Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
4
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
No lasītājas vēstules: Vai varat uzrakstīt par slimību, ko tautā sauc par rozi? Slimība nejauka, sākas ar ļoti augstu temperatūru, drudzi, tad satūkst un kļūst sarkana pēda līdz potītei, sāp arī cirksnis. Man tāda kaite bijusi jau reizes desmit mūžā (pašai ir 73 gadi), un manai jaunākajai māsai vismaz reizes divdesmit. Ģimenes ārsts izraksta antibiotikas un vairāk neko. Kuriozs: trīs ārsti izraksta katrs citas antibiotikas, tā sakot, pēc savas gaumes, taču slimība tāpat ir. Jautājumu man daudz: kādas tad būtu īstās zāles; kā kopt kāju; vai drīkstu mazgāt; ko smērēt, ja āda plaisā un niez? Vai labāk griezties pie kāda dziednieka, kas ārstē ar krītotu zilo papīru un vārdiem? Lai gan pie viena esmu jau bijusi un pēc mēneša dabūju rozi otrreiz. Zigrīda E.
Kur rozei aug kājas?
Maldās tie, kas domā, ka rozes infekciju līdzīgi kā gripu var dabūt no gaisa, ka to var uzsūtīt ļauna acs… Astoņdesmit, deviņdesmit procentos gadījumu to ierosina A grupas bēta hemolītiskais streptokoks, kas mums visiem dzīvo uz ādas. Taču – lai tas spētu izraisīt infekciju, jābūt diviem nosacījumiem.
- Ādas bojājums. Visbiežāk (90 procentos gadījumu) bojājums atrodas uz apakšējām ekstremitātēm. Izsutumi, plaisas starp pirkstiem, sēnīšu infekcija un to bojāti nagi, saplaisājuši papēži, trofiskās čūlas – tie ir ieejas vārti infekcijai.
Ja ir varikozas vēnas, tūska uz kājām, āda tur ir plānāka, cilvēks to vēl sakasa un ievazā infekciju. Tāpēc visbiežāk roze uzmetas uz apakšstilbiem, un parasti ar kāju tā arī aprobežojas. Infekcijas izplatības ceļā atrodas limfvadi un limfmezgli (piemēram, cirkšņos), kas darbojas kā filtrs, neļaujot tai iet tālāk.Vēl viena rozes iekaisuma lokalizācijas vieta ir seja. Izpausme tāda pati kā uz kājas – seja kļūst sarkana, sapampusi, acis nevar atvērt… Sejas rozes infekcijas avots ir iekaisums rīkles mandelēs, no kurām streptokoks aizceļojis tālāk uz seju. - Novājināta imunitāte. Runa ir ne tikai par hroniskiem slimniekiem, ar vēzi slimojošiem, bet arī par veseliem cilvēkiem, kuri pārcietuši stresu vai kuriem bijusi milzīga emocionālā pārslodze, jo tā ļoti negatīvi ietekmē organisma aizsargspējas. Imunitāti novājina arī fiziskā pārslodze, tajā skaitā pārsalšana vai pārkaršana. Ja mikrobi iekļūs vesela cilvēka organismā, kura imūnsistēma darbojas labi, viņš var arī nesaslimt, jo organisms pats iznīcinās mikrobus.
Kā atpazīt?
Parasti roze uzliesmo vasarā, kad ir karsts, kājas svīst un infekcijai vieglāk iekļūt ādā. Visbiežāk slimība sākas ar drudzi, temperatūru līdz 40 grādiem, sliktu dūšu, vemšanu, caureju un ļoti izteiktu vājumu. Bijis pat tā, ka cilvēks aiziet uz tualeti, tur nokrīt un vairs nespēj atnākt atpakaļ. Tik milzīgs ir nespēks. Streptokoki izdala organismā toksīnus, kas izraisa šo ļoti smago iekaisuma reakciju. Tikai pēc tam – 6 līdz 24 stundu laikā – parādās rozei raksturīgais apsārtums. Tāpēc cilvēki bieži vien sākumā domā, ka saslimuši ar gripu vai smagi saaukstējušies, jo apsārtuma jau nav – ir tikai drudzis, temperatūra un sliktā pašsajūta…
Rozi ierosina streptokoks, nevis ļauna acs.
Pirmās sāpes var izpausties arī cirksnī, kur palielinās limfmezgli. Ir pacienti, kuri jau pēc vilkšanas sajūtas, sāpēm, piepampuma cirkšņos ik reizi zina, ka atkal būs slimi.
