Rīga +10°C 
Vera Valtere-Gribača, kas bija Ēvalda Valtera trešā sieva, bija 33 gadus jaunāka par vīru, un laulībā viņi pavadīja 40 gadus. Pēc mīļotā vīra nāves Vera palika viena, un arī 94 gadu vecumā ar ikdienas soli tika galā pati. «Gan dēls, gan mazbērni dzīvo atsevišķi un strādā nopietnos darbos, bet es dzīvoju viena, un vēl aizvien esmu pieradusi visur doties kājām,» enerģiski stāstīja viņa. «Man nav nekādu slimību, tikai mazliet sāp mugura. Dabūju traumu, jo viena pati mēģināju pārvietot dzīvoklī lielu dīvānu. Jā, tāda nu es esmu!» nosmēja Vera.
Par vientulību viņa nesūdzējās, jo turēja rūpi par savējiem – gan ģimeni, gan draugiem.
«Visus ik pa laikam apzvanu.
Man jau saka: «Veriņ, jūs vairāk domājiet pati par sevi, nevis citiem!» Taču man gribas katram piezvanīt, lai sirsniņa būtu mierīga,» stāstīja Vera.
«Ja gribu, braucu ar autobusu uz mūsu laukiem Kuldīgas pusē. Cik tur ir skaisti! Man patīk, ka cilvēki laukos nekrāsojas, ir tik vienkārši,» sprieda viņa. «Arī par sevi saku – esmu vienkāršs cilvēciņš. Savulaik esmu palaidusi garām pat lielus godus, uz kuriem esmu saņēmusi skaistus ielūgumus. Ja augsti kungi izlemj braukt man pakaļ ar limuzīnu, es neeju! Varbūt tāpēc kāds nodomā, ka tā Valtere ir dikti iedomīga,» sirsnīgi smējās viņa.
Arī togad 2. aprīlī, Ēvalda Valtera dzimšanas dienā, viņa domās pieminēja savu vīru Ēvaldu. Vera teica – jubilejas aktieris nemīlēja svinēt pompozi un skaļi. «Dzimšanas dienas Valterītim patika svinēt ģimenes lokā, kopā ar saviem radiem. Viņš vēlējās, lai ciemos nāktu vienkārši cilvēki. Ēvaldiņš man bieži teica: «Man pietiek tikai ar tevi vien!»,» dzidri nosmēja Vera.
Viņa vēl aizvien apciemoja arī vīra atdusas vietu Brāļu kapos.
«Es pa kapiem vien dzīvoju, jo pirms lieliem godiem mana Ēvaldiņa kapavieta jāsakopj,» teica viņa.
Jauks laika kavēklis ilgus gadus Verai bija grāmatu lasīšana. «Man mājās ir vairāki grāmatplaukti, kas slejas līdz pat griestiem. Pilni ar grāmatām! Pašai gan tagad lasīt liedz švakā redze,» atklāta bija aktiera atraitne.
Taču prieks par grāmatām gan nekur nebija zudis. «Diriģents Edgars Račevskis neilgi pirms savas nāves atbrauca pie manis un uzdāvināja skaisto Grāmatu vīru korim. Tagad tā nolikta uz baltajām klavierēm, un man ir gluži vai jāraud no aizkustinājuma. Neesmu iedomīga, bet labi vārdi man ļoti patīk, un viņš grāmatā ir ierakstījis: «Paldies mīļajai Veriņai!» Es agrāk vadīju koncertus, pirms kuriem diriģents teica: «Tikai nevajag neko izpušķot, lai viss ir vienkārši,»,» atminējās viņa.
«Tā nu es saku mazbērniem – mīļie, jums nepaliks no manis nekādi glauni ancuki, bet gan īstas vērtības – grāmatas,» uzsvēra Vera.
«Reiz viena dāma mani uzrunāja uz ielas un teica: «Jūs esot ļoti nabadzīga…» Kad jautāju viņai, kāpēc tā saka, dāma pavēstīja – kaut kur esot izlasījusi, ka man esot ļoti maza pensija. Es viņai atbildēju: «Piedodiet, bet man ir cita bagātība. Jā, man ir maza pensija, bet jūsu vecāki jums nav iemācījuši, kas ir īstā bagātība. Es esmu ļoti bagāta!» Mana bagātība ir grāmatas – ne tikai par Valterīti, bet arī daudziem citiem Latvijas kultūras pārstāvjiem. Seši skapji pilni līdz malām,» lepojās Vera.
Aktiera atraitne uzsvēra – viņai ir viss, ko vien vēloties. «Ja ko gribu, man no laukiem to atved dēls vai mazbērni. Piemēram, medutiņu. Kad tie bija lētāki, man garšoja arī banāni,» vaļsirdīgi teica viņa.
