Rīga +23°C 
Ilgus gadsimtus latviešu tipiskais dzīvesveids bija lauku sēta, kur dzīvoja trīs vai četru paaudžu saime un bieži vien vēl arī uz gadu pielīgti kalpi – vai nu neprecējušies, vai ar ģimeni. Saimes istaba savā ziņā bija kā kopmītne – visi nāca un gāja, katrs darīja savu darāmo, līdz ar to visu paaudžu komunikācija bija dabīga. Iestājoties rūpnieciskajam laikmetam, cilvēki arvien vairāk sāka dzīvot pilsētās.
Paaudžu kopā būšanas zīmējums izmainījās, jo dzīvoklīšos tīri fiziski bija mazāk vietas nekā lauku atvērtajā plašumā, kur lielākā daļa saimes pa dienu daudz vairāk laika pavadīja ārā un vasaras naktīs cits gulēja sienaugšā, cits klētī.
Pamazām pilsētas dzīvesveids ieviesa to, ka arvien vairāk cilvēku sāka dzīvot savās mazajās ligzdiņās, līdz ar to dzimta pārstrukturējās uz ikdienu kodolģimenē – tēvs, māte un bērni. Tam ir savi plusi un mīnusi. Viens no plusiem – vidējā paaudze kļūst daudz brīvāka savā rīcībā. Bet viens no mīnusiem – ikdienā neesot līdzās saviem vecvecākiem, jaunākā paaudze bērnībā neiegūst saprašanu par to, kā izpaužas un ko nozīmē novecošana.
Ja bērns redzējis, ka vecmāmiņai trīc rokas, ka viņa nevar tik ātri paiet, viņš briedumā pieņems savu vecāku un vēlāk arī pats savu neizbēgamo novecošanu, jo saprot, ka tas ir dabīgs process, un zina, kā palīdzēt.
Pietrūkstot bērnības pieredzei par dzīves ritumu un novecošanas realitāti, var iestāties ļoti liels apjukums – ko darīt ar veciem cilvēkiem?
Patriarhālās lauku sētas modeļa laikos arī eksistēja tā sauktās nabagmājas, ko tagad varētu salīdzināt ar pansionātiem, bet cilvēki tajās nonāca tikai traģiskos izņēmuma gadījumos – ja vecajam, nespējīgajam cilvēkam patiešām nebija nekādu radinieku. Tikmēr mūsdienās jauno rūpe par vecajiem vairs netiek uztverta kā dabīgs un pašsaprotams pienākums. Ja kāds vairs nav spējīgs par sevi parūpēties, radinieki bieži vien to uztver kā signālu – jāmeklē pansionāts.
Vecākiem jākļūst bezgalīgiem
Dzīvojot atsevišķi tikai divu paaudžu struktūrā, zaudējam ko ļoti būtisku. Vecāki bērnus aprūpē – gādā, lai viņi būtu paēduši un saģērbti. Kādreiz tautasdziesmās teica gludu galvu, baltu muti, tagad saliek uz skolu līdzi ēdienu kastītē un pieskata, vai sporta tērps nav aizmirsts. Visas šīs praktiskās lietas ir ne tikai rūpju un finanšu, bet arī laika ietilpīgas, un vecvecāku iesaiste te var būt ļoti noderīga.
Ja vēlas, vecmamma var uzņemties arī daļu no ikdienas rūpēm – iet uz veikalu iepirkties vai salikt pusdienu kastīti. Tomēr pats galvenais – kamēr bērna vecāki strādā, dara neatliekamās bāziskās lietas, ir aizņemti ar savu karjeru, vecvecāks var bērnu izglītot garīgi un emocionāli. Protams, arī mūsdienās daudzi vecāki lasa bērniem pasakas, dzied šūpuļdziesmas un tiek galā ar simt citiem pienākumiem, tomēr bieži vien tas notiek pāri saviem spēkiem: reizēm vakarā ir tāds pagurums, ka mēle ķeras.
