• Šobrīd

    weather img

    Rīga +28°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Ķirurgs Andrejs Pavārs: Ārsta profesijas panākumu pamats – prast turēt muti par saviem pacientiem

    Tavs ārsts
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    8. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Andrejs Pavārs
    Foto: Matīss Markovskis
    Andrejs Pavārs
    ANDREJS PAVĀRS, neraugoties uz saviem cienījamiem gadiem un tikpat cienījamo posteni – Rīgas 1. slimnīcas valdes loceklis un direktors –, joprojām ir liels delveris. Kaut vai nupat – saņemot Gada balvu medicīnā 2020 par mūža ieguldījumu, viņš šo faktu nokomentē īsti savā stiliņā: «Tā tāda savdabīga balva. Īsi sakot, tu savā mūžā esi savu darbu padarījis un neesi sataisījis nekādas lielas ziepes.»

    – Profesor, apsveicu ar atzinību. 
    – Jā, paldies. Pēc tam, kad televīzija parādīja pašu ceremoniju, līdz vienpadsmitiem vakarā atbildēju ar paldies uz īsziņām. Sūtīja apsveikumus pat tādi cilvēki, kurus neesmu 30 gadus redzējis, ar kuriem esmu strādājis kopā laukos, skolas biedri. Tādi, kurus esmu aizmirsis, kā izskatās. 

    – Man ar jums arī bijusi saistība… Jūsu pirmā darbavieta bija Bauskas slimnīca, kur sākāt strādāt 1970. gadā, bet es tieši tad sāku mācīties pirmajā klasē – arī Bauskas rajonā, Bārbelē. 
     – Bārbeli zinu. Bārbele, Skaistkalne – tā bija mūsu medību teritorija. Bauskas slimnīcā es pēc ceturtā un piektā kursa darbojos praksē, tur strādāja ļoti gaišs cilvēks galvenais ķirurgs Marts Ozols. Viņš bija draugos ar republikas galveno ķirurgu profesoru Vili Purmali, un Ozols pastāstīja Purmalim, ka mani Bauskā gaida. Es tur četrus gadus nostrādāju. Gan dzīvokli iedeva, gan apprecējos – meitene gan nebija vietējā. Bauskā pirmie divi bērni parādījās, trešais jau Rīgā. 

    – Ko tad jūs tā aizlaidāties prom no Bauskas, ja bija tik labi?
    – Labi bija, bet, saprotiet, es vienmēr esmu ar kaut ko neapmierināts. Un nesamierinātība cilvēku virza tālāk. Tieši tad vērās vaļā Rīgas 4. Sarkanā Krusta slimnīca, un Purmalis mani aicināja uz turieni. 

     – Otrs stāsts, kurš man ar jums saistās, – pirms gadiem divdesmit es jūs intervēju par aklo zarnu. Jūs man stāstījāt, kā pārgriež tauku slāni uz vēdera un ka tas mēdz būt dažāda biezuma. Bet, kad atvadījāmies, sacījāt: «Jūs gan būtu patīkami operēt.» Tas man foršākais kompliments!
     – Varētu būt, izklausās pēc manis. Tas ir tas, ko mēs, ķirurgi, vulgāri devējam par profesionālo kretīnismu. Būtībā tā ir visiem ārstiem ar pieredzi. Mans krusttēvs bija augstas klases neirologs, viņš teica: «Es savam pacientam diagnozi redzu jau tad, kad viņš pa durvīm nāk iekšā.» Bet tas nebūt nenozīmē, ka pacients arī tūlīt dosies ārā pa durvīm – vienalga viņš ar viņu ilgi un plaši izrunājās, jo saruna arī ir ārstēšanas sastāvdaļa. 

    – Apbalvojuma saņemšanas runā jūs sacījāt, ka ārsta darbā mākslas ir maz.
    – Es nekad negatavoju runas, tikai sagatavoju plānu. Šoreiz vienkārši atkāpos vēsturē, ka Gada balva medicīnā par mūža ieguldījumu ir kopš 2007. gada, un līdz šim brīdim tā piešķirta sešpadsmit ārstiem, dažus gadus diviem.