Rozes infekcija noris tikai ādas virsējā slānī – visos piecos epidermas slāņos un dermas papillārajā slānī, tieši tāpēc tā ir tik ļoti spilgti sarkanā krāsā kā uguns liesmas (jo iekaisums tuvāk ādai, jo tas ir spilgtāks). Parasti slimais laukums ir paliels – ja tas ir uz kājas, tad no pēdas vismaz līdz celim. Var būt skarta arī visa kāja līdz augšai. Kāja noklāta sarkaniem plankumiem, kas ir mazliet pacelti virs ādas un dažviet saplūst kopā, veidojot lielāku sarkanu laukumu.
Kur slēpjas bīstamība?
Faktā, ka var būt ne tikai erimatozā (plankumveida) rozes infekcijas forma, par ko liecina pamatīgs dažādu spilgtuma pakāpju apsārtums, bet arī bullozā – tā izpaužas ar pūšļiem, kuriem plīstot ādā var iekļūt citas infekcijas. Vēl ir hemorāģiskā rozes forma, kad plīst asinsvadi un asinis izplūst ādā, un nekrotiskā, kad notiek audu atmiršana.
Atšķirībā no pirmajiem trim rozes veidiem, kuru ārstēšana būtiski neatšķiras, pēdējās ārstēšana var ilgt pusgadu, un, iespējams, būs vajadzīga pat ādas aizvietošana. Par laimi, šī forma skar mazāk par desmit procentiem rozes pacientu.
Lieto šaura spektra antibiotikas
Protams, ja parādās pūšļi vai kāja ļoti stipri sāp un temperatūra nekrītas, vai arī ir ļoti slikta pašsajūta, jābrauc uz slimnīcu. Citādi cilvēks var ārstēties mājās un ģimenes ārsta uzraudzībā.
- Rozes infekcijas ārstēšanā ļoti labi palīdz visparastākais penicilīns.Slimnīcā izmantojam benzilpenicilīnu, bet lietošanai mājās piemērotāks ir fenoksimetilpenicilīns jeb Ospen, kas ir tabletēs un nav jāšpricē. Pret penicilīnu alerģiskiem cilvēkiem ārsts var izrakstīt amoksicilīnu vai pirmās paaudzes cefalosporīnus, piemēram, cefadroksilu, kas nav pārāk plaša spektra antibiotika un tāpēc nevairo mikrobiem antibakteriālās rezistences (nejutības) veidošanos.
Tikai tad, ja trīs dienu laikā temperatūra un iekaisums nemazinās, šīs zāles var mainīt pret nopietnākām antibiotikām: ciprafloksacīnu.
Nekādā gadījumā nevajag uzreiz šaut ar lielgabalu uz zvirbuļiem, tas ir, jau slimības sākumā izrakstīt plaša spektra un dārgākās antibiotikas.
- Papildus jālieto pretiekaisuma zāles: diklofenaks, ibumetīns, bet, ja ir slimas nieres, – paracetamols. Streptokoks jau pats bojā nieres, un diklofenaka, ibumetīna lietošana slimas nieres var pavisam sabojāt.
- Jādzer daudz šķidruma, lai visas indes skalotu ārā no organisma. Labi dzert ne tikai ūdeni, bet arī liepziedu un aveņu tējas, kam piemīt neliels urīndzenošs un sviedrējošs efekts.
- Vēl – tā kā rozes infekcijai ir arī alerģiskais komponents, ieteicams lietot pretalerģijas līdzekļus: suprastīnu, pipolfēnu, dimedrolu (tā saucamos H1 receptoru blokatorus) – pa vienai tabletei divreiz dienā.
Cik ilgi jāārstējas?
Parasti antibiotikas jālieto desmit dienas, pretsāpju līdzekļi – pēc pašsajūtas, tas ir, līdz nokrītas temperatūra un kļūst vieglāk, bet pretalerģijas līdzekļi – tikpat ilgi, cik antibiotikas.
Noteikti jāievēro miera režīms. Ar paceltu kāju. Kāpēc? Jo rozes infekcija bojā limfātiskos vadus, un audos sākas tūska. Cilvēki stāsta: «Kamēr guļu, man nesāp, bet, tiklīdz nolaižu kāju, to plēš pušu tā, ka nevaru izturēt un gribas kliegt.» Tāpēc, lai tūskas nebūtu, jāievēro gultas režīms, un nevis vienkārši jāguļ, bet kājai jābūt paceltai 15 centimetrus virs sirds līmeņa. Šādi jāguļ četras piecas dienas, var aiziet tikai līdz tualetei un atpakaļ.
