• Šobrīd

    weather img

    Rīga +19°C Skaidrs, D vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Operdziedātājs Jenčs salaulājis tūkstošiem pāru: Vissmagāk ir laulāt cietumā

    Intervija
    Edgars Orlovs
    Edgars Orlovs
    30. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Dmitrijs Suļžics (F64)
    Operdziedātājs, viens no Trim tenoriem, kurš laulības dzīvē ievedis tūkstošiem pāru, 60. jubilejas priekšvakarā atminas Operas laikus un atzīst – vissmagāk ir laulāt cietumā.

    Neesat sociālajos tīklos, vai maskējaties zem kāda segvārda?

    Man tos tīklus nevajag. Ko es no tiem iegūšu? Vislabākais sociālais tīkls ir mute. Vēl svarīgi, lai ir telefons, un tas neklusē.

    Televizoru vismaz skatāties?

    Jā, TV24 skatos. Preses klubu. Kādreiz mani tur aicināja, gāju parunāties. Tagad tur pārāk daudz politiķus aicina, normālos vairs nelaiž. Tas man jau ir pieradums – sekoju, kā raidījumā viss mainās, kā aug tā vadītājs Aivis Ceriņš… Un ir taču jauki paklausīties politiķu tukšo runāšanu, tas ir riktīgs šovs. Kaut kas mani tajā visā aizrauj.

    Jums liela diena – paliek 60 gadu. Kādas svinības iecerētas?

    Mums visiem Trim tenoriem aptuveni pusgada laikā pienācis 60 gadu vecums. Esmu jaunākais, tāpēc rīkoju koncertu – Tenoriem 180. Tas būs pie manis Sējas pagastā, kur jau vairāk nekā 15 gadu mežā, mazā 200 gadu senā zaru būdiņā, kā es to saucu, dzīvoju ar ģimeni – sievu un diviem jau lieliem puikām. Mums, tenoriem, būs mazs koncertiņš sev, draugiem, faniem un Sējas pagasta iedzīvotājiem. Notiks renovētajā Kultūras namā. Iegāju tur nesen – fantastisks! Smalki nostrādāts, perfekts kultūras nams.

    Es zinu, ko saku, jo esmu dziedājis teju visos Latvijas kultūras namos. Uz jubilejas koncertu būs kādi 100 cilvēki, jo biļetes vienā mirklī tika izpirktas. Protams, būs šovs, bet, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus. Esam uzaicinājuši arī viesmāksliniekus. Piemēram, Sonoru Vaici. Viņa mums visiem trim tenoriem ir favorīte, dīva. Kur nu bez Sonoras!? Būs arī Laimis Rācenājs, akordeoniste Inita Ozoliņa un Māris Žagars pie klavierēm.

    Kā svinējāt 50 gadus?

    To uzreiz nepateikšu… Atceros, kā trijatā svinējām 120. Tas bija grandiozi – trīs dienas –, un katru dienu pa koncertam. Pirmais bija Doma baznīcā. Lai tiktu iekšā, rinda bija pāri visam Doma laukumam. Otrais Māmuļā – Rīgas Latviešu biedrības namā. Tur rinda bija uz trepēm un vēl ārā. Biedrības nama priekšniece nesaprašanā jautāja – ko man ar tiem cilvēkiem darīt? Viņu ir tik daudz! Kā tiks iekšā? Mums baigais draugs bija Admirāļu kluba saimnieks Jānis Dāvis. Pie viņa klubā bija trešais koncerts, un tad ballīte viesnīcā Hotel de Rome. Toreiz šķita, ka visa pasaule ir pie kājām. Nevis – pie kājas, bet tieši pie kājām, proti, pieder mums.

    Jums pie mājām blakus ir Ādažu poligons. Šaudīšanās netraucē?

    Kad bliež no lielajiem stroķiem, tad mana zaru būda šūpojas un jūt sēra smaku. Bet pierod. Un nemaz tik bieži nešauj, laikam ātri viņiem tā nauda šaušanai beidzas.

    Agrāk dzīvojāt Siguldā. Kāpēc pārcēlāties uz Sēju?

    Vienkārši braucu tur sēnēs, skatos – pārdod māju. Nopirku, un tagad man ir lauku māja. Vieta forša, smuki, un vislabākais ir mājas nosaukums…

    Un kā tad sauc?

