• Šobrīd

    weather img

    Rīga +20°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Kas jāzina, ja parādījusies vēdera trūce?

    Veselība
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    9. aprīlis
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Brukas jeb trūces ik gadus operē teju četriem tūkstošiem. Un cik daudzi ar tām vienkārši staigā un nedara neko! Saruna ar profesoru Arnoldu Jezupovu.

    Dr. med. Arnolds Jezupovs

    • Ķirurgs, Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas Ķirurģiskās infekcijas klīnikas vadītājs.
    • Veicis vairākus tūkstošus trūču operāciju.
    • Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Ārstniecības studiju programmas direktors, asociētais profesors.
    • Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā pasākumā Medicīnas gada balva – Gada docētājs 2019.

    – Profesor, kā būtu pareizi sacīt – bruka vai trūce?

    – Trūce. No darbības vārda trūkt – kad kaut kas plīst. Vārdam bruka ir vāciska izcelsme. Zemgalē, Kurzemē, Vidzemē, kur vācu valodai daudzus gadsimtus bija liela ietekme uz latviešu valodu, lieto vārdu bruka, bet es nāku no Latgales, kur vāciskās valodas ietekmes nebija, un Latgales reģionā parasti saka trūce. Tā ir audu vai orgānu izspiešanās caur patoloģisku atveri to saturoša dobuma sienā. Tātad jābūt dobumam un caur to vietu, kas plīsusi, – caur trūces vārtiem –, tas, kas atrodas dobumā, izspiežas ārā. Tāpēc trūce var būt jebkur, kur vien kaut kas ir ieslēgts kādā dobumā, noslēgtā telpā. Diska trūce, galvaskausa trūce, bērniem iedzimtās kraniālās trūces, dažādas muskuļu trūces, vēdera dobuma jeb abdominālās trūces…

    – Šoreiz sarunas tēma ir vēdera trūces. Manā, Zemgales, pusē omes jaunos, trakos brīdina: «Necel tādu lielu smagumu, dabūsi bruku!» Vai Latgalē arī tā saka?

    – Protams. Un arī to, ka zīdainim nedrīkst ļaut stipri un ilgi raudāt – uzraudās trūci! Bet tā tikai daļēji ir taisnība. Lai saprastu, kādēļ trūce rodas, jāzina cēloņi, un tie ir divu veidu: izraisošie un sekmējošie. Smagumu nešana, raudāšana, aizcietējumi, kas paaugstina vēdera spiedienu, ir sekmējošie, ne izraisošie faktori. Ja cilvēkam nav izraisošo faktoru, tad sekmējošo faktoru dēļ – piemēram, vienalga kādus smagumus viņš cels – trūce neveidosies. Savukārt, ja cilvēkam būs arī izraisošie faktori, protams, ka sekmējošie faktori var paātrināt trūces veidošanos.

    – Paskatījos statistiku – Latvijā ik gadu notiek 3500–4000 trūču operāciju.

    – Ķirurgu darbu sarakstā trūces operācijas ir topa trijniekā – atkarībā no gada, var būt pat pirmajā vietā. Daudziem ir spontānas trūces, kas rodas it kā bez redzama cēloņa. Otrs veids ir pēcoperāciju trūces, kas rodas grieziena vietā pēc tam, kad operēts vēders. Trešā grupa ir traumatiskās trūces – tās biežāk rodas autoavārijās. Kad, drošības siksnai saspiežot vēderu vai mašīnai strauji bremzējot, cilvēks pēkšņi ar spēku saliecas uz priekšu, vēdera dobumā pieaug spiediens – tas pārplēš diafragmu, un rodas traumatiska diafragmālā trūce, kad vēdera dobuma orgāni pārvietojas krūškurvja dobumā.