    Es komentēju, ka no tiem daudzi bija ar māksliniecisku, radošu ievirzi. Viktors Kalnbērzs, Georgs Jankovskis, Ojārs Uldis Aleksis, citi… Es sevi pie tādiem nepieskaitu. Māksla medicīnā izpaužas galvenokārt nestandarta situācijās. Standartam nevajag mākslu. Vajag vienkārši lieliski padarītu darbu.

    – Un drosmi? Mūsdienās aktīvam ķirurgam ir itin viegli iedzīvoties tiesu darbos, ja ārstējot esi izmantojis kādu novitāti – vieglāk ir neriskēt. 
    – Tad tu neesi neko vērts. Risks ir šī darba reāla sastāvdaļa. Bet te ir jādiferencē divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Viens ir akūtā neatliekamā ārstēšana un otrs – plānveida. Akūtajā lielākais risks ir neko nedarīt.

    Nekad neviens nav ķirurgam pārmetis to, ka tu rīkojies.

    Pat tad, ja tava rīcība varbūt nav gluži, kā vajag, bet – tu esi darījis. Pacientam sāpošs vēders, dabūjis sitienu, klasisks gadījums… Bet te var būt, piemēram, liesas divmomentu plīsums. Tātad vispirms hematoma, asinis uzklājas zem liesas kapsulas, un, kad tā sprāgst, cilvēks aiziet pie dieviem, noasiņo. Šādā gadījumā labāk ir cietušo liesu operēt pulka ātrāk. Bet – tam vajadzīga gan ķirurga pieredze, gan…

    Ņuhs?
    – Jā, es nevarēju atrast atbilstošu vārdu latviski. (Smejas.) Savukārt plānveida situācijas ir pavisam kas cits.  Mana nostāja ir: nekādu strīdu ar ārstu! Es ļoti reti, bet uzdodu pacientiem jautājumu: «Jūs man uzticaties vai neuzticaties?» Ja viņš gramstās pēc atbildes, es atrodu iemeslu no šī pacienta tikt vaļā. Es viņam pastāstu, ka var doties pie tā ārsta vai pie tā ārsta – «Ja vajag, es jums iedošu telefonu… Savukārt, ja jūs man uzticaties, tad operācija notiek.» 

    – Jūs pēc savas būtības esat akūto problēmu risinātājs vai plānotājs?
    – Pamatā darbojos akūtajā medicīnā, ļoti daudz strādāju arī plānotajā. Bet patīk akūtā. Tā ir aizraujoša.

    – Vai esat arī kaut ko izgudrojis? Varbūt kāda šuve jūsu vārdā nosaukta?
    – Kādu brīdi kopā ar zviedriem strādājām pie mākslīgajiem sfinkteriem – tie nepieciešami pacientiem, kas pēc dažādām situācijām nevar saturēt zarnu saturu. Zviedriem bija metode, un es to modificēju. Izoperēju četrus pacientus, no kuriem diviem bija labi, vienam pa pusei labi un vienam nekā. Tā šī metode neaizgāja pasaulē. Pagaidām. Bet gan jau būs otrs etaps un tā atgriezīsies ar labākām tehnoloģijām. Tā ka nekā diža, ar ko varētu pretendēt uz Nobela prēmiju, man nav. 

    – Ceļš līdz jaunai metodei ir šķembu pilns. Sākumā domā, ka laba, pēc tam izrādās, ka nav nemaz tik laba… 
     – Bet, klausieties, ar medikamentiem notiek tas pats. Vai jūs atradīsiet kādu medikamentu, ko lietoja pirms trīsdesmit gadiem un lieto vēl šobrīd? 

    – Aspirīns! 
    – Aspirīnam ir 130 gadi. Aspirīns ir gandrīz vienīgais preparāts, kas saglabājies lietojamo zāļu klāstā. Bet pārējie ir nomainījušies – pilnībā vai daļēji. Tas pats notiek ar ķirurģijas metodēm. Vienai daļai ārstu ir jābūt ļoti pa priekšu skrejošiem, bet vienai daļai jābūt konservatīviem. Jo tie konservatīvie kādreiz vinnē: kamēr viņš izdomā, ka vajadzētu jauno metodi apgūt, izrādās, ka šajā brīdī tā vairs nav tāda, kā vajag, kaut kas cits ir nācis vietā. Sanāk dzīvot šūpolēs. Jo nedrīkst arī iesīkstēt konservatīvismā, tas atkal slikti. Jābūt vidusceļam. 

