Rīga +9°C 
Rīdziniece dabā
Ir dažādu profesiju – ārstu, arhitektu, skolotāju – dzimtas. Valda Baroniņa ir piederīga dabas zinātnieku dzimtai. Viņas mamma Laima Tabaka bija izcila botāniķe, abas ilgus gadus bija kolēģes un strādāja kopā. Kaut gan pagājis jau gadsimta ceturksnis, kā māte aizgājusi mūžībā, viņa meitai joprojām ir autoritāte. «Vēl tagad, atrodot kādu īpaši retu sugu, es vispirms paskatos debesīs un aprunājos ar mammu, sakot, ka viņa noteikti priecātos par manu atradumu!»
Valda – caur un cauri dabas cilvēks – ir piedzimusi un izaugusi Rīgā. Vēl vairāk – viņai pat nebija vecmāmiņas laukos. Kā pati smejas, sevi bērnībā atceroties: «Man lauku dzīve bija pilnīgi sveša,
es domāju, ka zirgs ir govs vīrs.
Mans tēvs Kārlis Tabaks bija elektroenerģētiķis, profesors, katedras vadītājs toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā. Savukārt mamma Laima Tabaka strādāja Bioloģijas institūtā. Atceros, kad cēla Pļaviņu HES, tētis veda mūs skatīties, kā tur taisa būvbedri, un priecājās, ka top elektrostacija. Bet tāpēc applūdināja Staburagu. Un mamma, kā jau dabas cilvēks, bija Daugavas retās floras aizstāve. Vecāki līdz pat tēva nāvei nodzīvoja kopā gandrīz 50 gadus, un man šķiet interesanti tas, kā viņi spēja pastāvēt katrs savā jomā un nesastrīdējās.
Katru vasaru mamma devās dabas izpētes ekspedīcijās. Jau no sešiem gadiem viņai līdzi brauca Inta – māsa ir pusotru gadu vecāka par mani. Bet māsa sāka nodarboties ar sportu, ar orientēšanos. (Vēlāk Inta startēja Latvijas jauniešu izlasē, kļuva par PSRS čempioni.) Tad mamma mani sāka ņemt līdzi. Lai gan man bija tikai 12 gadi, kopš pirmās vasaras darbojos kā pilntiesīgs ekspedīcijas loceklis, darot visus nepieciešamos darbus – gan ar herbāriju, gan ejot kā pārinieks maršrutos. Protams, mācījos no citiem, un tas bija ļoti interesanti. Tā iesākās mana dzīve dabā…»
Kalni un blokāde
Valda zināmā mērā atkārtoja mammas bērnību – mātes tēvs Verners Melnalksnis arī bija dabas zinātnieks. Kā jauns puisis 1915. gadā mobilizēts krievu armijā un vētrainajā pēcrevolūcijas laikā Krievijā satika latviešu meiteni Emmu Ilmeri. Kara laikā viņa ar ģimeni tur bija nonākusi bēgļu gaitās. 1924. gada 16. oktobrī Ļeņingradā piedzima viņu meita Laima Melnalksnis.
Verners Melnalksnis pabeidza Ļeņingradas kalnu institūtu un vadīja ģeologu ekspedīcijas Urālos un Aizkaukāzā. Valda domā, ka, iespējams, tas, ka vectēvs pārsvarā bija projām ekspedīcijās tālu kalnos, viņu paglāba no Staļina represijām.
Savukārt Laima ar mammu vasarās brauca pie tēva uz kalniem, un tas noteikti veicināja pilsētas meitenes interesi par dabu. Ir saglabājušies pieraksti, kā jau astoņu gadu vecumā viņa veica eksperimentus, novērojot un salīdzinot zirņu un auzu augšanu.
Kad sākās karš, Laimai bija 17 gadi. Tēvs atradās kārtējā ekspedīcijā, tāpēc Ļeņingradas blokādi nepiedzīvoja. Toties to nācās pārciest ģimenei. Laimas vecmāmiņa nomira jau pirmajā kara gadā, bet meitene ar māti sāka strādāt hospitālī. «Pārtikas dienas norma bija šāds gabaliņš maizes,» Valda velk līnijas uz savas plaukstas. «Pēc pārciestā bada mamma nekad neizmeta kaut gabaliņu ēdiena. 1944. gada rudenī mammas vecāki beidzot nolēma atgriezties Latvijā. Ģimenē vienmēr sarunājās latviski, bet visa pārējā dzīve Ļeņingradā, tai skaitā mācības, jau notika krievu valodā, tāpēc rakstīt latviski mamma neprata nemaz. Rīgā gāja pie skolotājas. Ir saglabājušās viņas tā laika burtnīcas – sākumā uzrakstītais ir vienās kļūdās, gandrīz katrs vārds sarkans sasvītrots, bet, pāršķirot lapas, labots aizvien mazāk, mazāk.
