Rīga +12°C 
Zarnu nūjiņas rīta kafijā?
Iekšzemes ūdeņu eksperts Jānis Šīre uzsver, ka sausā tualete vai individuālā kanalizācijas sistēma pati par sevi nav slikts risinājums. Viņš ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts un vada projektu LIFE GoodWater IP. Šī projekta galvenais mērķis ir iekšzemes ūdeņu kvalitātes uzlabošana, izstrādājot un ieviešot inovatīvus ūdeņu apsaimniekošanas pasākumus.
«Būtiskākais jautājums – vai individuāli ierīkotā sadzīves notekūdeņu savākšanas sistēma ir pareizi ierīkota, hermētiska un tiek regulāri apsekota. Pretējā gadījumā neattīrīti notekūdeņi var nonākt augsnē un augšējos gruntsūdeņu slāņos,» norāda Jānis Šīre.
Liels piesārņojuma risks var veidoties privātmāju ciematos, kuros nav izbūvētas kopējas kanalizācijas sistēmas. Jo vairāk vienuviet ir individuālu un slikti uzturētu kanalizācijas risinājumu, jo lielāka ir slodze uz gruntsūdeņiem.
Piesārņojumu rada ne tikai tā saucamo barības vielu noplūde, bet arī fekālās baktērijas jeb mikroorganismi, kas dabiski mīt zarnu traktā, tostarp zarnu nūjiņas.
Arī tie var nonākt dzeramajā ūdenī. Slikti pētīta tēma ir dažādu veidu ķīmiskais piesārņojums, piemēram, no medikamentiem, sadzīves ķīmijas un personīgās higiēnas līdzekļiem, tāpat no lauksaimniecībā izmantotajiem pesticīdiem, kas arī papildina notekūdeņus.
Sirdsmieram – uz laboratoriju
Tātad sauso tualešu un citu individuālo kanalizācijas risinājumu izmantošana var negatīvi ietekmēt dzeramā ūdens kvalitāti. Lauku viensētās un privātmāju ciematos dzeramo ūdeni ne vienmēr nodrošina centralizēti vai iegūst no dziļākiem artēziskajiem ūdeņiem. Šie dziļākie ūdeņi ir labāk aizsargāti, jo virs tiem atrodas sprostslāņi, un piesārņotie virszemes ūdeņi tajos tieši neiefiltrējas. Taču daudzviet dzeršanai un citām vajadzībām ūdeni iegūst no tā sauktās spices vai akas. Tajās nonāk ūdens no augšējā, neaizsargātā, gruntsūdeņu slāņa, kurā var viegli ieplūst dažādu veidu piesārņojums. Un tas, vai piesārņojums nonācis dzeramajā ūdenī, ne vienmēr ir redzams, mazākās koncentrācijās piesārņojums nav arī sajūtams pēc smaržas vai nosakāms pēc ūdens garšas, tomēr tas var apdraudēt cilvēku veselību.
Latvijas Universitātes pētnieki pirms dažiem gadiem visā Latvijā apsekoja vairāk nekā 350 aku. Atklājās, ka vismaz viens no diviem fekālā piesārņojuma indikatoriem konstatēts 84 procentos pārbaudīto aku.
Tikai atlikušajos 16 procentos nekonstatēja ne Escherichia coli, ne enterokokus. Tas nozīmē, ka problēma var būt izteiktāka blīvi apdzīvotās teritorijās, taču no tās nav pasargātas arī individuālās lauku saimniecības.
«Ja iztēlojamies klasisku Latvijas lauku sētu, vienā pagalma pusē ir dzīvojamā māja, otrā – kūts, bet aiz kūts parasti atrodas kūtsmēslu krātuve. Pagalma vidū ir aka. Skaidrs, ka akā var nonākt piesārņojums gan no tualetes vai krājbedres, gan no kūts un kūtsmēslu krātuves,» stāsta Jānis Šīre.
Lai pārliecinātos par dzeramā ūdens tīrību un drošību lietošanai uzturā, īpašnieks vai ūdens lietotājs var veikt akas dzeramā ūdens kvalitātes kontroli kādā no laboratorijām, kas piedāvā dzeramā ūdens izmeklējumus.