    – Tomēr spontānās ir pārsvarā…

    – Jā, un kāpēc? Protams, izraisošo faktoru ir daudz, bet nosaukšu trīs. Pirmkārt, iedzimtība – anatomiskas alterācijas, kad kaut kāds anatomiskais process nenotiek līdz galam. Zēniem populāras ir iedzimtas cirkšņa trūces, kad neslēdzas vēderplēves cirkšņa izaugums. Tā ir vieta, kur zēniem sēklinieks no vēdera dobuma noslīd skrotumā, un, kad tas noticis, parasti šis kanāls aizaug ciet. Bet ir zēni, kuriem vēderplēves cirkšņa izaugums paliek vaļā, un tie ir trūces vārti, caur kuriem notiek brīva komunikācija starp vēdera dobumu un skrotumu. Vai arī – neslēdzas nabas gredzens, tad ir iedzimta nabas trūce. Abos šajos gadījumos anatomiskās īpatnības tiks konstatētas jau bērnībā vai jauniem cilvēkiem, līdz 30 gadu vecumam noteikti.

    Ja trūce parādās ap 40–50 gadiem, tad, visticamāk, vainojama iedzimta nepilnīga kolagēna sintēze. Proti, mums ķermenī ir kolagēns, kas veido saistaudus. Kolagēni ir dažādi, bet šajā gadījumā runa ir par 1. tipa jeb stipro, izturīgo kolagēnu un 3. tipa jeb mīksto, elastīgo kolagēnu. Ja mums būtu tikai stiprais tips, mēs nespētu saliekties, vēders būtu stīvs kā bruņuveste, bet, tā kā šim kolagēnam piejaukts klāt arī mīkstais kolagēns, cilvēks ir lokans. Vidusmēra normā 1. tips dominē pār 3. tipu. Taču ir cilvēki, kuriem ģenētiski noteikts, ka organisms ražo 3. tipu vairāk nekā pirmo, un tāpēc viņu saistaudi ir vājāki – tas ir trūces izraisošais faktors.

    Trešais izraisošais faktors, kuru daudzi neuztver nopietni, ir smēķēšana.

    Nikotīns aktivizē fermentus, kas noārda kolagēnu. Klasikā pazīme ir «hops» – hroniska obstruktīva plaušu slimība smēķētajiem, kad kolagēns tiek noārdīts plaušās, bet tas taču notiek visā organismā! Ja smēķē paciņu, divas dienā un gadiem… Un nu iedomājieties situāciju: cilvēkam ir ģenētiska predispozīcija, ka viņam mīkstais kolagēns veidojas vairāk nekā stiprais, plus viņš daudz pīpē (tātad otrs izraisošais faktors), un plus vēl sekmējošais faktors – smags fizisks darbs. Tad trūce var veidoties ļoti agri, pat jaunībā.

    – Kāpēc rodas pēcoperācijas trūces?

    – Pēc literatūras datiem, tās ir pat divdesmit procentiem pacientu. Tātad diviem no desmit, kuriem veikta vaļēja operācija ar griezienu. It sevišķi, ja brūce sastruto dziļumā, jo tur, kur ir iekaisums, audi kļūst ļoti irdeni un viss plīst. Protams, ja cilvēkam veikta neatliekama operācija, ja viņam ir aptaukošanās, cukura diabēts, anēmija, tas viss traucē normālu dzīšanu. Par to gan skaļi nerunā, bet sava nozīme ir arī ķirurga rokām – cik kvalitatīvi brūci aizšuj… Summējoties šiem faktoriem, veidojas pēcoperācijas trūce.

    – Biežākās vietas, kur spontānās trūces rodas, ir cirkšņi?

    – Neapšaubāmi. Pēc literatūras datiem, cirkšņa trūces ir 75 procentos gadījumu. Nākamā pēc biežuma ir nabas trūce.

    Spontānās trūces veidojas tikai vietās, kura nav pārklājuma ar muskuļiem – kur ir fizioloģiski vājās vietas. Tie ir cirkšņi, ciskas kanāls, nabas gredzens, baltā līnija jeb vēdera viduslīnija no pakrūtes līdz nabai. Tur atrodas tikai saistaudi, un, kā jau teicu – ja saistaudi vāji, tie plīst un veidojas atvere un trūce.

