«Sejas vietā bija putra…» Liepājnieces Ilzes cīņa par dēla dzīvību un drosme 50 gados sākt visu no nulles
Pirms septiņiem gadiem uzņēmējas Ilzes Andriksones dzīvē bija laiks, kad nelaimes nāca cita pēc citas. Traģiskākais bija brīdis, kad viņas dēls Aksels gulēja komā slimnīcā Gruzijā, jo smagā autoavārijā bija burtiski zaudējis visu seju. Ilze, cīnoties par dēlu, bija gatava pasauli apgriezt kājām gaisā. Tagad viņa ir mainījusi arī savu dzīvi, izveidojusi uzņēmumu un ir sava laika saimniece. Notikums ar dēlu, iespējams, bija grūdiens pārmaiņām.
Foto: Valters Pelns
«Daudzi man saka: tu esi stipra, tāpēc to visu esi spējusi izdarīt. Bet es no sirds uzskatu, ka savu dzīvi mainīt var katrs. Tikai cilvēki paši sev neuzticas. Piemēram, ikviens taču var aiziet no nemīlama darba, bet daudzi baidās: es nedabūšu citu darbu, esmu par vecu, esmu par dumju. Ir jāuzdrīkstas, lai uzzinātu, ko tu vēl vari! Un katrs zaudējums mūs paceļ uz nākamo līmeni,» Ilze ir pārliecināta. Mēs tiekamies Liepājā senā namā Graudu ielā, kur atrodas viņas mazais reklāmas un apdrukas uzņēmums. Ilze lepojas ar to, ko šajos gados paveikusi, tāpat kā lepojas ar studenti meitu, pieaugušo dēlu un mazbērniem. Skatoties Ilzes dēla Aksela Ruperta Instagram kontu, tagad neiespējami iedomāties to, kam šis jaunais vīrietis ir gājis cauri un cik grūti tajā laikā bija viņa mammai.
«Ilzīt, notikusi nelaime!»
Laiku savā dzīvē pirms septiņiem gadiem Ilze pati tagad sauc par nonullēšanos. Tajā janvāra dienā viņai pēkšņi zvanīja draudzene Baiba: «Ilzīt, notikusi nelaime, tavs Aksels ir komā!»
Ilze zināja tikai to, ka dēls kopā ar trim citiem jauniešiem devies uz Gruziju, uz Gudauri slēpot. «Es apsēdos uz grīdas, jo nespēju nostāvēt. Draudzene tūlīt bija klāt, un drīz jau atskanēja zvans no vēstniecības. Tā bija garākā diennakts manā dzīvē. 26 gadi, pieaudzis cilvēks, bet tas ir mans bērns! Caur vēstniecību sameklēju slimnīcu, sazvanīju dakteri, uzzināju, ka dēlam pilnībā sadragāta seja un viņš ir mākslīgajā komā. Viņi Gruzijā bija ielidojuši naktī un uzreiz braukuši uz kalniem. Mikroautobuss ietriecās stāvošā fūrē… Aksels tajā brīdī bija aizmidzis,» stāsta Ilze.
Viņa lidoja uz Gruziju. Tur viena pēc otras nāca sīkas nejaušības, ko Ilze tagad sauc par dievjaušībām: «Aksels bija ielikts slimnīcā nevis Tbilisi, bet Mchetā, jo tur ir jaunāka reanimācijas nodaļa. Gruzīni uzskata Mchetu par svētu pilsētu… Man tur bija desmitiem palīgu, gruzīnu sirsnība un izpalīdzība mani burtiski apņēma. Nokļuvusi Gruzijā, uzreiz braucu uz slimnīcu.
Dēlam operācija bija aizkavējusies, un es paguvu dot savu mātes svētību.
Atpazīt viņu varēju tikai pēc ausīm un matiem, jo sejas Akselam nebija vispār, burtiski putra sejas vietā. Pēc visa spriežot, viņš ar seju bija ietriecies priekšējā sēdekļa galvas atzveltnē. Četri apakšžokļa lūzumi bija vieglākā no traumām.