Viņa iestājās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, ko 1949. gadā pabeidza ar izcilību.»
Ziemeļu linneja
Laima Tabaka sāka strādāt nesen izveidotajā Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijā. Tā palika viņas vienīgā darbavieta 40 gadus līdz pat aiziešanai pensijā. Viņa izdarīja apbrīnojami daudz – vienā rakstā to nav iespējams izstāstīt. Vien daži fakti. Laima Tabaka atklājusi vismaz 13 līdz tam nezināmas augu sugas Latvijā. Maskavā aizstāvēja disertāciju – tajā jaunā zinātniece pētīja Ķemeru apkārtnes sešus purvus 10 850 hektāru platībā. Interesants fakts: tā kā disertācija iekļāva dabas resursu aprakstus, tai tika noteikts valsts noslēpuma statuss un darbs pēc aizstāvēšanas nebija pieejams. Vēlāk līdzīgi noslēdzās Latvijas veģetācijas kartes sagatavošana, pie kuras intensīvi strādāja arī Laima Tabaka, –
tāpat kā disertācija, tā tika noslepenota un publicēšana nebija atļauta,
tomēr shematiskās veģetācijas kartes plaši izmantoja skolu atlantos.
Laima Tabaka bija pirmā pēckara Latvijā, kas 1959. gadā sagatavoja publikāciju par aizsargājamiem un retiem augiem. Tolaik valsts aizsardzībā bija tikai piecas augu sugas, bet botāniķe papildus nosauca vēl 25 Latvijā retas sugas, kuras būtu nepieciešams aizsargāt, kā arī uzsvēra, ka šādu sugu ir daudz vairāk. Interesanti, ka zinātnieces mīļākā puķīte – ja tā var nosaukt mūžzaļo, pa zemi ložņājošo puskrūmu – bija ziemeļu linneja. Suga, kura nu jau nonākusi Sarkanajā grāmatā…
1970. gadā Laimas Tabakas vadībā sākās darbs pie tēmas Latvijas PSR flora, kas ilga 20 gadus. Izpēte notika mērķtiecīgi – Latvija jau iepriekšējo veģetācijas pētījumu rezultātā bija sadalīta astoņos ģeobotāniskos rajonos, savukārt tie 1076 kvadrātos – katra kvadrāta platība 70 km2. Valda stāsta: «Botāniķi apsekoja katru no 1076 kvadrātiem. Paralēli herbārija vākšanai katrā maršrutā floras uzskaites lapās tika reģistrēts viss redzētais, bet maršruts atzīmēts kartēs. Šīs kartes vēl mūsdienās
noder, ja nepieciešams atrast kādu retu, tolaik atrastu sugu,
jo arī to atradnes iespēju robežās atzīmēja kartēs. Šis milzu darbs nepazuda, kā reizēm diemžēl notiek, jo par katru ģeobotānisko rajonu izdeva monogrāfiju – pavisam ir astoņas grāmatas Latvijas flora un veģetācija.»
Šajā darbā jau bija iesaistīta arī pati Valda.
Plecu pie pleca
Lai gan Valdas izvēle būt botāniķei bija skaidra, ceļš uz to meta dažus līkumus. «Mācījos 49. vidusskolā, man bija brīnišķīga klase, fantastiski skolotāji. Nebija citu domu – iestājos Bioloģijas fakultātē. Pēc 3. kursa apprecējos. Vīrs mācījās Tehniskajā universitātē, un viņa profesija nebija saistīta ar dabu. Taču viņš bija kaislīgs mednieks.
