Rīga +18°C 
Izpildi testu
Receptes
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Interesants ir evolūcijas aspekts. Ģībšana varētu būt aizsargmehānisms pret asins zaudēšanu – nonākšana horizontālā stāvoklī varēja palīdzēt samazināt asiņu zaudējumu ievainojumā un palielināja iespēju izdzīvot. Vēl jāpiemin arī nosacījuma reflekss.
Proti, iepriekšējā negatīvā pieredze var veicināt automātisku reakciju.
Tātad – ja kādā situācijā esi noģībis vienreiz, nākamreiz smadzenes var automātiski aktivizēt aizsardzības reakciju pat tikai pēc vizuāliem vai vides stimuliem, kas asociējas ar iepriekšējo pieredzi.
Apņemties neģībt ir bezjēdzīgi. Ģībšanas reakcija ir autonomās nervu sistēmas refleksa darbība, kas nav pakļauta apzinātai kontrolei. Pat ja cilvēks racionāli saprot, ka procedūra ir droša, primitīvās smadzeņu daļas joprojām var aktivizēt «cīnies vai bēdz» reakciju. Tas ir kā trauksmes detektors, kas reaģē uz iespējamajiem draudiem ātrāk, nekā apziņa spēj tos analizēt.
Šī reakcija notiek zemapziņas līmenī – nepalīdz ne fiziskā forma, ne rūdīšanās vai intelekts.
«Vīrieši ļoti pārdzīvo, ka nespēj šo neapzināto reakciju kontrolēt, tāpēc mēģina slēpt, ka viņiem kļuvis slikti. Asins analīzes beigušās, strauji pieceļas un… krīt,» saka Jana Osīte, SIA Centrālā laboratorija vadītāja, laboratorijas ārste. «Man ļoti gribētos aicināt vīriešus neslēpt to, ka viņi var ģībt, lai mediķi tam ir jau gatavi – piedāvā ožamo spirtu, aicina apgulties. Ja ir sajūta, ka mediķis netic vai nepievērš teiktajam nekādu uzmanību, iespējams, jāceļas kājās un jādodas prom.
Sliktākais, ko var darīt, – klusēt vai steigties ārā no kabineta uzreiz pēc procedūras.
Cilvēks var noģībt, piemēram, ejot pa kāpnēm, vai uzkrist kādam priekšmetam. Tas ir ļoti liels traumu risks!»
Ģībšanas iemesli
- Asinsspiediena izmaiņas. Vīriešiem miera stāvoklī ir augstāks asinsspiediens, tāpēc straujš tā kritums var izraisīt spēcīgāku reakciju. Gariem, tieviem vīriešiem tas mēdz izpausties īpaši izteikti.
- Fizioloģiska īpatnība. Paaugstinātu jutību pret krasām asinsspiediena izmaiņām tieši vīriešiem rada straujāka baroreceptoru reakcija. Baroreceptori ir asinsvadu sieniņu sensori, kas uztver asinsspiediena izmaiņas un sūta signālus smadzeņu centram, kurš savukārt regulē sirds darbību un asinsvadu tonusu, lai uzturētu stabilu asinsspiedienu.
- Psiholoģiskie faktori. Vīrieši retāk atzīst bailes vai diskomfortu un mazāk sagatavojas procedūrai. Viņi nenovērtē savu emocionālo reakciju, tādēļ procedūrai atbilstoši nesagatavojas un uz to ierodas ar lielāku trauksmes līmeni, nekā paši apzinās.
- Retāks notikums. Vīrieši retāk apmeklē medicīniskās iestādes, tāpēc var būt mazāk pieredzējuši šādās situācijās, līdz ar to nav attīstījušies personīgi pārvarēšanas mehānismi, kas palīdzētu kontrolēt trauksmi un diskomfortu. Iespējams, vīriešus var nomierināt tas, ka arī paši mediķi mēdz noģībt, kad viņiem jānodod asinis.
Palīdzi pats sev!
Ģībšanu veicina dehidratācija, izsalkums, nogurums, trauksme un silta vide.
- Runā! Ja kādreiz asins analīzēs jau ir palicis slikti, noteikti saki to mediķiem! Izmanto piedāvāto guļus vai pussēdus pozu. Tā nodrošina stabilāku asins plūsmu uz smadzenēm, jo samazina gravitācijas ietekmi un atvieglo sirds darbu asins cirkulācijas nodrošināšanā.