    – Varbūt tāpēc sauklis «Uzticieties ārstam!» vienā otrā izraisa dalītas jūtas? 
    – Bet kam citam jūs uzticēsieties medicīnas jomā? Sociālajiem tīkliem? Tas ir vienkārši murgs. Es nesaprotu, kādēļ cilvēki ar savām muļķībām grib plātīties. Kam uzticēsieties? Valdībai? Ja runa ir par kārtības ieviešanu, tad jā – ir grūti laiki, un kārtībai jābūt. Jo draņķīgāks laiks, jo vairāk kārtības vajag. Ne velti, kad nav kārtības, nāk pie varas diktatori, un to pirmo laiku viņi valsts pārvaldi noorganizē labāk nekā jebkurš demokrāts. Demokrātija ir šausmīgi garlaicīga un lēna lieta. Ļoti lēna. 

    Nav jau kam citam uzticēties, kā tikai ārstam. 

    – Varbūt savai intuīcijai?
    – Kas tā intuīcija ir? Intuīcijai jābūt bāzētai uz zināšanām un redzēšanas plašumu, kas tev dod plašāku ieskatu par kopsakarībām. Ne velti visi atklājumi – vismaz medicīnā un jādomā, ka arī citur, – notiek uz dažādu zinātņu robežas. Piemēram, tur, kur humānā medicīna ļoti cieši saskaras ar veterināro medicīnu. Daudzas lietas cilvēku medicīna paņēmusi no veterinārās. 

    – Es tikai zirgu ziedi zinu. 
    – Piemēram, zirgu ziede, tā satur dimeksīdu. Piemēram, koronarogrāfija un stentēšana… Kad veselības ministrs bija Vinets Veldre, viņš bija atnācis uz slimnīcu, un mēs runājām par šo tēmu. Veldre, kuram ir veterinārārsta izglītība, teica: «O, to jau dara zirgiem hipodromos! Paplašina sirds vainagartērijas pirms mača.» Tas man bija absolūts jaunums! Pēc viņa vārdiem, pirmie šīs ārstēšanas metodes mēģinājumi bijuši uz zirgiem, un tikai tad uz cilvēkiem.

    – Jūs savukārt esat vispārējais ķirurgs. 
     – Tas tāds arhaisks nosaukums. Bauskas laikā nodarbojos gan ar traumatoloģiju, gan ar mazo onkoloģiju, gan ar akūto ķirurģiju. Bet tagad mēs esam saspecializējušies. Tagad es būtu abdominālais ķirurgs – vēdera orgānu ķirurgs. Taču acs man uztrenēta uz daudzām lietām. Eju pa ielu un redzu, ka tam cilvēkam ir struma, vai pēc gaitas secinu, ka viņam kaut kas ar gūžu nav kārtībā. Daudz kas  iekrīt acīs. Sevī piefiksēju, bet neko vairāk. 

    – Neesat cilvēkam gājis klāt un ieteicis, ka vajadzētu aiziet pie daktera?
    – Nekad. Pirmajam solim jābūt no tās puses, no pacienta. Nevienam nedrīkst uzbāzties ar savu mīlestību. Tas viss ir pa tukšo. 

    – Ja jūs nebūtu ārsts, kas jūs būtu?
    (Ilgs klusums.) 

    – Tāds jautājums nemaz nav radies?
    – Īsti nav. Mans tēvs bija ārsts, viņš pirms kara strādāja tagadējā Stradiņa slimnīcā, asistēja profesoram Paulam Stradiņam. 1944. gada rudenī, kad padomju armija ienāca Rīgā, mēs ar mammu tobrīd bijām laukos. Tēvs dabūja atkāpties reizē ar vācu armiju, viņš devas uz Rietumiem, un mēs palikām šajā zonā. Tā viņš savu mūžu pavadīja ārzemēs. Āfrikā, Etiopijā, strādāja. Ķirurgs bija. Tur apprecējās otrreiz, man šobrīd ir pusmāsa, ārste Zviedrijā…

    Etiopijā mans tēvs bija ļoti labā situācijā.