Pēc 4. kursa man piedzima meita Inese, un uz izlaidumu jau nāca bērns ar puķi. Biju jau izdomājusi, ka negribu būt skolotāja, tomēr pusgadu nostrādāju vakarskolā, līdz aizgāju dekrētā ar dēlu. Tad biju spiesta pastrādāt par auklīti, lai Mārci paņemtu bērnudārzā. Kad piedzima mūsu trešais bērns, meita Liene, es jau strādāju Bioloģijas institūtā. Beidzot biju nonākusi tur, kur tik ļoti vēlējos strādāt. Tā bija mana sapņu profesija un darbavieta – bioloģe, laborante Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijā. Jo tur bija darbs ar augiem, ekspedīcijas, herbārija veidošana… Tas man arī ielika galvenos pamatus botānikas zināšanās. Biju arī Herbārija uzturētāja, apstrādāju vairākas augu dzimtas un ģintis. Par Herbāriju man ir stāsts! Tas ir liels, starptautiski atzīts, viens no lielākajiem Latvijā – vairāk nekā 150 000 herbārija lapu, tapis no 50. gadiem līdz mūsdienām. Tiesa, tagad tas švaki papildinās. Iemesls vienkāršs: kādreiz Botānikas laboratorijā strādāja 12–14 darbinieki, bet tagad vien daži, kuri tikai spēj uzturēt Herbāriju kārtībā, bet diemžēl ekspedīcijās doties nevar. Kādreiz par katru ievākto augu tika aizpildīta kartīte, Herbārijs glabājas īpašos skapjos, katrai paciņai sava vieta, stingra sistēma, ko nedrīkst izjaukt. Diemžēl viss nav ievadīts datu bāzēs, taču fiziski Herbārijs ir pieejams. Diemžēl Torņakalnā jaunajā Dabas centrā neatradās vieta izcilam, pasaules mērogā zināmam herbārijam.
Tāpēc, ka neprot novērtēt herbārija nozīmi – ak, tās jau tikai puķītes!
Bet fakts, ka ar to strādāt brauc zinātnieki no citām valstīm, kā arī mūsu pašu studenti strādā. Jo darbs ar herbāriju botāniķim patiesībā ir sākumu sākums. Mākslīgajā intelektā jau vari ielikt bildīti, kaut kādu atbildi saņemsi. Bet tas ir pavirši – botāniķim jāskatās daudzas pazīmes, nereti ar mikroskopu, jāpēta.
Mana mīļākā augu ģints ir grīšļi – Latvijā tie ir vairāk nekā 70 sugas, daudzas ir bieži sastopamas, bet pat daudziem botāniķiem grūti atšķiramas. Esmu izdevusi Latvijas floras burtnīcu par grīšļiem Latvijas floras sērijā. Bioloģijas institūtā plecu pie pleca strādāju arī ar savu mammu, kas bija Botānikas laboratorijas vadītāja 20 gadus. Viņa bija arī Bioloģijas institūta direktora vietniece zinātniskajā darbā. Tas nozīmēja daudz pienākumu, tāpēc mamma vienmēr netika ekspedīcijās, bet ļoti vēlējās tajās piedalīties un uz kādu katru vasaru noteikti izrāvās.
Arī pensijā mamma dzīvoja ļoti aktīvi. Mums Carnikavā bija pašu būvēta vasarnīca, un viņa turpināja iet dabā – vāca augus, papildināja herbāriju, viņas kontā ir ap 15 000 herbārija vākumu. Tā viņa turpinātu vēl ilgi, bet neveiksmīgi nokrita, salauza gūžas kaulu un atveseļojoties – trombs…»
Pļavā nopīt Jāņu vainagu
Savulaik, kad Laima Tabaka pabeidza studijas, viņas diplomdarba tēma bija Salacas augšteces palieņu pļavu ģeobotāniskie pētījumi. Valda stāsta: «Pētāmās vietas izvēle nebija nejauša – tā ir mammas tēva dzimtā puse. Darba gaitā tika dots pilns pētāmā reģiona augu saraksts, un, caurskatot šo sugu sarakstu no mūsdienu skatījuma, jākonstatē, ka šajā upes posmā pirms 76 gadiem, visticamāk, ir bijuši bioloģiski vērtīgi zālāji ar bagātu floristisko sastāvu. Mūsdienās, kā redzams dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols, šajā posmā vairs nav konstatēts neviens bioloģiski vērtīgs zālājs…»
Kā tad tā? Mēs taču lepojamies, ka esam zaļa valsts! Valda nopūšas: «Tas, ka apkārt ir zaļa zāle un krūmi, nenozīmē, ka esam zaļa valsts. Diemžēl pēc aizsargājamo teritoriju platībām esam vienā no pēdējām vietām Eiropā. Ik pēc sešiem gadiem notiek sugu un biotopu monitorings un rezultāti tiek iesniegti Eiropas Komisijā. Arī tur labvēlīgā statusā varam ieskaitīt maz biotopu. Tas galīgi nav zaļi… Protams, gribam, lai mums būtu gan bagātīgi meži, gan skaistas pļavas, kur Jāņu vainagu uzpīt. Bet ko tajās redzam? Pamatā trīs sugas – kamolzāli, timotiņu un vēl kādu smilgu vai vārpatu… Dabiskās pļavas Latvijā diemžēl ir zem viena procenta no teritorijas, turklāt iet mazumā.
