Neko izdzēst vai nospiest pogu cancel tajā laikā nebija iespējams – ja kas bija nepareizi, iztērējot jau tā pieticīgās izejvielas, bija saražots liels daudzums nederīga, nevienam nevajadzīga kartona. Un krāsa! Ja tā gāja uz beigām, uzraksti iespiedās blāvāki – atkal brāķis…

Diemžēl agri nomira Vijas vīrs – viņai tad nebija vēl ne četrdesmit gadu. Viņa uzskata, ka pie vainas bijis viņa stresa pilnais darbs civilajā aviācijā.

Vija smejas, kad vaicāju, vai pēc tam pieradusi pie vienatnes – kāda vienatne, ja tev ir bērni un jādomā, kā galus savilkt kopā! «Laikā, kad bērni bija mazi, bet man bija jāiet uz darbu, nemaz nezināju, ko viņi pa dienu sadarījuši. Par laimi, mani bērni bija apzinīgi. Biju ieskaidrojusi – ja iesāc, kārtīgi izdari līdz galam! Citādi labāk nemaz nesāc.»

Vijas istaba, kurā sēžam un runājamies, ir gaiša un mēbelēm nepieblīvēta. Vienā stūrī – eliptiskais trenažieris. Kad pajokoju, ka daudziem tas noder kā vislabākais drēbju pakaramais, Vija pielec kājās, uzkāpj uz trenažiera un enerģiski sāk mīties. Uzreiz redzams, ka te šis priekšmets tiek regulāri lietots un pilda savas tiešās funkcijas! Vija pastāsta, ka uz tā izkustas vismaz reizi dienā, dažreiz pat biežāk. Nē, televizoru gan vienlaikus neskatoties. Viņa arī neesot diža seriālu fane, labprātāk skatoties ziņu raidījumus – šo paradumu viņa mantojusi no tēva. Skatās Euronews un Dožģ, jo svarīgi zināt, kas pasaulē notiek.

Istabā pie sienas skaista reprodukcija – Gustava Klimta slavenākā glezna Skūpsts. Tā Vijai uzdāvināta uz piecdesmit gadu jubileju, un ar to saistās kāda dzīves anekdote – gandrīz vai kā no filmas Pie bagātās kundzes. Proti, reiz pie Vijas viesojušies kādi paziņas, vīrs ar sievu. «Es viņiem rādu šo gleznu, un sieva saka – kā man patīk! Man arī ir tāda bilde – Romeo un Džuljeta! Es nodomāju – nu, mīļā… Gribēji izlikties ļoti kulturāla, bet neiznāca. Vēl ilgi pēc tam par to smējāmies.»

Piecdesmit piecu gadu vecumā Vija aizgāja pensijā – padomju laikā tas bija pilnīgi normāli, tas bija oficiālais pensionēšanās vecums. Tagad viņai par to pat smiekli nāk. «Pensijā tādos gados? Tas ir labākais vecums, tikai tad viss tā pa īstam dzīvē sākas, jo prāta ir vairāk un arī ķermenis vēl nav nevarīgs!»

Tā ir viegla sajūta!

«Jau kādu laiku iztieku bez gaļas uzturā. Agrāk bez gaļas nevarēju izdzīvot nevienu dienu un domāju, ka bez tās neviena nopietna ēdiena nav, bet tagad esmu ļoti apmierināta,» Vija pastāsta, ka veģetāram dzīvesveidam pievērsusies, vecākās mazmeitas iespaidota. Sākumā abas ar meitu vīpsnājušas, bet pēc tam pamēģinājušas, un iepaticies.

Mazmeitas pārliecības pamatā bijusi nevis vēlme novājēt, bet nepieņemamā doma, ka kāda uztura dēļ kāds cits tiek nogalināts. «Padomājiet par jēriņiem – sākumā uķi puķi, mīļojat un priecājaties, bet tad ņemat nokaujat un apēdat! Nu ja, bet kas tad ir gaļa? Arī cilvēks veidots no gaļas! Tad izkod sev pāris gabalus un liec uz maizes, bet pušumiem uzlīmē plāksteri! Vai iekod pirkstiņā, būs tauki! Ak, sev negribi kost? Bet jēriņam gribi?!» Tā arī Vija atteicās no gaļas, bet ne soli pa solim, pamazām, bet uzreiz – kā jau tas viņas raksturā, jo visu vajag šeit un tagad, un tūlīt! Vai nebija nespēks?

Daudziem ir priekšstats, ka tad, ja neēd gaļu, arī spēka tā īsti nav, jo gaļā taču ir proteīni. Tieši otrādi!