    Kaut kā vēsturiski Etiopijas ķeizars Haile Selasije I bija ķerts uz latviešu ārstiem, jo 20.gadu vidū viņa personiskais ķirurgs bija latvietis – tāds Jānis Dzirne.

    Viņam vēl ir plaša rokasgrāmata Operatīvā uroloģija, kuru izdeva 1914. gadā, tā kļūstot par vienu no atzītākajiem Krievijas impērijas urologiem.

    Dzirne bija avantūrista tips. Pirmā pasaules kara laikā vairāku hospitāļu galvenais ārsts Polijā un Mazāzijā, saņēma ordeņus, 1916. gadā atgriezās Maskavas universitātē, bet jau pēc gada, sākoties jukām, to pameta un klejojumos strādāja Krimā, Kaukāzā, Konstantinopolē, Varnā, Sofijā, Berlīnē, tad kļuva par jaunatvērtās Kauņas universitātes pirmo ķirurģijas profesoru, bet jau pēc gada bija Etiopijas medicīnas ģenerālinspektors, imperatores un troņmantnieka ārsts. Un mans tēvs arī bija šajā amatā. Viņš par to rakstīja profesoram Paulam Stradiņam, un viņš šo faktu ir ielicis savā grāmatā – zils apvākojums, izdota laikam septiņdesmitajos gados. Man tā grāmata kaut kur mājās ir… Bet tad Etiopijā sākās revolūcija, tēvs noreaģēja un veikli pārvācās uz Zviedriju. Iemācījās zviedru valodu, nolika eksāmenus un strādāja par ārstu. Zviedrijā arī nomira. 

    – Esat redzējušies?
     – Formāli jā. Kad man bija astoņi mēneši.  Vēlāk, kad drīkstēju braukt ārpus Padomju Savienības, es biju Zviedrijā. Apciemoju tēvu Lindesbergas kapos.

    Mammai kontakts ar viņu atsākās no 50. gadu vidus. Pirms tam tēvs nebija iepriekš rakstījis, jo baidījies par politisko situāciju Latvijā, par Sibīriju, tamlīdzīgi – lai mēs neciestu…

    Bet no 50. gadiem mēs faktiski dzīvojām no paciņām, ko viņš sūtīja. Smaga tā dzīve bija.

    Māte medmāsa, dzīvoklītis Rīgas 1. slimnīcas teritorijā – virtuve un viena istabiņa apakšstāvā. Kaut gan no paša sākuma mums bija dzīvoklis Stradiņa slimnīcā, bet 1945. gadā galvenā ārsta vietnieks Rūdolfs Feldmanis Stradiņos manai mātei, operāciju māsai, bija teicis: «Jūsu vīrs ir Rietumos, tas visiem zināms. Brauciet no šejienes prom – nebūs labi…»

    Māte atrada iespēju pārnākt uz Rīgas 1. slimnīcu… Slimnīcā tolaik bija daudz dzīvotāju. Katrā no šīm necilajām četrām mājām bija vienistabas dzīvokļi pagrabstāvā un trešajā stāvā, bet vidusstāvā – nodaļa. Vēl bija viena māja tikai ar dzīvokļiem, tā tika nojaukta, – tur, kur tagad atrodas autostāvvieta. Tā bija ļoti interesanta māja: komunālie dzīvoklīši kā Divpadsmit krēslos, tos sauca par penāļiem.

    – Tad jau te, slimnīcas teritorijā, kā bērns esat izložņājis visus kaktus! 
     – Vai dieniņ! Te bija desmitiem bērnu. Kariņus spēlējām. Visi bijām skolas biedri, tepat pāri ielai 49. vidusskolā mācījāmies. 

    – Jūsu vecākais dēls tagad arī ir ārsts – kardioķirurgs Stradiņa slimnīcā. Šis fakts silda sirdi? 
     – Viņš pats tā vēlējās. Nekad nevienam bērnam neko neesmu uzspiedis, lai darītu to vai citu. Meita izstudēja mākslas pedagoģiju, bet jaunākais dēls nodarbojas ar mežiem, ar kokiem. 

