Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Cilvēki nu jau zina gan par kataraktu, gan par glaukomu, bet ir vēl trešā biežākā acu kaite, kuras dēļ daudzi zaudē redzi…
– Jā, pagarinoties cilvēku dzīves ilgumam, arī tīklenes deģenerācija jeb makulas vecuma deģenerācija sastopama arvien biežāk. Makula jeb makula lutea ir tīklenes centrālā daļa, kurā koncentrējas visvairāk fotoreceptoru, tāpēc tai piemīt visaugstākā izšķirtspēja. Bet par pašu slimību runājot… Pēc būtības tīklenes audos nogulsnējas lipīdu jeb tauku vielmaiņas galaprodukti – holesterīns un citas vielas, mēs tās saucam par drūzām. Zināmā mērā to var uzskatīt pat par normālu novecošanas procesu. Visiem tā notiek!
Lipīdu vielmaiņas galaprodukti var izgulsnēties jebkur – piemēram, sirds asinsvados, un tad rodas infarkts; ja smadzeņu asinsvados, tad ir insults; dažiem tie nogulsnējas locītavās un arī tīklenē. Apmēram 80 gadu vecumā tīklenē drūzas jau ir 70–80 procentiem cilvēku. Vairumam tās nekādas īpašās sūdzības neizraisa. Taču lieta tāda, ka izšķir divas makulas vecuma deģenerācijas formas. Sausā forma ir tad, kad tīklenes audos vērojamas drūzas, un, ja tās ir ļoti izteiktas, protams, var arī izraisīt redzes traucējumus. Bet otra, jau nopietnāka, ir mitrā jeb eksudatīvā forma.
Jo tad tie paši holesterīna kristāli tīklenes audos izurbina caurumiņus, un pa tiem šķidrums izkļūst caur asinsvadu sieniņām un ieplūst tīklenes audos.
– Normāli šim šķidrumam būtu jāatrodas asinsvados, nevis pašos tīklenes audos?
– Jā, un tajā brīdī, kad šķidrums ieplūst tīklenē, izveidojas mitrā forma. Lielākoties cilvēks šo notikumu arī jūt – viņš vairs neredz kā agrāk, parādās attēla kropļošanās. Līnijas, kas ir taisnas, izskatās šķības, greizas, nepareizas.
Daži pacienti saka: kad viņi skatās uz loga rūti, tai ir izliekumi. Tāpat lasot var no vārda kāds burts izlēkt vai nu uz augšu vai lejup.
Mitrās formas gadījumā šis šķidrums izdala dažādus augšanas faktorus, kas atkal palielina asinsvadu caurlaidību un izraisa jaunu nepilnvērtīgu asinsvadiņu veidošanos, un tie plīst vēl vieglāk, un šķidrums tīklenē uzkrājas arvien vairāk un vairāk – līdz brīdim, kamēr izveidojas liela atrofiska rēta. Līdz ar to pacientam pakāpeniski pazūd centrālā redze.
– Žurnālā Doctus, kas domāts mediķiem, reiz lasīju rakstu par gleznotājiem, kuriem bijušas acu slimības, un kā tās ietekmējušas viņu daiļradi. Izrādās, ka arī franču gleznotājam Edgaram Degā, kurš dzīvoja no 1834. līdz 1917. gadam, esot ļoti agri attīstījusies tīklenes distrofija. Pirmās sūdzības viņam parādījušās 36 gadu vecumā, un 40 gadu vecumā viņš jau zaudējis centrālo redzi, tāpēc gleznot kļuvis grūti. Ar laiku gleznotājs eļļas krāsas nomainīja uz pasteļkrāsām, jo ar tām vieglāk gleznot, turklāt vajadzīga mazāka precizitāte. Vēlāk gleznotājam bijis grūti atšķirt krāsas, un viņš esot lūdzis tās identificēt saviem modeļiem. Bet – viņš tik un tā gleznoja!
– Pie šīs slimības redze nekad netiek zaudēta pilnībā, vienmēr kaut kāda perifērā redze saglabājas, taču cilvēks nespēj atpazīt sejas, nevar lasīt, nevar vadīt automašīnu un, ja perēkļi ir ļoti lieli, dažkārt kļūst arī grūti sevi apkopt.