Mēs joprojām nezinām, ko spēj augi, un tos neprotam izmantot.
Kaut vai pienenes sakne, kas ir uz katra soļa, – kur tik to var izmantot! Un par daudzām sugām un to izmantošanu nezinām neko. Mēs nevaram atļauties zaudēt sugas, kas diemžēl ar katru gadu pa kādai izzūd.»
Kad šogad iznāca jau trešā Latvijas Sarkanā grāmata, noslēdzās kāds loks. Valda secina: «Tāda pēctecība šajā darbā mums ar mammu sanāca. Kad viņa ar Kornēliju Birkmani izdeva pirmo brošūriņu par aizsargājamiem augiem Latvijā, tas bija kā aizsākums šai tēmai. Tad nāca Ministru kabineta lēmums, ka Bioloģijas institūtam jāizstrādā Sarkanā grāmata. Redaktore par augiem bija mamma. Kad 1985. gadā iznāca pirmā Sarkanā grāmata, tajā bija mazliet vairāk par 100 sugām. Gāja gadi, uzkrājās jauna informācija un radās nepieciešamība rakstīt otro Sarkanās grāmatas versiju. Pie tās veidošanas strādājam abas. Savukārt trešā Sarkanā grāmata tapa jau pēc mammas aiziešanas, taču es tās veidošanā piedalījos un biju arī tās redaktore augu sadaļā. Tā ka visos trijos izdevumos ir mūsu abu darbs. Jaunākā grāmata rakstīta pēc jaunākās izvērtēšanas metodikas, tajā jau ir pāri par 300 augu sugām. Tas gan nav gadījums, ka ar lielāku apjomu jālielās! Jo vairāk ir retu un izzūdošu sugu, tas ir rādītājs, ka mums neiet labi, ka ir nepietiekama aizsardzība.»
Dabas skaitīšana
«Pēc mammas nāves es vēl gadu strādāju Bioloģijas institūtā, bet sapratu, ka man gribas vairāk pievērsties praktiskai dabas aizsardzībai. Sāku strādāt Latvijas Dabas fondā – tā ir nevalstiska organizācija, kas nodarbojas ar dabas aizsardzību un realizē dažādus ar to saistītus projektus. 20 gadu garumā man tas bija praktisks darbs uz zinātni balstītā dabas aizsardzībā, izstrādājot dabas aizsardzības plānus īpaši aizsargājamām teritorijām, apsekojot retas augu atradnes un nodrošinot to aizsardzību nepieciešamības gadījumā.
Tie paši dabiskie zālāji diemžēl tik maz palikuši,
ka bez cilvēku palīdzības tos nesaglabāsim un neatjaunosim. Kad Lauku atbalsta dienests par bioloģiski vērtīgiem zālājiem sāka īpašniekiem maksāt kompensācijas, mēs braucām novērtēt katru pieteikto pļaviņu, tikāmies ar katru saimnieku, izpētījām pļavu, vai tā atbilst bioloģiski vērtīgam zālājam. Bieži vien tie bija ieinteresēti zemnieki. Reizēm gadījās – pa ceļam ieraugi fantastisku zālāju! Runā ar saimnieku, un viņš satraucas – vai dieniņ, nu tur nevarēs ne pļaut, ne ganīt! Kamēr izstāsti, ka ir otrādi – ir gan jāgana, gan jāpļauj, lai pļavu uzturētu. Tas bija milzīgs darbs. Vai zinājāt, ka dabiskā zālāja vienā kvadrātmetrā – cik tad tas liels! – var būt līdz 50 sugām, nevis tikai trīs kā sētajā zālājā? Un tā ir milzīga bagātība, kas tur uzreiz dzīvo – bites, tauriņi…
Strādājot Dabas fondā, daudz nācās runāt ar cilvēkiem. Ļoti daudz, lai izskaidrotu, ko katrā teritorijā darīt, lai vērtības saglabātu un arī cilvēks varētu ko darīt. Tāpēc, zemi pērkot, iepriekš noteikti jāpainteresējas, vai tur nav kādi apgrūtinājumi. Lai nenopērk dabas liegumā – un tad pēkšņi ir pārsteigumi! Individuāli noteikumi ir katrai aizsargājamai dabas teritorijai. Var gadīties, ka tur kādai sugai mikroliegums. Var gadīties, ka noteikumi neatļauj apbūvi, liek pļaut un ganīt, bet var būt, ka prasa saglabāt neskartu mežu. Jāskatās, vai varēsi to ievērot.