- Elpo! Palūdz atvērt logu, lai telpā ieplūst skābeklis un ir vēsāks. Palīdzēs dziļas, lēnas elpošanas vingrinājumi. Četru sekunžu ieelpa un sešu sekunžu izelpa stabilizēs asinsspiedienu. Šis vingrinājums ieteicams jau pirms došanās procedūru kabinetā.
- Neskaties! Nevēro, ko dara medmāsa, – tev nav jāredz ne adata, ne gatavošanās procedūrai.
- Domā! Mēģini risināt sarežģītas matemātiskas darbības vai atsauc atmiņā kaut ko piemirstu, piemēram, dziesmas vārdus vai kādu telefona numuru.
- Padzeries! Pirms došanās uz procedūru noteikti padzeries negāzētu ūdeni. Pat neliels dehidratācijas līmenis samazina kopējo cirkulējošo asins tilpumu un asinsspiedienu, tā paaugstinot ģībšanas risku.
- Našķojies! Ja vien nav jānodod analīzes tukšā dūšā, iedzer vai apēd ko saldu. Paaugstināts glikozes līmenis asinīs var palīdzēt stabilizēt asinsspiedienu un uzlabot smadzeņu funkcijas, samazinot ģībšanas risku. Un atceries, ka analīžu nodošana tukšā dūšā nozīmē neēst sešas stundas: ja analīzes jānodod no rīta, neēd brokastis, bet, ja uz tām jādodas pēcpusdienā, brokastis vari paēst.
- Pagaidi! Nesteidzies doties lejā pa kāpnēm, bet pasēdi uzgaidāmajā telpā vēl dažas minūtes pēc procedūras beigām.
Pieredzes
Prasu ožamo spirtu
«Savu pirmo ģībšanas epizodi analīzēs piedzīvoju vidusskolas vecumā. Mamma nez kādos apzinīguma uzplūdos izlēma, ka man profilaktiski jānodod asins analīzes – tas sen neesot darīts. Man tā negribējās iet pie ārsta! Vakarā vēl ilgi nosēdēju pie datora, slikti gulēju, bet no rīta tās stulbās analīzes.
Jau analīžu ņemšanas laikā sajutos jocīgi.
Māsiņa teica, ka es esot bāls, jautāja, vai viss labi. Teicu, ka normāli, paošņāju ožamo spirtu, un palika labāk. Izgāju no kabineta, mamma mani gaidīja koridorā, lai dotos prom, jau gājām ārā, un tad… es kritu. Un ne jau šā tā. Atsitos ar galvu pret slieksni, un – galva pušu. Rēta bija tik gara un dziļa, ka nācās iet pie ķirurga šūt. Atceros, biju dusmīgs uz mammu, bet viņa – tik nelaimīga.
Kopš tās reizes ikreiz, kad nododu asins analīzes, jau pašā sākumā paprasu, lai man iedod ožamo spirtu. Vai es tiešām ģībtu – nezinu, bet otrreiz tādu piedzīvojumu negribu.»
Mediķi reizēm netic
«Esmu garš, spēcīgas miesasbūves – puisis kā ozols, bet asins analīzēs man paliek slikti. Reizēm šķiet, ka mediķi tam varētu pievērst lielāku uzmanību. Ir bijušas situācijas, kad jau laikus brīdinu par savu organisma īpatnību, bet izskatās, ka man īsti netic. Sak, kur nu tāds ražens vīrietis baidās no adatiņas! Protams, arī es pats vienmēr ceru, ka neģībšu, tāpēc steidzos ātrāk tikt prom, bet…
esmu nogāzies gaitenī, un tad gan medmāsa uztraucās: vai, vai, domāju, ka jokojat!
Darba gaitās man nācās iziet veselības pārbaudi Dānijā. Tur bija pavisam cita attieksme. Tikko pateicu, ka mēdzu analīzēs ģībt, man pievērsa īpašu uzmanību. Vispirms mudināja noģērbties, lai ir vēsāk, noguldīja uz kušetes, uzlika roku uz diafragmas un mudināja elpot. Pēc procedūras pagaidīja vēl kādu laiku un beidzot ļāva iet. Un es nenoģību!»