Atšķirībā no glaukomas, kas var radīt absolūtu tumsu, tīklenes distrofijas gadījumā sānos neliela redze vienmēr saglabājas.
– Tātad, ja gribi redzēt, pagriez galvu un skaties ar sāniem?
– Tik vienkārši gan tas diemžēl nav, jo cilvēks normāli var redzēt tikai ar acs centru. Tālāk uz perifēriju redze kļūst arvien sliktāka. Lasīt ar perifēro redzi nav iespējams. Var nojaust, ka ir kaut kāda gaisma vai lieli priekšmeti, bet, tieši kādi, grūti atpazīt
– Ko tad darīt?
– Sauso formu mēs pagaidām ārstēt nevaram, kaut gan notiek dažādi pētījumi, kā cilvēkiem palīdzēt. Viens no virzieniem ir medikamentu radīšana, bet otrs virziens, kas parādījies pēdējos gados, ir tā dēvētā rejuventā lāzerterapija.
Doma šāda: ar lāzeru tiek nedaudz kairinātas, stimulētas tīklenes šūnas, un tās tā kā atjaunojas. Rejuventā lāzerterapija ir vēl izpētes stadijā. Citādi mēs, acu ārsti, cilvēkiem, kam ir sausā forma, iesakām ēst daudz ogu un dārzeņus – uzņemt vitamīnus un uzturēties svaigā gaisā. Taču… pateikt, ka tas viss būtiski palīdz un slimības sausā forma attīstās lēnāk, nevar, pierādījumu nav. Cita lieta, ka ogas, dārzeņi un svaigs gaiss vispār veselībai nāk par labu.
Toties, ja ir slimības mitrā forma, tad gan iespējama ārstēšana, kas vērsta uz to, lai nobloķētu augšanas faktorus, kas izdalās no tīklenes audos ieplūdušā šķidruma. Medikamenti acī tiek ievadīti injekcijas veidā, un zināmā mērā pēdējie pieci gadi vispār ir uzlūkojami par injekciju ēru oftalmoloģijā! Šprices jāveic atkārtoti.
Ir pacienti, kuriem pietiek ar trim injekcijām, bet vairumam šis process turpinās, varētu pat teikt, mūžīgi.
Proti, ja viens caurumiņš, pa kuru šķidrums iztek, aizvelkas ciet, blakus var rasties nākamais, un tādā veidā šķidruma tecēšana tīklenes audos ir diezgan grūti apturama.
– Ko tad tās šprices vispār dod?!
– To, ka neveidojas rēta. Pētījumi parāda, ka pacientiem, kuri saņēmuši injekcijas acī, defekts ir mazāks nekā tiem, kuri nedara neko jeb, zināmā mērā var sacīt, noveco dabiski.
Medikamenti, protams, attīstās, tie ir ļoti dažādi. Ir zāles, kas speciāli izstrādātas tīklenes distrofijas ārstēšanai. Daži jāievada reizi četrās nedēļās, daži – reizi sešās. ASV ir reģistrēts jauns medikaments, kuru var ievadīt acī vēl retāk, un cerams, ka arī Eiropā tas drīz parādīsies.
Bet, protams, būtiskākais mīnuss šiem oriģinālajiem preparātiem ir augstā cena, viena injekcija vidēji maksā no 700 līdz 1000 eiro.
Un, tā kā pagaidām šīs zāles pieejamas tikai par pacienta paša līdzekļiem un gadā nepieciešamas 6–8 injekcijas, ārstēšanās sanāk ļoti dārga… Notiek sarunu process starp Latvijas Acu ārstu asociāciju un Nacionālo veselības dienestu, uz ko mēs raugāmies ļoti cerīgi, un zinu, ka kaut kad tomēr pienāks brīdis, kad visi plusi un mīnusi būs sarēķināti un šī terapija tiks iekļauta valsts apmaksāto manipulāciju sarakstā. Pagaidām valsts šo ārstēšanu no sava maka nesedz.