Tad nāca Eiropas nozīmes biotopu kartēšanas projekts sadarbībā ar Lietuvas kolēģiem, kas noritēja trīs gadus. Lietuvas teritorija lielāka, viņiem pietrūka ekspertu. Mēs apsekojām apmēram trešo daļu teritorijas.
Un tad jau ar zināmu pieredzi uzsākām ES nozīmes biotopu kartēšanu Latvijā – pazīstamu kā Dabas skaitīšanu. Biju atbildīga par šī projekta norisi no Latvijas Dabas fonda, vadīju darbu apmēram 100 ekspertiem, un tas bija darbs tiešām bez laika limita. Sezonas laikā, kartējot un apmācot jaunos ekspertus, darbam tika atvēlētas 12 stundas un vairāk diennaktī.
Šis darbs paņēma ļoti daudz spēka, tāpēc neilgi pēc projekta beigām devos pensijā. Kaut arī aicinājumu vēl ķerties pie viena vai otra darba ir daudz, tomēr esmu nolēmusi vairs neiekrist nevienā projektā, jo, lai tos padarītu līdz galam godīgi un pamatīgi – tas prasa ļoti daudz laika, nervu un spēka.
Latvijas Dabas fondu vēl tagad izjūtu kā savu, kaut gan jau vairākus gadus vairs nestrādāju, tur bija lielisks kolektīvs, forši jaunie kolēģi, kuri tagad darbojas ar interesantiem projektiem.
Tur ir dedzīgi dabas draugi, reizēm pat fanātiski ieinteresēti darbā.
Var tikai pabrīnīties par viņu degsmi. Tagad vairāk ir dabas glābšanas, atjaunošanas, apsaimniekošanas projekti. Iepriekš vairāk bija projekti par dabas izpēti – retās sugas, jaunu aizsargājamu teritoriju, mikroliegumu dibināšana.»
Ar lupu un mālu
«Pirms pieciem gadiem nopirkām laukos mājiņu, meita turp pārcēlās. Man beidzot vasarās ir lauki! Tur es arī tiku pie jaunā hobija – svēpētās keramikas. Kurmenē ir ne vien ceplis, bet arī mālošanas pulciņš, kurā var iet katrs, kas vēlas. Aizgājām ar vīru, un mālošana mūs ievilka. Pamācījāmies un tagad mālojam mājās. Katru dienu darot, nāk iemaņas. Kā ceļos, tā sāku veidot praktiskas lietas – bļodiņas, krūzītes, šķīvīšus, krūkas, pat rotaslietas. Mums ar vīru ir atšķirīgi stili. Mēs strādājam bez virpas, viss top tikai ar rokām, tāpēc traukos var redzēt pat pirkstu nospiedumus. Maniem traukiem nereti ir botāniska pieskaņa, no botānikas vienalga pavisam vaļā netieku! Cilvēkiem patīk, pērk, jo braucam pa amatnieku tirdziņiem. Pilnīgi cita dzīve.
Diemžēl neviens no bērniem manās pēdās pa dabas līniju nav aizgājis. Arī mazbērni ne. Ceru uz mazmazbērniem. Jā, esmu jau vecvecmāmiņa!
Kad eju dabā, man vienmēr līdzi ir lupa, lai tad, kad ieraugu kādu interesantu augu, varu to rūpīgāk aplūkot. Savukārt manai mammai somā vienmēr bija polietilēna maisiņš, kur ielikt kādu interesantu augu, kas gadās ceļā. Pat uz teātri ejot, viņa somiņā ielika maisiņu – ja nu pēkšņi ierauga kādu retu nezāli Dailes teātra dobē!»
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