    – Bet tas notiek pamazām, vai ne?! Un kad tiešām ir aktīvi jārīkojas? Lasīju kolēģu rakstu Privātajā Dzīvē, ka Aivaram Lembergam beidzot operēs bruku. Uzsvars ir uz vārdu beidzot!

    – Svarīgi, vai tā ir komplicēta vai nekomplicēta trūce. Protams, ka trūci izārstēt var tikai ķirurģiski, bet tas nav akūts apendicīts, kas plīsis un būtu jāoperē nekavējoties. Ja pie manis uz pieņemšanu atnāk cilvēks, es parasti šādos gadījumos saku – tā ir plānveida operācija, nav jāskrien pa galvu, pa kaklu, bet būtu vēlams gada laikā izoperēt.

    Ja ir nekomplicēta trūce, cilvēkam, pieceļoties kājās, trūce parādās, bet apguļoties izzūd. Trūces saturs pārvietojas šurpu turpu: ārā no vēdera dobuma, atpakaļ vēderā, ārā no vēdera, atpakaļ vēderā… Iztēlojieties – gredzens pirkstā. Gredzens būtu trūces vārti, un tagad es novelku gredzenu, uzvelku, novelku, uzvelku – pirksts ir ārā, iekšā, ārā, iekšā…

    – Bet tam bumbulim pāri ir āda, pliki orgāni ārā taču neveļas…

    – Pie ārējām trūcēm orgāni, segti ar vēderplēvi, caur trūces vārtiem izspiežas zemādā, un tie ir redzami vai sataustāmi. Principā ķirurgs telefoniski var noteikt diagnozi, ja pacients saka: «Dakter, nezinu, kas ar mani notiek! No rīta ceļos, viss kārtībā. Sāku strādāt – pēc dažām stundām cirksnī parādās kaut kāds bumbulis, nesāpīgs. Kad es uzspiežu, tur kaut kas nožļurkst, un bumbulis izzūd.» Faktiski tas liecina par nekomplicētu cirkšņa trūci. 

    – Šitā spiežot, nevar kaut ko pārspiest?

    – Tikai tad, ja kaut ko dara ar spēku. Bet pie nekomplicētām trūcēm, ja viegli uzspiež, tā saiet atpakaļ un neko nevar pārspiest. Savukārt, ja tā ir jau komplicēta trūce – ja bumbulis ir visu laiku un neizzūd, un to ar visu spēku cenšas sabāzt atpakaļ –, tad gan šo vietu var samocīt, rodas asinsizplūdumi…

    – Cilvēki parasti ar azartu neraujas uz slimnīcu… Ja gada laikā tā arī nesaņemas operācijai – cik ilgi drīkst procesu vilkt garumā?

    – Jebkura trūce var komplicēties. Vai nu tā kļūst nereponējama – tāda, ko nav iespējams novietot agrākajā stāvoklī, bumbulis parādās un vairs neiet atpakaļ, vai arī trūce iesprūst.

    – Ar ko atšķiras iesprūšana no nereponējamas trūces?

    – Nereponējama ir tad, kad to gredzenu no pirksta jūs vairs nevarat novilkt, bet pirksts vēl nesāp. Nākamais solis būs, kad pirksts sāks pampt, sāpēt, kļūs zils, un gredzens griezīsies miesā. Tā jau ir iesprūšana – dzīvībai bīstams stāvoklis, tad pirkstu var arī pazaudēt. Līdzīgi notiek pie trūces iesprūšanas: arī orgāns, kas iesprūst, var nekrotizēties – palikt bez apasiņošanas un bez dzīvības. Ja iesprūst zarna, pirmkārt, tas nozīmē, ka ir zarnas necaurejamība. Cilvēkam sākas lēkmjveida sāpes pa visu vēderu, vemšana – tad tiek saukta neatliekamā medicīniskā palīdzība vai piederīgie viņu ātri ved uz slimnīcu. Otrkārt, iesprūdusī zarna plīst, un tad ir strutains process. Proti, jebkurai trūcei, kas šobrīd nav komplicēta, piemīt atšķirīgs potenciāls komplicēties.