    (Ilgi klusē). Eh, pateikšu arī – Šekumi. Kad pārcēlāmies, visi teica, ka tas jāmaina. Es teicu – nē, tas ir zelta vērts, latvisks, spēcīgs! Kā tad laukos ir? Tur jau nevienu nesauc vārdā, visus pēc māju nosaukuma. Tantes sēž un runā – skat, Saulgozis aizbrauca, redz, kā Šekums rullē!

    Vispār pie mums tur mierīgi. Tagad gan runā, ka garām ies tas slavenais vilciens. Kādu puskilometru no manis paredzētas sliedes. Ceru, ka pieturu vismaz necels. Šobrīd pat īsti neticu, ka dzelzceļu tiešām kādreiz uzcels, pagaidām ir klusums.

    Cik gados sākāt dziedāt?

    Astoņpadsmit.

    Pirms tam taču skolas korī bijāt?

    Nē, mani nelaida. Varbūt bišķiņ, bet to neatceros. Mani sūtīja uz tautas dejām, pūst trompeti Siguldas bērnu mūzikas skolā. Pēc astotās klases vecāki mani aizsūtīja uz foršāko Latvijas profeni.

    Uz muzikālo?

    Nē taču… Mācīties par fermu mehāniķi, elektromontieri. Visi klases čaļi pēc pamatskolas devāmies tur mācīties.

    Pēc tam arī profesijā strādājāt?

    Nu, baigi daudz nenostrādāju, pārsvarā prakses laikā. Bet zinu tādu slaukšanas aparātu Maiga. Esmu to darbinājis.

    Kā tad nonācāt līdz Operai?

    Visam sākums bija tas, ka pašdarbībā ar dziedāšanu nodarbojos, jo kaut kā aizņemt laiku vajadzēja. Tad uzvarēju konkursā Ko tu proti?. Žūrijā bija cilvēki, kas saprata kaut ko no dziedāšanas un teica – tev, čalīt, ir jādzied! Uzaicināja mācīties Konservatorijā. Izgāju sagatavošanas kursus, sāku mācīties. Šķiet, jau pirmajā kursā aizgāju strādāt uz Operu.

    Sākumā, protams, korī, kur vienmēr vajag labas balsis, īpaši tenorus. Pēc tam ļāva dziedāt solopartijas, deva lomas. Operā 30 gadu biju, un tagad esmu izdienas pensijā. Aizgāju pats. Man ir uzskats – ja galveno lomu nevar pavilkt un tev dod tikai otrā plāna lomas, jāiet pensijā. Varēju jau paspirināties, bet jaunie spēcīgi mina uz papēžiem.

    Kā tagad ir ar dziedātājiem, ir labas balsis?

    Šodien jaunie tenori dzied izcili. Ir citas skolas, cita varēšana un iespējas. Mēs tomēr bijām padomju bērni.

    Kura nodziedātā loma Operā pašam ir iemīļota?

    Ko tik neesmu dziedājis! To pašu Hosē Karmenā, Ēriku Klīstošajā holandietī. Ar operdziedāšanu apbraukāta pasaule krustu šķērsu. Veiksmīgas lomas bijušas, mazāk veiksmīgas. Ir, ko atcerēties. Kā padomju laikā 1983. gadā ar Vāciju sāku apskatīt pasauli, tā 30 gadi pa ārzemēm pagāja. Māksla un sports tolaik bija vienīgie, ar kuriem varēja izrauties pasaulē. Māsa Ilze Strenga vēl pastimulēja un pastutēja to darīt. Tā arī notika.

    Kā izdomājāt, ka jāapvienojas trim tenoriem?

    Ar Nauri Puntuli un Guntaru Ruņģi bijām kursabiedri, pēc tam kolēģi Operā. Mūs kopā dziedāt piespieda menedžments un tas, ka valstī bija lielās krīzes, pagājušā gadsimta 90. gadu totālā nabadzība… Bija jāatrod kāda prece, ko tirgot, un tas izvērtās baigi forši. Trīs tenori gan nav mūsu izdomājums. Jau sen tāda lieta bija. Latvijas laikā mums bija Mariss Vētra, Priednieks-Kavara un Ozoliņš. Bija arī ārzemnieki – Pavaroti, Domingo, Karerass.

    Un kāpēc tieši trīs tenori? Nekas nav dzirdēts par trim altiem, mecosoprāniem vai basiem.