– Bet cilvēki jau tagad špricējas, un cenas zālēm nav tik augstas…
– Ar lētākajiem medikamentiem ir tāda problēma, ka tie nav radīti acu ārstēšanai. Principā šīs zāles domātas zarnu audzēja ārstēšanai, un tad, ņemot tās no lielās pudeles – proti, sadalot daudzās devās, cena sanāk krietni zemāka. Atkarībā no tā, vai injekcija tiek veikta operāciju zālē vai kādā sterilā telpa, vai tiek izmantots lielāks vai mazāks pārklājs, viena injekcija maksā robežās no 100 līdz 160 eiro. Latvijā vairums slimnieku izmanto zarnu audzēja preparātu.
Šī lieta iesākās Amerikā. ASV ārsti ievēroja, ka zarnu zālēm ir stipri līdzīga molekula kā oriģinālajiem tīklenes distrofijas medikamentiem, un arī darbojas tie stipri līdzīgi. Tagad visa pasaule lieto šos pielāgotos medikamentus, jo cenu atšķirība ar oriģinālajiem medikamentiem ir tik ļoti liela… Zinu tikai divas valstis, kuras izmanto vienīgi oriģinālos medikamentus tīklenes distrofijas ārstēšanai – tās ir Dānija un Šveice.
Nākotne? Preparāti, kas saražoti tieši acīm, diemžēl lētāki nav kļuvuši, lai gan mēs cerējām, ka ar laiku tā notiks.
Tā ir sarežģīta problēma visā pasaulē. Iespējams, ka cena kritīsies tuvāko triju četru gadu laikā. Jo tagad ir beidzies oriģinālo preparātu patenta aizsardzības laiks, un nu citas farmācijas kompānijas veic pētījumu, lai radītu dažādus ģenēriskos medikamentus tam paša Lucentis un arī Eylea, kas ir oriģinālpreparāti.
– Un kādi ir rezultāti, ja ārstējat pacientus ar simtseiro špricēm?
– Pirmkārt, šī slimība ir tāda, ka jebkurā gadījumā progresē. Otrkārt, parasti farmācijas kompānijas, kuras ražo preparātus, pašas arī organizē pētījumus, bet šinī gadījumā loģiski, ka kompānija, kas ražo zarnu preparātus, neorganizē pētījumus par acu ārstēšanu ar šīm zālēm. Tos organizē atsevišķas acu ārstu grupas ar saviem pacientiem, piemēram, ASV. Un šie pētījumi rāda, ka lielas atšķirības starp pacientiem, kas lieto oriģinālpreparātus, un tiem, kas lieto zarnu audzēja ārstēšanai domātās zāles, nav. Un nav arī būtisku blakņu.
– Lai gan šprices tomēr ir invazīva padarīšana – acī tiek iedurta adata, paliek caurumiņš…
– Mēs šo injekciju veicam operāciju zālē, lai mazinātu risku ievazāt acī kādu infekciju. Un arī pacientam pašam jāseko līdzi, lai tas nenotiktu. Tādēļ pēc injekcijas cilvēkam būtu svarīgi bieži mazgāt rokas, un pāris dienas pēc injekcijas vajadzētu atturēties no peldēšanās dīķī vai došanās uz kūti izmēzt mēslus.
– Ir slikta pieredze?
– Jā. Karsta diena, un cilvēks pa ceļam no slimnīcas uz mājām, iegājis ezerā nopeldēties…
Infekcijas, kas dabūtas, peldoties vai veicot lauksaimniecības darbus, parasti ir ļoti agresīvas.
Ja putekļus ieberzē acī, ir mazāka varbūtība, ka kaut kas slikts notiks, bet, ja, slaucot govi vai barojot cūku, kaut kas iekož un tu ar netīru roku nobrauki seju, tad ir lielāka varbūtība acī ienest infekciju.
– Ar kādu vecumu varētu sākties tīklenes distrofijas problēmas?
– Parasti – pēc piecdesmit. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo viņam lielāka varbūtība, ka sāksies makulas deģenerācija.