Uzmanības centrā
Prom no acīm? Ar piesārņojumu nav tik vienkārši
Ja ir iespējams pieslēgties centralizētajai ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmai, to noteikti vajadzētu darīt, norāda Jānis Šīre. Centralizēti ir vieglāk nodrošināt gan kvalitatīvu dzeramo ūdeni, gan pienācīgu notekūdeņu attīrīšanu. Šādas iekārtas uzrauga un uztur apmācīti speciālisti, turklāt tām ir noteiktas prasības attiecībā uz slāpekļa, fosfora un citu vielu daudzumu, kas pēc attīrīšanas drīkst nonākt vidē.
Ja pieslēgums centralizētajai kanalizācijai nav iespējams, jāizvēlas hermētiska krājtvertne vai piemērota individuālā attīrīšanas iekārta. Krājtvertne ir regulāri jāizsūknē, bet tā saucamā bioloģiskās attīrīšanas iekārta – pareizi jāekspluatē un jāapkopj. Vienkāršākais individuālais risinājums ir izsmeļamā tvertne. Tā ir zemē ierakta tvertne, kurā tiek savākti visi mājsaimniecībā radušies notekūdeņi.
Pamatprincips ir vienkāršs: cik daudz ūdens mājsaimniecībā ir izmantots un novadīts kanalizācijā, tik daudz teorētiski būtu jāizsūknē un jānogādā attīrīšanas iekārtās.
Ja starp izmantotā ūdens daudzumu un izsūknēto notekūdeņu apjomu rodas būtiska atšķirība, tas liecina, ka sistēma nav hermētiska. Jo lielāki ir šie zudumi, jo lielāks risks, ka tiks piesārņoti augšējie gruntsūdeņu slāņi. Privātmājas saimnieks var domāt: «Labi, ka tā. Prom no acīm un no sirds laukā!», bet – ar piesārņojumu nav tik vienkārši.
Cits populārs risinājums ir tā saucamais septiķis – tvertne ar divām vai vairākām kamerām, kurās tiek nostādināti sadzīves notekūdeņi. No septiķa izplūstošo ūdeni vidē drīkst novadīt tikai caur speciāli ierīkotu infiltrācijas sistēmu.
Savukārt ar aerāciju aprīkotās bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kurās notekūdeņu barības vielas noārda mikroorganismi, var darboties efektīvi, taču rezultāts ir atkarīgs no iekārtu tehniskā stāvokļa un pienācīgas uzturēšanas. Ja iekārta darbojas nepareizi vai netiek regulāri apkopta, vidē var nonākt nepietiekami attīrīti notekūdeņi. Individuālās sistēmas turklāt nav tik vienkārši profesionāli uzraudzīt kā centralizētās attīrīšanas iekārtas, atzīmē Jānis Šīre.
Delikātās problēmas plašais mērogs
Par tuvredzīgu un nepieņemamu rīcību Jānis Šīre sauc notekūdeņu izsūknēšanu grāvī, pļavā vai citviet aiz īpašuma robežas. Piesārņojums nekur nepazūd – ar laiku tas nonāk pašu sūknētāju zemē un gruntsūdeņos, bet vēlāk var nokļūt arī paša vai kaimiņa akā. Caur gruntsūdeņiem un meliorācijas sistēmām tas aizplūst tālāk dabā.
Kā piemēru no savas pieredzes eksperts min teritorijas, kurās pēdējos desmit vai piecpadsmit gados strauji attīstījusies privātmāju apbūve, piemēram, Pierīgā, Mārupes apkārtnē.
«Pabraukājiet pa jaunajiem ciematiem un paskatieties, kas tajos notiek ar meliorācijas grāvjiem.
Vietās, kur nav centralizētās kanalizācijas un mājsaimniecības izmanto dažādus individuālos risinājumus, meliorācijas grāvjos mēdz būt duļķains, pelēkzilas krāsas ūdens, jūtama notekūdeņu smaka un novērojama pastiprināta aļģu un ūdensaugu augšana.