    – Vai tad tur neesat vainīgs?! Jums taču arī patīk daba, medības. 
    – Es uz medībām ņēmu līdzi arī vecāko dēlu, bet viņam kaut kā nepielipa, savukārt jaunākajam pielipa. Viņam bija 13 gadu vai pat mazāk, kad mēs kopā sēdējām uz vakti Ugālē un es viņam iedevu iespēju izšaut, turpat esot blakus. Viņš veiksmīgi trāpīja. Un par to bija sajūsmā un saindēts. 

    – Kur ir jūsu medību lauki?
    – Pārsvarā Zemgalē.  Ukri, Ilūkste. Medību aprīkojums ir uzlabojies, var redzēt tumsā. Tas ir daudz interesantāk – būt mežā, kad redzi to, par ko agrāk nemaz neiedomājies, kas mežā notiek. Kā dzīvnieki staigā, kā viņi uzvedas, dzīvnieku savstarpējās attiecības. Nav jau vienmēr jāšauj. Šaušana ir tikai viena maza medību daļa, bet dabā atrasties vienmēr ir ļoti, ļoti labi. Vai makšķerēt vasarā. Esmu švaks makšķernieks, bet man ļoti patīk. 

    – Kad jūsu vecākais dēls mācījās par ārstu, ko jums kā tēvam un kā ārstam gribējās viņam nodot – kā stafeti? 
     – Tādas vienkāršas tīri cilvēciskas vērtības, kas attiecas ne tikai uz ārstu. Pēc mana prāta ārstam jābūt ļoti labi izglītotam, ar plašu redzesloku un absolūti godīgam. Vismaz pret sevi.

    Ārsts ir profesija, kur viens no panākumu pamatiem ir tas, ka tu proti muti turēt par saviem pacientiem.

    Citiem par viņiem nekas nav jāzina. Ja kādam ko izstāsti, tas pārākuma prieks varbūt ir uz piecām minūtēm, bet pēc tam ir vairāk bēdu. 

    Otrs princips – nekad nedrīkst nevienam palikt parādā. Ja man kāds ļaunu izdara, es nekad neatriebjos, bet nekad arī neaizmirstu. 

    – Ja?
     – Absolūti. Tas viss paliek. Agri vai vēlu tam cilvēkam tas atspēlēsies. 

    – Turēt prātā slikto, pārinodarījumu – tā pašam ir baigā nasta. 
    – Tur neko nevar darīt. Bet aizmirst arī nedrīkst. Ja tu zini, ka tas cilvēks ir sūdabrālis, tev tas ir jāatceras. Tev ar viņu turpmāk tikai jāsasveicinās pa gabalu, un viss. Tev jau nav viņam ne jāatriebjas, ne kas ļauns jāorganizē. Nē, vienkārši savās domās un savās darbībās viņu padaru par tukšu vietu. Liela daļa šo cilvēku to jūt. Uzreiz met mieru un ievēro lielu distanci.

    – Jūs neticat, ka cilvēks var mainīties? Ka pārvērtē savas kļūdas?
    – Ja viņš ir bijis īsts sūdabrālis, tad viņš nemainās. Bet ir epizodes, kad dzīve izspēlē kādu situāciju un cilvēks izrīkojas ne gluži tā, kā vajadzētu. Tā ir cita lieta. Tā notiek, un tas attiecas gan uz mani, gan uz jums, uz pilnīgi visiem.  

    – Rīgas 1. slimnīca atrodas pašā pilsētas centrā, un tā vienmēr bijusi arī politisko peripetiju, pārmaiņu centrā. Kas jūsu vadītā slimnīca ir šodien? 
    – Kad 2009. gadā slimnīcai atņēma neatliekamās palīdzības slimnīcas statusu, es atlaidu 400 darbiniekus. Pat 570! Pēc tam pirmais gads bija pavisam nabadzīgs, bet jau no 2011. gada sāku mediķus ņemt atpakaļ, un esošajā situācijā mēs esam kaut kā iegrozījušies un pat pelnām. 