Atšķirībā no kataraktas, kad duļķaino lēcu nomaina ar mākslīgo un redze atgriežas, cilvēkam ar tīklenes distrofiju mēs nevaram redzi atjaunot, kāda tā bija. Ārstēšana faktiski ir vērsta uz to, lai deģeneratīvo procesu zināmā mērā piebremzētu un apturētu. Salīdzinot ar glaukomu, kad redze neatgriezeniski zūd, tīklenes distrofija ir stipri līdzīga, tomēr tā ir nedaudz labāka slimība tādā ziņā, ka pirmās pazīmes ir diezgan izteiktas un cilvēki tomēr pamana, ka viņiem kropļojas attēls, un iet pie ārsta.
Savukārt glaukoma ļoti ilgstoši norit vispār bez jebkādiem simptomiem.
Glaukomas pirmās pazīmes parādās tikai tad, kad puse redzes nerva šķiedru jau gājušas bojā.
Tīklenes distrofijas gadījumā pirmie simptomi parādās, tiklīdz tīklenē ieplūst šķidrums. Protams, ne vienmēr cilvēks uzreiz saprot, kas notiek, un steidzas pie ārsta – drīzāk viņš domā, ka varbūt pāries, taču tīklenes distrofijas mitrās formas gadījumā būtu ļoti svarīgi sākt ārstēt pēc iespējas ātrāk. Jo mazāk rētu acī, jo lielākas iespējas redzi saglabāt labāku.
– Kā noskaidro, ir tīklenes distrofija vai nav?
– Nepieciešams veikt optiski koherento tomogrāfiju. Tas ir aparāts, ar kuru mēs varam iegūt lieliskus tīklenes šķērsgriezuma attēlus, acij pat nepieskaroties.
Pēc injekcijas acī mēs ar šo izmeklējumu arī sekojam līdzi situācijai. Ārstu pieeja var atšķirties, bet vairums dara tā: veicam pirmo injekciju un pēc nedēļas skatāmies, vai vispār ir kāda reakcija uz zālēm, un tad parasti nozīmējam vēl divas injekcijas. Pēc trešās injekcijas atkal skatāmies tīkleni ar OCT aparātu.
Ņemot vērā preparātu izmaksas, mēs (un tā arī pasaulē dara), pacientu ārstējam, līdz sasniedzam situāciju, kad tīklenē vairs nav šķidruma. Pēc tam slimnieku vienkārši novērojam un to veicam ar OCT aparāta palīdzību. Iekārta pati salīdzina jaunās bildes ar iepriekšējiem tīklenes attēliem. Ja šķidrums ir pilnībā izzudis, varam kādu laiku nešpricēt. Ja šķidrums tomēr parādās, tad atkal špricējam.
Parasti obligāti veic trīs injekcijas, bet, manuprāt, vajadzētu sešas, un tad jau var skatīties, kas un kā.
– Bet, ja cilvēkam ir ļoti švaki ar naudu…
– Protams, arī 160 eiro ir liela nauda, it īpaši pensionāram. Ja cilvēks nevar atļauties špricēt zāles acī, tad mēs skatāmies konkrēto situāciju. Pacienti parasti gaida, kad radinieki viņiem dzimšanas dienā uzdāvinās vai bērni sponsorēs injekcijas.
Dažkārt cilvēki saka: «Beigsies apkures sezona, tad es varētu atļauties…»
Ja šķidruma daudzums tīklenē nav mainījies vai ir ļoti, ļoti mazs, tad, protams, var gaidīt apkures sezonas beigšanos un špricēt tikai tad, kad tas būs vajadzīgs. Taču, ja tā ir vienīgā acs, kurā jau tagad šķidrums būtiski pieaudzis, tādā gadījumā, ja cilvēks vispār plāno špricēt medikamentu, tas būtu jādara tūlīt, nevis kaut kad vēlāk, kad naudiņa būs sagrabināta, bet acī jau izveidojusies rēta.
Es saprotu, ka dažkārt pacientiem rodas sajūta, ka viņi tiek ārstēti un ārstēti un nekāda īpaša efekta nav. Jo redze jau neatgriežas tāda, kāda bija jaunībā. Rezultāts lielā mērā atkarīgs arī no sākumstāvokļa, kad mēs sākam ārstēt. Ja šķidrums tīklenes audos parādījies nesen – ir pagājušas tikai divas trīs nedēļas –, parasti šīs šprices ir diezgan efektīvas. Ja visu laiku sekojam līdzi, lai neuzkrājas daudz, dažkārt izdodas pat gadus trīs, četrus noturēt redzi labā stāvoklī.
