«Man vajadzēja visu sāpīgo norunāt no sevis nost…» Pēdējā saruna ar aktrisi Indru Briķi

Pirms diviem gadiem aktrise Indra Briķe uzticēja savas pārdomas un dzīves līkločus «Ievas Stāstu» žurnālistei Līgai Blauai. Līga ir arī grāmatas «Indra Briķe. Krodera aktrise» autore, un šī – pēdējā intervija – atklāja aktrises dziļākos pārdzīvojumus un laimīgākos mirkļus. Pieminot Dailes teātra aktrisi Indru Briķi, kura 9. oktobra rītā pametusi šo pasauli, aicinām izlasīt viņas stāstu… 

Tas ir mans ceļš

«Kad tu man to atgādini, aptveru, kāds laiks ir pagājis. Pati neesmu tos gadus skaitījusi un rēķinājusi.» Indra paņem savu laika gaitā apbružāto kladīti, kurā ierakstītas visas lomas. Aspazija, kuru viņa tagad atveido iestudējumā Spīdolas nakts, ir Indras 160. loma. Pirmais ieraksts grāmatiņā skolnieciskā rokrakstā ierakstīts 1973. gadā, kad Indra piecpadsmit gadu vecumā piedalījās pirmajā izrādē uz Liepājas teātra skatuves – Ceturtais skriemelis. «Vasarā pēc 8. klases rajona avīzē biju izlasījusi sludinājumu, ka Liepājas teātris uzņem dejotājus un dziedātājus muzikālajām izrādēm. Teātris bija mans sapnis. Mājās neko nesakot, aizbraucu no saviem laukiem pieteikties. Ilgi staigāju ap teātri, neuzdrošinājos iet iekšā,» atceras Indra. Lielo konkursu viņa izturēja. Brauca uz mēģinājumiem, piedalījās izrādēs, rudenī sākās mācības 9. klasē.

Mana dzīve kādā brīdī bijusi pilnīgi traģiska, bet izšķiršanās kaut ko mainīt – tomēr risks.

«Tas bija smagi, bet tik ļoti gribēju būt aktrise, ka spēju visu savienot. Sapratu – tas ir mans ceļš. Pēc gada Andrejs Migla nodibināja Liepājas teātra studiju. Es vēl mācījos skolā, tāpēc nevarēju tajā iestāties, bet beigās tomēr man atļāva paralēli mācīties gan skolā, gan studijā. Tā bija liktenīga labvēlība. Mans ceļš teātrī bijis nejaušu sakritību virkne. Es varēju neizlasīt to sludinājumu. Voldemāra Pūces aicināts, uz Liepāju no Valmieras atnāca Oļģerts Kroders, kas varēja nenotikt. Tas bija likteņa pagrieziens, ka es satikos ar Kroderu. Viņš strādāja ar mūsu kursu, jau studiju laikā uzticēja atbildīgas lomas.

Skatos tagad uz mūsu jaunajām aktrisēm, kuras, pabeigušas studijas, ienāk teātrī un sāk spēlēt pirmās lomas. Viņām jau ir pāri divdesmit. Es tajā vecumā jau biju nospēlējusi lielas galvenās lomas.

Pateicoties Kroderam, man bija tāda profesionālā varēšana, lai es savos ļoti jaunajos gados, dzīvē neko nezinot no ļaunuma, nodevības, postošām kaislībām, spētu nospēlēt Soņu Noziegumā un sodā, Adeli Bernardas Albas mājā, Spīdolu… Kroders, dodot man uzreiz dramatiskas lomas, kurās bija smags liktenis, milzīgi satricinājumi, man bija arī kā dzīves skolotājs. Lai es izprastu tādas lomas, viņš mani audzināja ne tikai kā aktrisi, bet arī kā cilvēku un personību.