Rīga +11°C 
Varbūt tāpēc, ka vēl vakar, apbrīnā un smaržā mazliet apdullusi, stāvēju daudzmiljonu hiacinšu lauka malā, varbūt tāpēc, ka jau atkal nepacietīgi gaidu, kā izskatīsies kārtējais rudenī sabakstīto pavasara sīpolpuķu eksperiments mūsu dārzā, bet varbūt tāpēc, ka tulpju dēļ man pirmais aprīlis pienāca jau februāra sākumā.
Notika tas tā. Devos uz Nīderlandi ciemos pie meitas, un tur starp Šipholas lidostu un staciju ir tāds veikaliņš, kam nekad nespēju vienaldzīgi paiet garām. Krāsainas koka tulpītes, puķu sīpoli, visādas sēklas un citi nieki. Šoreiz skatos – blakus koka tulpēm īstās! Pilnā plaukumā, lillā, rozā, dzeltenas, baltas! Nu malači tie puķu audzētāji! Garām skrienot ātri nobildēju un bildes aizsūtīju draudzenēm – re, Amsterdamā jau februārī pavasaris! Kad arī Lieldienās aizbraucu pie meitas, atkal eju gar mazo puķu veikaliņu, un tur – manas tulpes joprojām stāv tikpat atplaukušas! Nav novītušas ne par vienu milimetru. Aizdomīgi… Pieduru pirkstu – ak, pasaulīt! Mākslīgas!
Tā mani piemānīja mazais puķu veikaliņš, un mans februāra pavasaris izrādījās viltots.
Šā pavasara sīpolpuķes mūsu dārzā nāca diezgan ekstrēmi. Pa vasaru biju sakrājusi vairākas kurpju kastes ar tulpju, narcišu un hiacinšu sīpoliem, taču stādīšanu kaut kā biju novilcinājusi līdz novembra beigām. Pēdējais brīdis – Toms Bricis sola, ka tūlīt nāks sals, bet, kā par spīti, pēkšņi ļoti saniķojās mugura – tupus viņai nepatīk, rāpus nepatīk un vispār nekas nepatīk. Zeme auksta, un vēl līņā… Bet nemetīšu taču laukā! Tā nu pukstēdama, vaidēdama pa vairākiem vakariem, brīžiem pavisam tumsā, sastādīju sīpolus pa perimetru citām dobēm. Un tagad ar aizturētu elpu gaidu rezultātu – par sīpolpuķēm nekad nevar zināt, kas tur izlīdīs un kā tas izskatīsies.
Manām sīpolpuķēm ir arī savi dabiskie ienaidnieki – suņi. Iedomājies, kā tāds liels, zīdaini pelēks veimārietis ar nevainīgi zilām actiņām tikpat nevainīgi lēkšo pa dobēm, neskatoties, kur trāpa pirmā, otrā, trešā vai ceturtā lielā ķepa! Vēl iespaidīgāk, ja blakus lēkšo otrs tieši tāds pats. Un mūsu dārzā palaikam ciemojas divas daiļas māsas veimārietes. Tad es kaldinu visādas stratēģijas, piemēram, nopirku tādu kā atritināmu zaļu žodziņu, ko apstiept ap dobēm, lai suņi netiek klāt. Ar ko tas beidzās? Sunes kā kārtslēcējas lēkāja šurpu turpu, un viņām pat prātā neienāca, ka žogi ir lietas, kas kaut ko norobežo. Tagad pie trauslākajiem stādiem duru zemē garus bambusa mietus. Nezinu, vai palīdz, toties mūsu dārzs tagad izskatās pēc zemē ierakta milzu eža. Starp citu, pagājušā pavasarī tulpju laikā draiskākā no veimārietēm – hams! – no augšas saķēra mutē un nokoda vienu lielu tulpes ziedu. Nu, vai nav estēte?
Es dievinu labus – bet tikai labus! – dārza pārsteigumus. Nu jau otro gadu agrā, agrā pavasarī, tiklīdz nokusis sniegs, tās ir ciklamenas jeb mazas koši rozā alpu vijolītes. Nopirkām tās, ciemojoties Jāņa Rukšāna krokusu paradīzē. Pirkām ar lielām šaubām, vai tiešām mūsu dārzā varētu izdzīvot alpu vijolītes, bet pats sīpolpuķu maestro autoritatīvi pārliecināja, ka izdzīvošot gan. Atvedām, iestādījām, bet tad visas lapiņas pazuda, un biju pārliecināta, ka šis būs kārtējais upuris manā garajā, melnajā pazudināto puķu sarakstā. Bet, izrādās, nē! Ciklamenas tikai pazemē gaidīja savu uznācienu!
Un tagad par tiem holandiešu tulpju laukiem! Slavenajā Kēkenhofā neesmu bijusi, jo biedē, ka tur noparkoti tik ļoti daudzi tūristu autobusi. Bet pagājušā pavasarī bijām citos Nīderlandes tulpju laukos un šogad vizinājāmies gar viņu hiacinšu plantācijām. Slavenākais sīpolpuķu audzēšanas rajons Nīderlandē atrodas starp Hārlemu un Leideni, un tur gar ceļa malām var redzēt tulpju, narcišu un hiacinšu laukus. No vietējo viedokļa – romantikas diezgan maz, jo šis krāšņums kādā brīdī tiek brutāli apgriezts, audzētājiem vajag tikai sīpolus. Turklāt viņiem nereti krīt uz nerviem apbrīnotāju pūļi un instagrameri, kas vienmēr pa kādu spraugu pamanās ielavīties un fotografējoties izbradā tulpes. Tāpēc gandrīz visiem laukiem apkārt ir žogi vai kanāli, un autostāvvietu atrast ir neiespējamā misija. Šogad lēni braucām garām un izbaudījām hiacintes – baltas, rozā, lillā, gaiši dzeltenas, krēmkrāsā, oranžīgas… Viss kopā kā tāds ziemas saullēkts! Kad beidzot atradām vietu, kur piestāt, izrādījās, ka starp mums un hiacinšu laukiem tik un tā ir kanāls. Bet tā smarža – miljoni, miljoni, miljoni hiacinšu! Bet ir arī tādi tulpju dārzi, kas paredzēti tieši instagrameriem un influenceriem – apjūsmošanai, iebrišanai starp dobēm un bildēšanai (ieeja, protams, par maksu). Grūtākais bija nobildēt iecerētos tulpju tālplānus – kā pavēršu telefona kameru pret ziedu rindu, kadrā nezin no kurienes pozē kāds svešs sapucējies cilvēks!
Bet citādi laikam esmu nelabojama. Nekādu zaļo pirkstiņu man nav, laika arī nav, dārzs smilšains un ēnains, bet noturēties nespēju un arī tagad no Nīderlandes esmu atgriezusies mājās ar divām sīpolpuķu turziņām ar intriģējošiem uzrakstiem – Sparaxis mix un Ixia mix. Jā, jā, no tā paša lidostas puķu veikaliņa! Gaidīšu, kas izaugs!