    Šobrīd mēs faktiski esam ļoti īpaša slimnīca, otras tādas Latvijā nav – esam kaut kur pakārti gaisā, starpposms starp augstākā ranga universitātes slimnīcām, lielajiem reģionālajiem centriem un rajona slimnīcām, kas nodarbojas ar stacionāro medicīnu. Mums ir ļoti labi dienas stacionāri, ļoti labi speciālisti pilnīgi visās specialitātēs, īpaši ķirurgi. Bet tā stacionārā ārstēšana ir ne šāda, ne tāda. Mēs tagad daudzus pacientus dienas stacionārā atstājam arī pa nakti. It īpaši lauciniekus, pēc operācijām un narkozēm. Bet viņiem par to jāmaksā pašiem. Mums ir arī augsta līmeņa intensīvā terapija. Viss tiek izdarīts ļoti kvalitatīvi, tikai tādā dīvainā veidā. Slimnīcas tagadējā statusa dēļ. Jo esam ambulatorā ārstniecības iestāde ar dienas stacionāriem. Bet šī slimnīca pašlaik cilvēkiem ir ļoti, ļoti vajadzīga. 

    – Ko jums pašam vēl gribētos?
     – Ziniet, man viss ir, man neko nevajag dāvināt. Bet kaut kāds uzmanības apliecinājums gan ir bezgala patīkams. Tam nav jābūt ne dārgam, ne kam īpašam. Kāda puķe, vai arī man bieži vien uzdāvina tādas grāmatas, kuras es nekad ne pirktu, ne ņemtu lasīt, bet, ja man uzdāvināta, es to izlasu un gūstu tiešām baudījumu. Un ļoti priecājos par to. Uzmanības apliecinājumam nav nekāda sakara ar naudu. Kādreiz vienkārši paspiež roku – ka viss bija forši, paldies. (Neesmu gaidījusi, ka šajā brīdī profesoram acīs sariesīsies asaras…) 

    – Gada balva medicīnā arī ir uzmanības apliecinājums? 
    – Man tā balvu došana, arī mūsu slimnīcā un citur, īsti nepatīk. Jo darbojas savienoto trauku princips: ja kāds ir labs, tad jādomā, ka kāds ir sliktāks. Es labāk izvirzītu: «Lūk, te ir divdesmit divas labākās vecmātes!» – tādā veidā.

    Bet par mūža ieguldījumu – kas tas vispār ir? Es padomāju – varbūt ir noticis otrādi! Piemēram, strādājot šeit, slimnīcā, kopā ar krietniem un gudriem kolēģiem, ar brīnišķīgām sievietēm medmāsām, ar sakarīgiem priekšniekiem, ar uzticamiem padotajiem, drīzāk man viņiem jāsaka paldies, ka viņi ir manā mūžā ieguldījuši gan savas zināšanas, gan savu attieksmi. Kāpēc tā balva šoreiz krita man, es nezinu. Ir vesels saraksts cilvēku, kuri ne mazāk to ir pelnījuši.

    – Jūs sava tiešuma dēļ esat arī cietis?
    – Man ir vēl viena negatīva īpašība – kādreiz labas frāzes vai asprātīga izteiciena dēļ kādam nodaru pāri. Pašam prieks par pateikto, bet citiem ne. 

    – Varbūt kādu piemēru?!
    – Nē. Solīdu piemēru es nevaru atcerēties. Visos ir kaut kāda pieskaņa. 

    – Bet, ja rakstītu memuārus, jums būtu, ko teikt, ja? 
    – Man nepatīk rakstīt. Rakstu nelabprāt, vienmēr ar lielu piespiešanos. Obligātās zinātniskās publikācijas man likās smags un garlaicīgs darbs. Pēteris Apinis, būdams Latvijas Ārsta redaktors, reiz mani pierunāju žurnālam uzrakstīt rakstu. Es to izdarīju, pēc tam sāku strīpot, man likās, ka nu gan būs labs raksts – tas sanāca pa puslappusi. Apinis tad teica: «Nu ko tu tik sausi uzrakstīji? Neviena paša īpašības vārda.» 

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+