Tas skaidri liecina, ka notekūdeņi tiek apsaimniekoti nepareizi,» skaidro Jānis Šīre. Dažkārt tas notiek aiz nezināšanas, dažkārt, cenšoties ietaupīt – uz vides veselības rēķina. Turklāt no grāvjiem ūdens tālāk ieplūst upēs un ezeros un sasniedz Baltijas jūru, tāpēc sekas nepareizi apsaimniekotai sausajai tualetei un notekūdeņiem ir daudz plašākas un ietekmē ne tikai paša pagalmu, ielu vai ciematu.
Latvijā no kopējā piesārņojuma upēs un ezeros aptuveni desmit procentus rada tieši ar notekūdeņiem saistīts piesārņojums, tostarp tāds, kas nāk no individuālajiem kanalizācijas risinājumiem, norāda eksperts. Līdz ar to lauku mazmājiņas un individuālie kanalizācijas risinājumi ir valstiska problēma. Tāds ir šīs delikātās problēmas mērogs.
Četri risinājumi mājai bez centralizētās kanalizācijas
- Urīnu atdalošā sausā tualete un satura kompostēšana. Šādā tualetē urīns tiek atdalīts no biezā satura, tā ievērojami samazinot mitrumu, nepatīkamo aromātu un kopējo apsaimniekojamā materiāla apjomu. Biezo saturu var kompostēt, taču tas jādara atsevišķi no parastā dārza komposta un pietiekami ilgi. Arī savākto urīnu nedrīkst bez apdomas izliet vidē. Šis risinājums īpaši piemērots vasarnīcām, sezonāli apdzīvotām lauku mājām un vietām, kur nav pieejams pietiekams ūdens daudzums tualetes satura noskalošanai.
- Hermētiska krājtvertne ar regulāru izvešanu. Visi mājsaimniecības notekūdeņi tiek savākti necaurlaidīgā tvertnē un regulāri izsūknēti, izsaucot asenizācijas pakalpojuma sniedzēju. Tas ir tehniski vienkāršs un videi drošs risinājums, ja tvertne tiešām ir hermētiska un tās saturs tiek izvests pietiekami bieži. Šāds risinājums piemērots mājām ar nelielu vai neregulāru ūdens patēriņu, jo pastāvīgi apdzīvotā mājā bieža izvešana var izrādīties visai dārgs prieks.
- Bioloģiskā notekūdeņu attīrīšanas iekārta. Šādā iekārtā netīro darbu – notekūdeņu attīrīšanu – paveic īpaši mikroorganismi, tādēļ, ja tā tiek pareizi lietota, sistēma var būt labs risinājums pastāvīgi apdzīvotai privātmājai. Tomēr jāņem vērā, ka iekārtu nepietiek tikai uzstādīt – tai nepieciešama vienmērīga notekūdeņu pieplūde, elektrības pieslēgums, regulāra apkope un reizi pa reizei biezumu izvešana. Ilgstoši pārtraukumi tās darbībā vai sadzīves ķīmijas pārmērīga lietošana var pasliktināt baktēriju rosību un līdz ar to – attīrīšanas kvalitāti. Pirms iekārtas uzstādīšanas jānoskaidro, kur drīkstēs novadīt attīrītos notekūdeņus.
- Septiķis ar infiltrācijas sistēmu. Septiķis ir tvertne ar divām vai vairākām kamerām, kurās notekūdeņi tiek nostādināti, ļaujot cietajām daļiņām nosēsties. Tomēr septiķī notekūdeņi netiek pilnībā attīrīti, tāpēc no tā izplūstošo ūdeni vidē drīkst novadīt tikai caur speciāli ierīkotu infiltrācijas sistēmu. Septiķī uzkrātās nogulsnes regulāri jānodod asenizatoram. Šāds risinājums piemērots vienīgi vietām ar pietiekami zemu gruntsūdens līmeni, taču pirms septiķa ierīkošanas nepieciešams speciālista novērtējums.
Ko saka vides eksperts?