Izrādījās, ka spēka ir vēl vairāk! «Kad pierijies kā Mārtiņu zoss, gribas atgulties, nevis iet kaut ko darīt. Ja gaļu neēd, enerģijas ir vairāk,» apgalvo Vija. «Ja vakarā apēd vienu kārtīgu karbonādes gabalu, pēc tam kuņģis negrib riktīgi darboties un streiko. Bet ja paēd vieglas vakariņas, esi paēdis, ir sāta sajūta, bet nav jūtams smagums. Vismaz es tā domāju.»

Nav jau tā, ka tagad iztiekot no plikām salātlapām, Vija ēd visu ko, graudaugus, zupas, maizi, bet galvenokārt – dažādus dārzeņus, gan svaigus, gan vārītus vai sautētus. «Uzreiz enerģija pavisam cita! Tāpēc jau man likās, no kurienes tai mazmeitai tāds spars un izturība! Viņa ir kā zibens! Tātad enerģija nenāk no gaļas, un vispār vairāk to arī neprasās. Kaut arī neēdu gaļu, jūtos paēdusi.»

Vija izjutusi, ka pat pārēšanās ar bezgaļas pārtiku ir pavisam citāda. Kādu vakaru meita pierunājusi apēst lieku kumosiņu – gluži vienkārši, lai nepaliek pāri. «Un bija par daudz! Bet pagāja piecas, desmit minūtes, un tas pārgāja, bet ja būtu gaļa, labā sajūta tik ātri neatjaunotos.»

Vai kopš veģetārā dzīvesveida uzsākšanas svars gājis mazumā? Vija atbild, ka pārāk dūšīga nekad neesot bijusi. Kad jutusi, ka uzrodas kāds lieks kilograms, piebremzējusi ar ēšanu, bet tagad nav pat šādas nepieciešamības. Svars turas labā līmenī, ķermenis darbojas labi. Ap Jaungadu, kad nodevusi asinsanalīzi, visi rezultāti bijuši labi – viss kārtībā.

Taču Vija nav ekstrēmiste, piketos pret gaļēdājiem neiešot. «Jāsaka godīgi, es vispār ne pret ko neprotestēju, jo – cik cilvēku, tik viedokļu. Kā var uzskatīt, ka taisnība ir tiem 500, kuri kliedz pret lopu ēšanu? Citam varbūt gaļa ir nepieciešama, varbūt citādāk nemaz nevar dzīvot, bet citam gluži vienkārši garšo. Katram savs, vienam patīk māte, otram meita, bet trešajam – tikai kleita. Kā var pateikt, ka tikai vieniem taisnība? Kas to lai zina…»

Eju kā traktors!

Runājot par uzturu, esam tikušas arī līdz sirds tematam. «Jūtos labi, vispār ne par ko neiespringstu. Kopš man ievietoja asinsvadā stentu, dzeru zāles: katru dienu man jāiedzer noteikta deva, un tā jau gadus sešus noteikti. Vienkārši klausīju un darīju, ko man ārste Iveta Mintāle teica.»

Vēlāk Vija piedalījusies arī Saeimas sēdē, kad tika izlemts jautājums, vai hronisku slimību pacientiem varētu izrakstīt zāles reizi trīs mēnešos, nevis katru mēnesi. «Aizstāvēju priekšlikumu par vienu recepti trīs mēnešos, jo tas ir tikai loģiski: ja man ir sirdsslimība, ar kuru man būs jāsadzīvo visu mūžu un, lai to kontrolētu, nepārtraukti jālieto zāles, kāpēc katru mēnesi jāskrien pie ārsta, ja kopumā jūtos labi?! Četrreiz gadā – un miers, ar to pilnīgi pietiek! Ir taču starpība – četras vai divpadsmit reizes!  Un, ko domājat, pieņēma! Visi nobalsoja par. Nezinu, vai tāpēc, lai par mani apžēlotos, bet tā taču visiem ir vienkāršāk.»

Tāpēc nupat ieviesto jauno recepšu zāļu izrakstīšanas kārtību, kurā valsts apmaksā tikai lētāko, Vija vēl nav izjutusi, jo ģimenes ārsta izrakstītie medikamenti vēl nav beigušies.