Triju paaudžu sadzīvē lomas pašas automātiski sadalās.
Tikmēr mājā, kurā ikdienā nav vecvecāku, mammai un tētim jākļūst bezgalīgiem un jāpilda gan savas, gan vecākās paaudzes funkcijas. Un tad realitāte var būt arī tāda – zem viena jumta mammai aiz pārguruma krīt ciet acis, bet zem cita jumta tukšā istabā vai – vēl sliktāk – pansionātā sēž vientuļš vectētiņš vai vecmāmiņa, kas jūtas nevajadzīgs un tāpēc, iespējams, ir depresijā un trauksmē. Atšķirtības un ierobežotas komunikācijas apstākļos arī skleroze, demence un citas vecuma kaites var attīstīties straujāk.
Nelūgtie padomi
Tomēr nezīmēsim triju vai četru paaudžu sadzīvošanu rozā mākoņu krāsās! Palasiet Rūdolfa Blaumaņa Indrānus! Ir ļoti ērti, ja mājās ir tikai divas paaudzes, jo tad tu, cilvēks, esi pats savas dzīves noteicējs. Un smalkākais un vienlaikus sarežģītākais stāsts ir par sadzīvošanu. Tā iespējama vien tad, ja katra paaudze zina savu vietu un lomu. Tas vislabāk atklājas kāzās – mičošanā; to labāk izprot tie, kuri mācījušies sistēmfenomenoloģiju jeb Helingera metodi.
Proti, līdzināšanas vai mičošanas rituāla laikā līgavaiņa un līgavas vecāki katrs savam bērnam dod svētību, bet, kad to izdarījuši, tīri fiziski atkāpjas no jaunajiem trīs četru soļu attālumā. Tajā mirklī vecāki it kā saka – no šā brīža jaunajam vīram un sievai viņu abu izveidotā sistēma ir prioritārāka nekā izcelsmes ģimene.
Vecāki paliek par padomdevējiem, bet – stingri atceroties, ka padoms ir kaut kas, ko tu dod tikai tad, kad tev to lūdz, ne ātrāk.
Paaudžu attiecībās tieši nelūgtie padomi un vēlme pamācīt ir viens no bīstamākajiem riska punktiem, jo vecie cilvēki, kuru pašu dzīve vairs nav piepildīta ar notikumiem, emocionāli piesaistās savu bērnu dzīvei.
Un tad, kā saka, gudrībiņas nāk vietā un nevietā: manos laikos tā nedarīja; ja es būtu tavā vietā, tad es vispār tā nerīkotos; un kāpēc tu nedari to? Tas, ka vecākā paaudze nelūgta dod padomus un jaunākā negrib tos pieņemt, paaudžu sadzīvošanu padara ļoti, ļoti grūtu, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo kopā ikdienā vai padomu došana notiek ikreiz, kad paaudzes satiekas. Ja izdodas izveidot tādu sadzīvošanas modeli, kur katrs dzīvo savu personīgo dzīvi un otra dzīvei piesaistās tikai tad, kad tas tiek lūgts, – lieliski! Tad var veiksmīgi līdzdarboties arī trīs un četras paaudzes, baudot visus dalīto lomu bonusus.
Vērtīga pieredze visiem
Spriedze vairāku paaudžu starpā var rasties no tā, ka cilvēki neizrunā kopā dzīvošanas praktisko pusi, domādami – mēģināsim, un gan jau viss kaut kā iegrozīsies un sakārtosies. Bet – nesakārtojas! Ikdienas gaitas un darbi ir jāizrunā – esam taču pieauguši cilvēki! Ja pieņemtā sistēma nedarbojas, tā jāmaina. Arī divas saimnieces vienā virtuvē var atrast iespēju saprātīgi vienoties par savu modeli, piemēram, līdz mēneša 15. datumam virtuvē saimnieko viena, otrajā mēneša pusē – otra.