Mazāk ūdens – mazāk notekūdeņu
Dr. geogr. Jānis Brizga, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Vides zinātnes nodaļas asociētais profesors un vadošais pētnieks:
«Individuālo kanalizācijas sistēmu radītais piesārņojums ir būtiska un līdz galam neizvērtēta problēma. Pašvaldībām ir pienākums uzskaitīt decentralizētās kanalizācijas sistēmas un noteikt to apsaimniekošanas kārtību, tomēr nezinu, cik rūpīgi praksē tas tiek kontrolēts. Ir vietas, kur cilvēki notekūdeņus joprojām izsūknē grāvjos, pļavās vai citviet, kur pagadās. Problēmas ir arī vecākās privātmājās, kurās kanalizācija savulaik ierīkota pēc tā laika saprašanas – notekūdeņi aizplūst gruntī, tvertne tiek izsūknēta retu reizi vai vispār nekad.
Tradicionālo bedres tualešu saimnieki mēdz priecāties, ja šķidrā daļa iesūcas zemē un bedre tik ātri nepiepildās, taču tas nav videi drošs risinājums, arī bedrei jābūt hermētiskai.
Lauku mājām un vasarnīcām var piemeklēt piemērotas alternatīvas, piemēram, urīnu atdalošās tualetes. Šādi risinājumi ir diezgan izplatīti Ziemeļvalstīs. Pieejamas arī mazūdens un dažādu citu veidu tualetes, tomēr ne katrs risinājums būs piemērots ikvienai mājai un teritorijai.
Ūdens patēriņu un līdz ar to notekūdeņu apjomu iespējams samazināt arī pavisam vienkārši – izmantojot poda divu režīmu skalošanu vai noregulējot tvertni tā, lai vienā reizē aizplūstu mazāk ūdens. Tad krājtvertne piepildās lēnāk, tā jāizved retāk un samazinās arī izmaksas.
Tātad – ūdens taupīšana, noplūžu novēršana un ekonomiskāka tualetes poda skalošana var samazināt pārsūknējamā un izvedamā ūdens daudzumu un ar to saistīto enerģijas patēriņu. Vienlaikus jāprecizē, ka mazāks ūdens apjoms pats par sevi nenozīmē proporcionāli mazākas metāna vai N₂O emisijas – tās atkarīgas arī no organisko vielu un slāpekļa daudzuma un apsaimniekošanas.
Iespējams, risinājums varētu būt līdzīga sistēma kā atkritumu apsaimniekošanā – katram mājoklim, kas nav pieslēgts centralizētajai kanalizācijai, būtu jānoslēdz līgums ar notekūdeņu.»
Ko īpašniekam darīt liek likums?
Ministru kabineta noteikumi Nr. 384 par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu nosaka, ka īpašnieks:
- reģistrē decentralizēto kanalizācijas sistēmu pašvaldībā;
- atbild par atbilstošu sistēmas ekspluatāciju, neradot draudus cilvēku veselībai un videi, un par saviem līdzekļiem nodrošina tās apkopi un remontu;
- nodrošina, ka bioloģiskā attīrīšanas iekārta darbojas atbilstoši ražotāja tehniskajai dokumentācijai un tiek tehniski apkopta reizi gadā, ja dokumentācijā nav noteikts citādi;
- no septiķa notekūdeņus vidē novada tikai caur speciāli ierīkotu infiltrācijas sistēmu;
- nodrošina, ka krājtvertne ir hermētiska, lai nepieļautu notekūdeņu noplūšanu, iztecēšanu vai iesūkšanos gruntī;
- par saviem līdzekļiem nodrošina septiķī un krājtvertnē savākto notekūdeņu un nosēdumu regulāru nodošanu asenizatoram, ievērojot pašvaldības noteikto minimālo izvešanas biežumu;
- vismaz divus gadus glabā izvešanu apliecinošu dokumentu, kurā norādīta adrese, savākto notekūdeņu daudzums, pakalpojuma datums un asenizatora rekvizīti;
- ziņo par bioloģiskās iekārtas apkopēm.
Ņem vērā! Prasības attiecas tikai uz pilsētās un ciemos esošajām decentralizētajām kanalizācijas sistēmām, bet ārpus pilsētu un ciemu robežām sistēmas nav jāreģistrē saskaņā ar šiem noteikumiem, taču jāievēro vispārējās būvniecības un vides aizsardzības prasības.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