Taču viņai zināms, ka turpmāk ierastajām zālēm būšot citāds nosaukums, bet iedarbība – tā pati. To Vijai izskaidrojis ģimenes ārsts Ainārs Mežals. «Jā, viņš ir labs ģimenes ārsts. Izmēra spiedienu un tad saka – tu esi dzīvāka par dzīvu, varētu vispār nenākt,» Vija apmierināti pasmejas. «Un tagad arī klātienē nemaz nevar tikt – tikai pa telefonu, bet man arī nav vajadzības, tikai tās receptes. Nekādu sūdzību par veselību man nav. Tāpēc jocīgi – kad aizeju tepat Iļģuciemā līdz veikalam, nāk pretī visādas vecas kundzītes. Pie sevis nodomāju – te gan daudz vecu cilvēku dzīvo, bet tad aptveru – es taču esmu tāda pati! Tikai neesmu vēl tik sagrabējusi, lai skatītos, kur katru solīti nolikt.» Vija gan saka, ka vairs tā netrakojot kā vēl pirms dažiem gadiem. Teorētiski varot gan slēpot, gan ar riteni braukt, taču pati sevi bremzējot. «Saku sev – vecā kaza, beidz ākstīties! Ja nokritīsi un kaut ko salauzīsi, vairs tā nesadzīs kā jaunībā! Būsi vēl bērniem uz kakla. Un ir jau arī kļūdas, no kā mācīties!» Vija rāda rokas – tās abas bijušas salauztas, vienā plaukstas pamatnē kauli saauguši šķībi. «Es kritu. Nu tāpēc, ka esmu par strauju! Es eju kā traktors! Laiks taču negaida.»

Vienīgais, kas būtu sūdzēšanās vērts, bet ko Vija tomēr neuzskata par šādu iemeslu – atmiņa pasliktinājusies. «Svarīgas un konkrētas lietas atceros labi, bet sīkumi, detaļas no prāta pagaist. Un tādas lietas aizmirstu, par kurām retāk domāju, par kurām domāt netrenējos. Vai arī neesmu ar iedziļināšanos klausījusies, bez koncentrēšanās.» Vija prāto, ka tas varētu būt no statīnu dzeršanas. «Nezinu, bet dzirdēts, ka tie atmiņu ietekmē slikti, taču tas ir arī pētīts un nekādas sakarības nav atklātas. Te nu arī man jāsaka – kas to lai zina. Kas laikus noliek karoti, ne par statīniem, ne atmiņas traucējumiem vispār neko neuzzina, bet tādam, kas dzīvē ar nagiem un zobiem ieķēries, jārēķinās ar visādām vecuma ekstrām. Kaut kas jau noteikti būs jāzaudē, neviens nepaliek visu mūžu tāds kā jaunībā.»

Vija lēš – ja būtu jāizvēlas, sirds vai atmiņa, jāsaprot, ka bez normālas sirds darbības arī normālas dzīves nav, bet atmiņa…

To vēl kaut kā varot pieciest. «Kā jau teicu, stingri par to neiespringstu. Jāsaka, nekas īsti nav iespringšanas vērts, ja vien nav runa par tuviniekiem, par viņu veselību. Tad gan ne par ko citu domāt nespēju, ja kādam no viņiem ir kādas problēmas.»

Tā pašlaik viena no Vijas rūpēm ir mazmazdēls Everts. Nē, nekas viņam nekaitot, puika ir varens, cik nu tajās modernajās viedierīcēs ļauts apskatīt! Problēma tikai tāda, ka mazuli Vija redzējusi tikai šādi, ekrāniņos… Pirmais mazmazdēliņš atskrējis janvārī, viņa nospriedusi – lai apveļas, tad jau apraudzīs un iepazīsies. Taču šim plānam svītru pārvilka ar koronavīrusu saistītā krīze un izolācija: nu jau puikam pieci mēneši, bet tā arī vēl nav rokās paturēts, bet tieši to tik ļoti, ļoti gribas! Enerģiskā vecvecmāmiņa gaida brīdi, kad varēs satikties ar tuviniekiem un uzņemties daļu rūpju par jauno ģimenes locekli. Viņa jūtas tam gatava un spēka pilna.

Nekas nav iespringšanas vērts

«Man ar nožēlošanu jāsaka, ka arī par koronavīrusu neiespringstu. Es dzīvoju ar domu, ka man jau ir pieklājīgs vecums. Ko tur vairs īpaši gaidīt? Droši vien nekas labāks nebūs, drīzāk – tikai sliktāks. Ir klāt tā trepīte, kad jau strauji iet uz leju. Nomierinies un gaidi savu laiku.» Kaut arī izklausās pēc nolemtības, Vija apgalvo, ka tomēr neesot pesimiste.  Gluži vienkārši viss, kas labs dzīvē, jau esot piedzīvots, bijis un pagājis: bērnība ir pagājusi, jaunība arī, ģimene ir bijusi, bērni un pat mazbērni jau ir lieli un patstāvīgi, visi ar augstāko izglītību… «Viss ir! Ko vēl var vēlēties? Lai bērniem un mazbērniem labi. Un viņiem ir labi!»

Vija gan atzīst – jaunajai paaudzei tā īsti vairs līdzi netiekot, jūtot, ka jaunajiem ar viņu nav interesanti.