Pacienti, kuriem iešpricē medikamentu, pēc tam var lieliski lasīt. Kad šķidrums sakrājas, lasīšana kļūst grūtāka un viņi paši alkst pēc nākamās šprices. Taču pienāk laiks, kad arī šprices vairs īpaši nepalīdz. Un tik un tā, piemēram, astoņdesmit gadu vecumā saglabāt lasāmo redzi vēl trīs četrus gadus, manuprāt, arī ir labi.
– Ja parādās kropļotais attēls, vai tā jāuztver kā akūta situācija? Pierakstīties pie acu ārsta uz to pašu dienu vai nākamo taču nevar, jāgaida rindā.
– Nē, ja cilvēkam pēkšņi parādās redzes kropļojumi, viņam akūtā kārtā jāvēršas medicīnas iestādē, kur ir OCT aparāts. Viņš var doties arī pie jebkura acu ārsta, bet tad cilvēks tik un tā tiks nosūtīts uz šo izmeklējumu. Latvijā optiski koherento tomogrāfijas iekārtu ir diezgan daudz, bet gluži katram acu ārstam arī nav.
– Kas vispār ir tīklene?
– Galvas smadzeņu izvirzījums acī. Jo pēc būtības redze ir neirāls process. Tātad gaismas stari iziet cauri visai acij, kairina tīklenes šūnas, un impulss pa piecu neironu ķēdīti aizskrien uz galvas smadzeņu pakauša daivu. Redzes centri lokalizēti pakauša daivā. Kad aizliekam roku aiz galvas un pieturam to – apmēram tajā vietā. Tīklene kā tāda ir pats perifērākais neirons, bet acs – vienkārši orgāns, kas nodrošina, lai tīklene labi justos.
Tāpēc redzi var diezgan viegli zaudēt dažādu traumu gadījumā – kaut vai kājas spēriens pa pakausi vai autoavārija, kad acs vispār netiek skarta. Redzes nervu bojā arī dažādas toksiskas ietekmes.
– Smēķēšana?
– Analizējot, kādi faktori ietekmē tīklenes distrofijas attīstību – gan uzturs, gan holesterīnu saturošie produkti, gan holesterīna līmenis asinīs, gan alkohola lietošana un citi –, vienīgais tīklenes asinsvadus bojājošais faktors, kas tika pierādīts, ir smēķēšana.
Pacientu grupā, kuri smēķēja, tīklenes distrofija noritēja izteiktāk un smagāk. Smēķēšana faktiski ir vienīgais riska faktors, kas ir zināms un statistiski ticams.
Un, protams, gēni! Tāpat kā pie glaukomas, arī tīklenes distrofijas gadījumā, ja taviem vecākiem bijuši šī slimība, pastāv lielāka varbūtība, ka arī tev tāda būs.
– Loģiski domājot, tīklenes distrofija varētu būt arī tiem, kam ilgstoši paaugstināts holesterīna līmenis asinīs…
– Tā mēs varētu domāt, bet pētījumi to nav parādījuši.
– Lasīju, ka ir vēl fotodinamiskā ārstēšana, lāzerterapija.
– Pirmā mitrās formas ārstēšanas metode bija parastais lāzers. Ja nav daudz to caurumu, kurus holesterīns izurbinājis un pa kuriem tīklenē ieplūst šķidrums, protams, mēs varam uzšaut pa tiem ar karsto lāzeru. Līdzīgi kā karstu gludekli, ko uzliek uz kāda materiāla – uztaisa apdegumu un caurums aizaug ciet. Bet problēma tāda, ka karstais lāzers izdedzina vietu, ar kuru mēs vislabāk redzam, un faktiski tas neko nedod, ja caurums ir ciet.
Slimība varbūt neprogresē, bet, ja ir izdedzināta vieta, ar kuru jāskatās, ir redzes pasliktinājums. Līdz ar to parasto jeb karsto lāzeru pārtrauca lietot tīklenes distrofijas ārstēšanā.