Lokāli – tikai sausums. Ādu drīkst tikai noslaucīt ar mitrām salvetēm un nosusināt. Rozei akūtā fāzē mitrums nepatīk! Cilvēki mēdz bērt uz slimās kājas streptocīda pulveri. Ja vieta nesulo, ir sausa, tas nav vajadzīgs. Uz pūšļiem gan var bērt streptocīda pulveri, jo tas gan sausē, gan pasargā no mikrobu iekļūšanas vietās, kur tie plīsuši.
Par mazgāšanos vannā jāaizmirst vismaz uz mēnesi.
Slimības piektajā, septītajā dienā, kad beigusies akūtā fāze, kāju var sākt saitēt ar elastīgo saiti. Saitē, sākot no pirkstu galiem līdz celim, nosaitējot arī papēdi, ko nez kāpēc cilvēki parasti atstāj ārā. Nedrīkst nekur būt redzama plika āda! Jāsaitē tā, lai nespiež, lai ir komfortabla sajūta. Nevajag ciest sāpes, tad vai nu pārsaitē vieglāk, vai vispār nesaitē. Ar saiti būtu jāstaigā divas nedēļas (ja netraucē, var atstāt pa nakti). Noņem, lai sakoptu kāju.
Un atkal slims?
Katram desmitajam rozes infekcija uzliesmo atkārtoti. Viņi atstājuši vaļā ieejas vārtus – nav saveduši kārtībā pēdas, likvidējuši sēnīšu infekciju, plaisas papēžos. Kādai pacientei dermatologs rādījis uz sēnīšu infekciju uz kājām un teicis: «No šejienes jums rozes infekcija. Un, kamēr nesavedīsim to kārtībā, slimība atkārtosies.»
Tātad jāsakopj āda – jāizārstē sēnītes, plaisas starp pirkstiem… Cilvēkiem, kam varikozas vēnas, jāvalkā kompresijas zeķes, jo kājai jābūt saspiestai. Vai arī jāveic vēnu operācija (ne agrāk kā pusgadu pēc slimošanas ar rozi).
Bet ko tad, ja roze ir jau trešo reizi gada laikā? Es šādos gadījumos iesaku vismaz gadu no vietas lietot antibiotikas. To pašu Ospen, bet profilaktiskā devā – pa 500 mg divreiz dienā (ārstējošā deva – pa vienam gramam četrreiz dienā). Šīs antibiotikas organisma normālo zarnu floru neiznīcina. Tāpēc, ka tas ir šaura spektra medikaments un tiek lietots ļoti mazā devā. Gada laikā organisms spēj saņemties, sakārtot savu imunitāti, izveidot antivielu G titru, kas spēj iznīcināt organismā iekļuvušos mikrobus. Ja cilvēks visu laiku slimo, imunitāte nepagūst saņemties un izstrādāt antivielas.
Situācija no dzīves
Pat mazs bērns, piedzīvojot lielu stresu, var dabūt rozi. Kāds četrgadīgs bērns laukos aizgāja uz mežmalu nokārtoties, un viņam starp kājām izlodāja čūska… Bērns visu nakti murgojis, kliedzis: čūska, čūska… un nākamajā dienā seja bija sarkana, sapampusi – viņam bija sejas roze. Pārdzīvotais stress strauji novājināja viņa organisma imunitāti, un streptokoki no iekaisušajām rīkles mandelēm izraisīja rozes infekciju.
Vai rozi var izārstēt dziednieks, ar zilo papīru?
Atbild ārsts ķirurgs ARNOLDS JEZUPOVS:
Savā praksē neesmu redzējis nevienu, kam dziednieki būtu izārstējuši rozes infekciju. Esmu cilvēkiem jautājis: bijāt pie dziednieka? «Jā, biju,» man atbild. Jautāju tālāk: «Vai palīdzēja?» «Jā.» Taču, sīkāk iztaujājot, izrādās, ka pacients lietojis arī antibiotikas. Varbūt viņam medikamenti, nevis dziednieks palīdzēja?
Vēl cits stāsta, ka viņam bijusi roze – tāds sarkans pleķītis, aizbraucis pie dziednieka, un pēc divām dienām tas pārgājis. Šaubos gan, vai tā bija rozes infekcija, mazi pleķīši tai parasti nav raksturīgi.