«Jaunie runā pavisam citā valodā, lieto citus terminus, tur viss ir pilnīgi savādāk. Ja nebūtu sabrukusi Padomju Savienība, tad būtu citādi, tur visiem viss bija vienādi: visiem bija jāstājas oktobrēnos un pionieros, jāuzvedas atbilstoši noteiktam pareizajam modelim – jāiet demonstrācijās, jāklausās varas propaganda. Pats sev mērķus dzīvē brīvi nevarēja noteikt – tie bija varas uzspiesti, bet, ja kaut kas nepatika, lielākoties ceļš bija tikai viens – uz Sibīriju. Bija vai nu jāpielāgojas un jāiztur, vai jāmirst,» salīdzina Vija. «Ja kādam bija radi ārzemēs, kas atrakstīja, kā viņiem tur klājas un ka viņiem žēl, ka mums te tā jādzīvo, tad mums teica – viņi jau tikai mānās, lai jūs iepriecinātu, patiesībā viņi ir pliki un nabagi, nekā viņiem nav! Un to nekādi nevarēja pārbaudīt, jo pie radiem nevarēja aizbraukt.» Bet tagad jaunajai paaudzei visa pasaule vaļā – ej, kur gribi, brauc, kur gribi, dari, kā gribi. Iespējas ir neizmērojami plašas. «Būtībā viņi var visu. Ja ir vēlēšanās, nauda un laiks, vari darīt, ko vien gribi. Iespējas nav salīdzināmas, un tagadējā dzīve ir daudz, daudz labāka. Viņi ir pilnīgi brīvi – gan rīcībā, gan uzskatos.» Pēc Vijas domām, ja kāds kaut ko nevar, lielākoties tā ir paša vaina. Diemžēl tagad daudzi neko nevarot un negribot, tikai vaidot un žēlojoties, vai nodzeroties. «Vai netiek ārā no nabadzības apburtā loka – jo nav izglītības, nav laba darba. Ja bērns uzaug šādā ģimenē, viņa redzesloks ir šaurs, neko citu pat iztēloties nevar, un tā savā dzīvē viņš atkārto vecāku ierādīto modeli.»

Šeit un tagad, un tūlīt!

«Esmu strauja, man vajag visu uzreiz un tūlīt. Tāpēc es nevarētu būt, piemēram, skolotāja, jo man tādam darbam trūktu pacietības. Varu vienam bērnam ieskaidrot, otram, bet veselai klasei? Bērni turklāt ir tik dažādi, dažādās ģimenēs auguši. Vieni ir atvērti un zinātkāri, otri redzējuši tikai postu un dzeršanu un nemaz nevar iedomāties, ko no dzīves citu varētu gaidīt. Līdz ar to skolotājam ir milzīga atbildība. Priecājos, ka man vairs nav nekādu audzināšanas raižu!»

Ja kaut ko sadomājot, Vijai neesot laika gaidīt – jādara! Piemēram, nupat bija izlēmusi, ka beidzot jāizlasa Filipa Eriā Busardelu dzimta. Kā sadabūja, tā piesēdās un izlasīja abus pabiezos sējumus – no sākuma līdz galam.

«Vispār – esmu par strauju. Ja ir ko gaidīt, protams, varu pagaidīt, bet darāmo labāk padaru tūlīt un ātri, lai padarīts, viss un var aizmirsts. Nākamais! Meita mani pat virtuvē cenšas piebremzēt – mammu, tikai lēnām! Bet man nav laika gaidīt.»

Vijas ieteikumi, kā dzīvot mundrāk un sparīgāk

Ēd vieglāku un vienkāršāku ēdienu! Mana veģetāro brokastu recepte: sagriez bļodiņā kārtīgu gabalu purava, tomātus, svaigu papriku, gurķus, pārlej ar bezpiedevu jogurtu un ēd! Tieši tik vienkārši.

Risini krustvārdu mīklas! Jau mana mamma bija liela mīklu risinātāja, viņa tās risināja pat vāciski! Tas ir labs atmiņas un prāta treniņš. Es pērku speciālos krustvārdu mīklu žurnālus un tad atrisinu visas mīklas pēc kārtas!

Klausi ārstu! Ja uzskati, ka tam ārstam netici, tad meklē citu un atrodi tādu, kuram vari uzticēties, ar ko tev domas sakrīt. Un tad gan klausi uz vārda!

Nospraud mērķi! Dzīvē visu laiku vajadzīgs kāds mērķis, kaut vai neliels, lai būtu interesanti. Cik tad reižu tās vecās mantas var pārkrāmēt! Paņem un kaut vai izlasi grāmatu no sākuma līdz beigām. Es, piemēram, nesen iemācījos slēpot ar distanču slēpēm! Žēl gan, ka pagājušajā ziemā nebija sniega.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+