    Tāpēc, piemēram, ja slimnieks ir deviņdesmitgadīgs cilvēks ar šobrīd asimptomātisku cirkšņa trūci, ķirurgs droši vien viņam neieteiks operāciju. Bet, ja tas ir cilvēks pusmūžā – agri vai vēlu trūce viņam traucēs, tāpēc parasti iesaka operēt. Vienīgi nelielas nabas trūces var neaiztikt. «Jums ir nabas trūce,» – saku pacientam. «Tiešām?» – viņš jūtas pārsteigts. Man tāda naba jau kopš bērnības.» Tātad iedzimta trūce. Nākamais mans jautājums: «Vai jums tā traucē?» – «Nē. Man naba nekad nav sāpējusi.» Tad mēs sakām, ka to var neārstēt, jo, visticamāk, šī nabas trūce arī nākotnē netraucēs.

    – Bet, ja paciente ir jauna sieviete un viņa grib bērniņu?

    – Tad jebkurš ķirurgs teiks, ka nabas trūce pirms grūtniecības jāaizšuj. Jo mēs taču zinām, ka arī normāla naba grūtniecības laikā izspiežas, kur nu vēl ar trūci! Turklāt stāvoklī šī sieviete drīkstēs palikt, kad pēc operācijas būs pagājis pusgads. Jo tai vietai jāsadzīst.

    – Otra vājā vieta sievietēm pēc dzemdībām ir baltās līnijas trūce.

    – Baltās līnijas trūci ļoti bieži jauc ar baltās līnijas diastāzi, kas ir trūcei līdzīgs stāvoklis. Diastāze nozīmē, ka baltajā līnijā, kur krustojas vēdera muskuļu aponeirožu šķiedras, muskuļi atvirzās uz abām pusēm un sprauga starp tiem paplašinās – līdz ar to veidojas defekts: pieceļoties vājā vieta velvējas uz āru. Bet, atšķirībā no trūces, tur nav cauruma, tur nav trūces vārtu, tāpēc nekas iesprūst nevar. Diastāze absolūti nav dzīvībai bīstams stāvoklis. Cita lieta, ka tas izskatās slikti. Un vēl – diastāze ļoti bieži ir kopā ar nabas trūci, un tad gan vai nu šuj abus, vai nešuj nevienu. Jo, ja aizšuj tikai nabu, tad parasti ir recidīvi, trūce atkārtojas.

    Otrs variants, kad trūce noteikti jāoperē – ja tā kļūst lielāka. Cilvēks arī pats pamana: «Pirms gada bumbulis bija kā vistas ola, tagad jau kā vīrieša kulaks.» Skaidrs, ka tur nav ko gaidīt – ja neko nedarīs, trūce kļūs vēl lielāka, un tad simtprocentīgi būs problēmas.

    Ja tomēr negrib operēties un trūce fiziski netraucē, tad slimniekam saku: «Neliecieties ne zinis – dariet visu, kā darāt. Ja gadījumā trūce izlien, iesāpas un neiet atpakaļ, tad pirmais – jāapguļas, maksimāli jāatbrīvojas un tad lēnām bez spēka, ar apļveida kustībām jāmēģina to sabāzt atpakaļ.» Šādā gadījumā trūce jāoperē nevis gada, bet tuvāko nedēļu laikā. Jo, ja trūce vienreiz šādi uzvedas, tad būs arī otra reize.

    – Tātad speciālists, kurš to izlemj un pie kā vispār jāvēršas, ir ķirurgs?

    – Viennozīmīgi.

    – Bet mēs labi zinām, ka ķirurgi ir dažādi, atšķiras arī operēšanas metodes.

    – Pacientam jāpainteresējas, cik bieži ķirurgs operē trūces un kādas metodes viņš pārvalda. Ko varu uzreiz pateikt? Ja ķirurgs sāk atrunāt no implanta, tad viņš to noraida nevis tāpēc, ka implants būtu slikts, visticamāk, šis ārsts nepārvalda jaunās metodes. Viņš neprot ar tām operēt, bet – operējot ar vecajām padomjlaika metodēm, rezultāti diemžēl ir sliktāki.

