Rīga +9°C 
KLAUSIES
Parīze. 2024. gada 26. jūlijs. Līst lietus, bet tas netraucē gan klātesošajiem, gan miljoniem pie televizoru ekrāniem baudīt olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Kad tās noslēgumā uz Eifeļa torņa pirmā stāva balkona balti mirdzošā tērpā iznāca Selīna Diona, daudzi uz mirkli aizturēja elpu.
Viņa publiski nebija dziedājusi četrus gadus.
Tikai mēnesi iepriekš bija iznākusi dokumentālā filma, kurā dziedātāja drosmīgi rādīja savu cīņu ar retu neiroloģisku slimību, godīgi atzīstot, ka nav droša, vai vispār vēl kādreiz spēs dziedāt. Taču viņa teica: «Ja nevarēšu skriet, iešu. Ja nevarēšu iet, rāpošu. Bet es neapstāšos.» Un viņa to pierādīja.
Selīna dziedāja Edītes Piafas Hymne à l’amour (Himna mīlestībai). Svarīgākais – kā! Šķita, ka viņa dzied ar katru sava trauslā, bet sīkstā ķermeņa šūnu. Tas bija trīs minūšu ilgs emocionāls vilnis, kas apliecināja – viņas balss saitēm joprojām piemīt maģisks spēks. Šis priekšnesums simbolizēja cilvēka gara uzvaru pār ķermeni. Bet tas bija tikai pirmais solis atgriešanās virzienā. Pagājuši divi gadi, un viņa atkal dzied Parīzē.
Jaunākā 14 bērnu ģimenē
Kāpēc abas viņas atgriešanās notiek tieši Parīzē?