Taču ir fotodinamiskā terapija – tātad cilvēkam ielaiž vēna speciālu fotojutīgu vielu verteporfīnu, kas uzkrājas tikai patoloģiski izmainītos asinsvados, kuri atrodas makulas rajonā, kad to apstaro ar speciālu lāzeru. Rezultātā šī viela aizķepina caurumiņus, pa kuriem tīklenē ieplūst šķidrums. Tas notiek aukstā veidā, līdz ar to netiek bojāti apkārtējie audi. Bet, protams, jebkurā gadījumā kaut kāds apkārtējo audu defekts tomēr rodas, un arī fotodinamiskā terapija redzi pasliktināja.
Savukārt injekcijas redzi nepasliktina, tāpēc mūsdienās fotodinamisko terapiju tīklenes distrofijas ārstēšanā izmanto ārkārtīgi reti. Tikai tad, ja ir ļoti lieli šķidruma perēkļi un ja ir viens liels caurums, kas visu laiku sulojas. Šajos gadījumos kādreiz ar fotodinamisko terapiju izdodas tā dēvēto bāzes asinsvadu dabūt ciet. Bet principā šī metode ir pagātne, to lietoja pirms gadiem piecpadsmit, vairāk. 2002. gadā Latvija bijā pirmā Baltijas valsts, kur veica fotodinamiskās procedūras, un savus pacientus pie mums sūtīja kolēģi no Lietuvas un Igaunijas.
Tagad taktika ir mainījusies, runa var būt tikai par rejuvanto lāzeru, kas ir pilnīgi cita tipa – tas it kā atjauno tīklenes šūnas. Bet tas vēl ir izpētes procesā. Arī Latvijā šis lāzers tiek lietots – Fēliksa Lūkina acu klīnikā, vairāk profilaksei. Uzskata, ka pie sausās formas tīklene tad nosēdušos holesterīnus it kā izstumj laukā. Bet, kad radusies jau tīklenes distrofijas mitrā forma, rejuvantais lāzers vairs nepalīdzēs. Vispār laiks radīs, cik šī metode efektīva! Ja cilvēks tīklenes distrofijas dēļ jau zaudējis vienu aci, viņš varbūt var apsvērt jautājumu par rejuvanto terapiju otrā acī. Tad par to arī individuāli jākonsultējas. Pamatā ar rejuvenācijas terapiju nodarbojas daktere Žanna Artiņa Dr. Lūkina acu klīnikā.
– Kad sākas slimības mitrā forma, kropļojas attēls… Bet, ja acī zibeņo vai parādās mušiņas?
– Tas ir pilnīgi kas cits! Tīklenes atslāņošanās, kas notiek tad, ja tīklenē ir plīsums. Proti, plīšanas brīdī parasti cieš kāds asinsvads, un stiklveida ķermenī var ietecēt daudz šūnu – tad acs priekšā tā kā zibeņo vai mirgo. Biežāk ir zibeņošana un pat ļoti izteikta. Kādreiz cilvēks naktī guļ un viņam šķiet, ka dzirksteles skrien pa aci. Ja plīst mazs asinsvads, tad dažas šūniņas ietek stiklveida ķermenī, un cilvēkam acu priekšā sāk peldēt mušiņas.
Man bija paciente, kura meitai uz kāzām cepa torti, un pēkšņi viņa redz, ka virtuvē ielido mušas. Viņa tās padzen nost, bet skatās – atkal atskrējušas tās pašas muša!
Tikai pēc kādām desmit minūtēm viņai pielēcis, ka tās nav īstās mušas, kas ielidojušas no āra… Tie ir pirmie simptomi.
Vēlāk, kad noticis tīklenes plīsums, stilklveida ķermenis palien apakšā zem tīklenes, un cilvēkam liekas, ka viņam acu priekšā aizvelkas aizkars un atpakaļ vairs neiet. Ir melna ēna, un tā virzās uz priekšu, kamēr pāriet pāri visai acij un vairs neko nevar redzēt. Kurā virzienā ēna virzās, atkarīgs no plīsuma vietas. Ja plīsums liels un acs augšā, tad ēna aiziet priekšā ļoti strauji, apmēram divu dienu laikā. To cilvēks parasti pamana. Tajā brīdī viņam būtu steigšus jādodas uz slimnīcu, jo plīsums jābloķē.