    – Implants ir sietiņš…

    – Sarunvalodā implantu sauc arī par sietiņu, tīkliņu vai ielāpu. Mūsdienu ķirurģijā šie implanti tiek izmantoti 90 procentos gadījumu, ja ne pat biežāk. Jo trūču ķirurģijas lielākā problēma ir recidīvi, trūces atkārtojas. Izoperē pēcoperācijas trūci, un pēc gada tā ir atkal tajā pašā vietā! Ir trūces, kam recidīvs būs simtprocentīgi – jo trūce lielāka, jo lielāks recidīva risks.

    Ja neizmanto implantu, nākotnē tas ir ceļš uz multiplām jeb vairākkārtējām operācijām.

    Savukārt implanti recidīvu skaitu samazina vismaz desmit reizes. Tas ir vērā ņemams cipars. Kur implantus var neizmantot? Pie nelielām nabas trūcēm. Ja ir jāuzliek divas, trīs šuves, tad skaidrs, ka likt virsū implantu nav nozīmes. Bet visām pēcoperācijas trūcēm implants simtprocentīgi ir vajadzīgs. Arī pie cirkšņa trūcēm, es teiktu, ka noteikti vajag implantu.

    – Vai bioloģiskie sietiņi ir labāki par sintētiskajiem?

    – Pie ārējām trūcēm izmanto tikai sintētiskos implantus. Biežākie materiāli ir divi – polipropilēns un poliesters, pēc būtības plastmasa… Bioloģiskos sietiņus izmanto tikai iekšējām trūcēm, kas kaut kad nākotnē varētu būt atsevišķa sarunas tēma. Kāda ir problēma ar sintētiskajiem implantiem? Organisms implantu uzskata par svešķermeni un attiecīgi reaģē ar izteiktu fibrozo audu veidošanu. Pie ārējām trūcēm tas ir pluss, jo fibrozie audi sietiņu iecementē, un tas vairs nekur nevar nobīdīties. Taču, ja sintētiskais implants ir kontaktā ar zarnām, tad iekaisuma reakcija var izraisīt tādus saaugumus, kas draud ar zarnu nosprostojumu. Tāpēc sintētiskos sietiņus, kurus liek pie ārējām trūcēm, nekad neizmanto pie iekšējām. Tas ir aizliegts! Un otrādi – bioloģiskos sietiņus, kas ir ļoti dārgi, nav jēgas izmantot pie ārējām trūcēm. Šeit princips dārgāk ir labāk nedarbojas.

    – Implantus liek, veicot gan vaļēju operāciju, gan laparoskopisku caur mazajiem caurumiņiem?

    – Trūcei var piekļūt no ārpuses caur griezienu, atverot vēdera dobumu, vai otra pieeja ir no mugurpuses, vēdera dobuma iekšpuses, caur maziem caurumiņiem, veicot videoskopisko operāciju, kad neatver vēdera dobumu. Videoskopiskajām operācijām ir liela priekšrocība: pacientam pēc operācijas mazāk sāp un atkopšanās ir stipri ātrāka. Mājās var doties pat operācijas dienā vai nākamās dienas rītā. Taču šīm operācijām ir savi ierobežojumi. Pirmkārt, vajadzīga vispārējā narkoze. Otrkārt, uz operāciju galda cilvēkam jāguļ ar kājām gaisā un ar galvu uz leju. Ja pacientam iepriekš bijis insults vai infarkts, tad anesteziologs reizēm iebilst. Proti, vispārējā veselības stāvokļa dēļ mēs šo cilvēku operējam ar griezienu un lokālā anestēzijā. Videoskopiskās operācijas ir arī dārgākas.

    – Vai valsts šo ārstēšanu apmaksā?