Ja tīklene atslāņojas ilgāk par trim dienām, tā vairs nesaņem barošanu un lēnām sāk atrofēties, un pēc tam jau mēs tīkleni varam vietā nolikt, bet redzes tik un tā vairs nebūs. Tāpēc, ja grib redzi tādu, kāda tā bija pirms plīsuma vai vismaz tuvu tam, tīklene jāoperē trīs dienu laikā, bet diemžēl tagad, kad visi baidās, ka pie ārstiem nevar tikt un ka būs jāmaksā, situācija šajā ziņā ir pasliktinājusies.
Pirms gadiem desmit, piecpadsmit vairums slimnieku tiešām ieradās – nu, labi – nedēļas laikā, un daži atskrēja pat tajā pašā dienā, kad tīklene sāka atslāņoties. Toties tagad ļoti daudzi ierodas tikai pēc divām trim nedēļām, un tas ārkārtīgi pasliktina operācijas rezultātu. Tāpēc atkārtoju vēlreiz: ja acī sākas kārtīga zibeņošana un parādās melnā ēna, tiešām uzreiz jādodas uz slimnīcu. Ja pēc pārbaudes izrādīsies, ka tīklenes plīsuma tomēr nav, ar’ nekas, no tā nav jābaidās.
– Man bijušajai kolēģei, kā vēlāk noskaidrojās, arī bija plīsusi tīklene. Viņa, sajūtot zibeņošanu acī, bija devusies uz divām privātklīnikām, kur viņu neņēma pretī, bet arī nepaskaidroja, kas jādara.
– Tīklenes ķirurģija iespējama tikai valsts slimnīcās. Privātās klīnikās varbūt tiek operēti ļoti vienkārši gadījumi. Turklāt tīklenes atslāņošanās nenotiek ļoti bieži. Ja gada laikā Latvijā izoperē ap 15 tūkstošiem pacientu ar kataraktu, tad tīklenes – divsimt. Un tomēr cilvēkiem būtu vērtīgi zināt par šādu situāciju un kā rīkoties.
– Jo viss taču notiek pēkšņi – kā no skaidrām debesīm! Tu vienkārši cep torti, un tīklene plīst!
– Lielākoties tīklenes plīsums un atslāņošanās notiek pacientiem, kuri ir tuvredzīgi. Jo tad acs ir liela, tīklenes it kā nepietiek visai acij, un līdz ar to tīklene tiek iestiepta. Tāpēc, ja ir kāda fiziska piepūlēšanās – parasti, ja kaut ko smagu paceļ vai ļoti salokās –, var arī kāda tīklenes vieta viegli ieplīst. Bet ir arī gadījumi, kad tīklene plīst it kā bez jebkāda iemesla.
Melnie cipari
Tīklenes distrofija:
- 65–75 gadu vecumā novēro aptuveni 1,4–6,4 procentiem ļaužu.
- Sasniedzot 75 gadu vecumu – katram piektajam.
- Slimība kļūst jaunāka – tagad arī 45–50 gadu vecumā jau tiek atklāta makulas deģenerācija.
Tīklene ir acs ābola iekšējais apvalks
- Tīklene izklāj aci no iekšpuses. Galvenokārt tā sastāv no nervu audiem. Apasiņo blakusesošās dzīslenes asinsvadi un pašas tīklenes asinsvadi. Piestiprināta tikai pie redzes nerva un vēl dažam struktūrām. Savā vietā tīkleni notur acs iekšējais spiediens. Tīklene uztver gaismu un rada impulsus.
- Redzes nervs – gaismas impulsus, ko uztver tīklene, nosūta uz galvas smadzenēm.
- Redzes nerva disks – vieta, no kuras sākas redzes nervs un acī ienāk tīklenes asinsvadi.
- Makula – atrodas netālu no redzes nerva diska. Neliels tīklenes padziļinājums, kurā sakopojušās gaismas jutīgās šūnas vālītes, kas atbild redzes asumu, krāsu redzi un priekšmetu formas redzi.