    – Cirkšņa trūces operācijas – jā. Tātad, ja operē par valsts līdzekļiem, pacientam, kuram nav veselības apdrošināšanas polises, pašam jāsamaksā pacienta nodeva 30 eiro par operāciju un 10 eiro par katru slimnīcā pavadītu diennakti. Pie vaļējām operācijām valsts sedz arī sietiņa cenu, bet pie videoskopiskām operācijām sākas biznesa virtuve. Proti, implantu veidu ir ļoti daudz, daži implanti ir slimnīcu iepirkumā, bet tie, kuri nav, slimniekam jāapmaksā pašam. Piemēram, es strādāju ar implantu, kas nav iepirkumā, tad konkrēti maniem slimniekiem šis implants izmaksā 124 eiro. Tātad, ja vajadzīga cirkšņa trūces operācija par valsts līdzekļiem, veicot ar griezienu, tā pacientam izmaksātu 50 eiro, laparoskopiski – 40 eiro plus 124 eiro par implantu. Bet vienalga tas ir stipri mazāk nekā tad, ja to veiktu pilnībā par maksu.

    Pilnībā par maksu veikta vaļējās operācijas cena ir 850 eiro, ar mazajiem caurumiņiem – ap 1700 eiro. Atšķirība milzīga!

    Ja trūce komplicējas un iesprūst, skaidrs, ka tad tā vairs nav plānveida operācija, bet gan neatliekama, un to vienmēr apmaksā valsts. Taču reizēm pie neatliekamām operācijām implantu nevar izmantot. Piemēram, iesprūdusi cirkšņa trūce, tad laparoskopiski neoperē, bet veic griezienu.

    – Vēl viens iemesls, kāpēc būtu vērts trūci izārstēt plānveidā!

    – Tieši tā. Es šo situāciju vienmēr salīdzinu ar zobārstniecību. Iedomājieties, ka zobārsts konstatē zobā nelielu caurumu, zobs nesāp – tā būtu trūce. Šādu mazu caurumu zobārstam ir vieglāk aizplombēt, un pacientam vieglāk to visu izturēt, nevis tad, kad vaigs piepampis un sāpju dēļ nakts nav gulēta. Turklāt skaidrs, ka palīdzība neaprobežosies ar vienu nācienu pie zobārsta, būs jāiet divas, trīs reizes, lai slimo zobu saglābtu. Tāpat trūces iesprūšana ir jau komplikācija, kuru ķirurgam ir daudz grūtāk operēt, slimniekam ir daudz grūtāk panest, un rezultāts var būt sliktāks, nekā veicot plānveida operāciju.

    – Ko darīt, kamēr cilvēks gaida savu plānveida operāciju? Nēsāt bandāžu vai plato elastīgo jostu?

    – Kamēr gaida operāciju, vajadzētu izvairīties no smaga fiziska darba, no straujām, smagām kustībām – nevajag kartupeļu maisu raut uz pleca vai svaru zālē cilāt stieņus. Bandāžu drīkst izmantot, tā dzīves kvalitāti nedaudz uzlabo un pasargā no trūces iesprūšanas. Tagad lielajās aptiekās un interneta veikalos ir bagātīga bandāžu un jostu izvēle. Ir jostas ar klipšiem. Vienīgi tās jāuzliek guļus stāvoklī. Jāsaprot, ka bandāža un josta neārstē! Cilvēki iedomājas, ka tas caurums aizaugs ciet, ja valkās bandāžu. Utopija. Jo trūci, kā jau sacīju, var izārstēt tikai ķirurģiski! Citreiz saka: vajag muskuļus trenēt, tad trūces vārti aizaugs ciet… Pilnīgākās muļķības!

    Trūce veidojas vietās, kur nav muskuļu, un, audzējot spēcīgus muskuļus ar vingrojumiem, kas paaugstina vēdera dobuma spiedienu, caurumu var pataisīt vēl lielāku.

    – Tas nozīmē, ka arī ļoti muskuļotam cilvēkam iespējama trūce?

    – Visiem muskuļotiem un nemuskuļotiem ir vājās vietas, spraugas starp muskuļiem. Ja kolagēns ir normāls un cilvēks nepīpē, tad šī vājā vieta ir pietiekami stipra, lai trūce neveidotos. Bet, ja saistaudos dominē mīkstais kolagēns… Kas notiek muskuļotajiem, kuriem ir ģenētiskā predispozīcija? Viņi trenējoties panāk pretēju efektu – ar spēka treniņiem sekmē trūces veidošanos. Savukārt citam cilvēkam, kuram ir tikai viens izraisošais faktors – pieņemsim, kolagēna vājums –, bet viņš ar sportu ir uz jūs, ļoti iespējams, ka viņam trūce dzīves laikā neizveidosies, jo nav bijuši sekmējošie faktori: nav paaugstinājies vēdera dobuma spiediens, viņš nav ilgstoši stipri klepojis, nav cilājis stieņus, nav sportojis un nav smagi strādājis.

    – Cik ilgi drīkst nesāt bandāžu?

    – Cik nepieciešams. Problēma var rasties vasarā karstuma dēļ, jo zem bandāžas āda izsūt. Tad vajag zem bandāžas pavilkt kokvilnas krekliņu. Pa nakti vai tad, kad atpūšas uz dīvāna, bandāžu noņem.

    Starp citu, klepošanas laikā būtu labi uzlikt plaukstu tai vietai, lai trūce nelien laukā. Arī tā var pasargāties no trūces iesprūšanas.

    – Kā uzvesties pēc operācijas?

    – Vismaz mēnesi neiesakām celt vairāk par pieciem kilogramiem. Ja operēta pēcoperācijas trūce, tad – divus mēnešus. Faktiski tā ir darbnespējas lapa. Jo organismam vajag ielikto implantu iemūrēt savos audos. Ja uzreiz sāk cilāt smagumus, sietiņš var notrūkt vai nobīdīties. Vēl iesakām divus līdz pat četrus mēnešus turpināt nesāt jostu vai bandāžu. Tā mazliet fiksē operācijas zonu, un arī cilvēks pats jūtas labāk. Proti, ja tu jūties komfortabli ar jostu, tas nozīmē, ka tev tā uzlikta pareizi. Bet, ja operētā trūces vieta sāp, tātad jostu esi savilcis par stipru.

    – Ko darīt, lai veiksmīgāk aizdzīst operācijas brūces?

    – Normāli jāēd! Badošanās pēc operācijas nebūtu labākais variants, jo dzīšanai nepieciešamas olbaltumvielas. Tās mēs uzņemam ar biezpienu, pienu, krējumu, gaļu, olām. Es neieteiktu aizrauties ar saldumiem, jo jebkuri saldumi ir risks infekcijai un organisma imūnsistēmas novājināšanai. Protams, tas nenozīmē, ka nedrīkst cukura graudiņu pielikt pie kafijas, bet pēc operācijas pārtikt no šokolādes konfektēm gan nevajadzētu.

    – Sarunas noslēgumā pavisam nekorekts jautājums. Ja jums būtu trūce…

    – Es dotos pie sava skolotāja – daktera Māra Skrupska, kas operē Latvijas Jūras medicīnas centrā. Un pie kolēģa profesora Igora Ivanova. Starp citu, Austrumu slimnīcā mēs tikai divi pārvaldām videoskopiskās cirkšņa ārstēšanas metodes.

    Ārējās vēdera trūces pazīmes

    Trūces veidošanās vietā…

    • Parasti nesāp. Var būt neliels diskomforts, it kā spiediens.
    • Staigājot, skrienot, ceļot smagumus, nelielas trulas sāpes.
    • Pēc laika parādās izspīlējums.
    • Izspīlējums pazūd guļus stāvoklī, no jauna parādās pie fiziskas slodzes.
    • Izspīlējums pamazām palielinās, iegūst ieapaļu vai ovālu formu.
    • Pie slodzes vai klepojot sāpju intensitāte un diskomforts pieaug.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+