    Kas ir foršākā balss? Protams, tenors. Pārējie tikai blakus var pastāvēt (smejas). Mūsu trio to foršumu tolaik ielika jaunais un spraunais komponists Juris Kulakovs. Ar savu rokas piesitienu iepina mūs pavisam citās muzikālās krāsās. Man šķiet, visvairāk no Latvijas mūziķiem esam bijuši pie tautiešiem emigrācijā. Ik pa pieciem gadiem braucam, zāles pilnas, visi brīnās. Ameriku ar busu četratā – trīs tenori un Kulakovs – pa perimetru vismaz četras reizes apbraukājām. Ja nāca miegs, tad iedevām Jurim pastūrēt, uzreiz pārgāja! Viņš labi brauc, bet savā stilā.

    Teju 40 gadu jau kopā dziedat.

    Džekiem esmu teicis – manuprāt, tas mums izdevies, jo nemācam cits citu dziedāt un pareizi dzīvot, un neuzbāžamies ar savām darba lietām.

    Operas parasti ir svešā mēlē. Jūs tur nešmaucaties un dziedat, velns sazina ko?

    Jaunie tagad perfekti runā un arī dzied dažādās valodās. Mums, lai nodziedātu svešā mēlē, vajadzēja tulku palīdzību, jo gribējās saprast, ko partneris jautā, kas jāatbild. Dažkārt iekalām, citreiz iedziedājām vēl un vēl to tekstu. Protams, ir gadījies salaist grīstē un dziedāt ne to… Priekšnieki par to uzslavas nebārstīja.

    Kur ir visforšākā publika?

    Latvijas laukos. Nekas nav labāks par provinces Tautas namiem. Tur cilvēki ir patiesi, nāk tieši tevi klausīties.

    Kādi ir jūsu hobiji?

    Agrāk slēpoju pa Latvijas kalniem, tagad ar distanču slēpēm pa mežu. Uz ārzemēm pa lielajiem kalniem slēpot nekad neesmu rāvies. Man šķiet, muļķīgi tur braukt tērēties. Kādu laiku man ir jauns hobijs – burāšana. Vakaros ar laivu izbraucu paburāt, pavērot saulrietu. Tā esmu aizceļojis pat uz ārzemēm. Vēl esmu svētdienas makšķernieks. Trīs zivis esmu noķēris – haizivi, taperu un vietējo līdaku. Man vairāk nevajag. Nu, sēnes – ja nevienam nav, varu atrast. Man ir savas točkas. Ja kaimiņš nav nolasījis, vienmēr salasu.

    Tagad esat Vidzemes priekšpilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietnieks. Kā aizdomājāties, ka jums to vajag?

    Tas man ir pensijas fonds. Kaut ko taču man vajadzēja pēc Operas darīt, jo tur jau pensijas nekādas lielās nav. Patiesībā mani darbam Dzimtsarakstu nodaļā jau Operas laikos piesaistīja – nācu vasarās laulāt. Vienā brīdī nomainījās visi juridiskie principi un bija jāpabeidz juristi, lai varu strādāt šajā darbā.

    Kā tas ir – laulāt?

    Visu laiku ir kaut kas jauns, mēģinu saprast cilvēkus, iedziļināties. Ir gadījies, ka laulājamie ierodas ar jau uzrakstītiem vārdiem, kas man it kā būtu jāsaka. Ja der, paņemu, bet man tāpat viss ir jāizpilda, lai laulība būtu likumīga. Tas jāievēro stingri un precīzi, jo laulāšanā viss jau ir izdomāts. Nedrīkstu laulāt, ja kāds jau ir precējies, ir citas nianses. Mums te ir foršs kolektīvs. Operā nebija slikts, bet citāds. Tur cilvēki vairāk individuāli domājoši, īpaši solisti ir traki pēc slavas. Šeit nekautrējos prasīt, ja ko nezinu. Vienmēr visi palīdz.

    Skaitāt, cik ģimeņu esat izveidojis?

    Mūsu Dzimtsarakstu nodaļā gadā sarakstās ap tūkstoš pāru, no tiem 99,99% jauno pāru sarakstu es, jo tas ir mans lauciņš.

    Atminaties pirmās kāzas, kuras novadījāt?

    Pirms vairāk nekā 15 gadiem tas bija. Toreiz vēl strādāju Operā un biju ārštatā. Laulāju slavenu tiesnesi, ļoti slavenu. It kā sarakstīju, bet pašam rokas trīc, viss trīc. Paprasīju, vai viss labi, viņa piebikstīja pie galda un teica – nē, nē, tur vēl šis ir jāpasaka.

    Tagad uztraukuma vairs nav?

    Vienmēr ir, tā ir skatuve. Tas nav tikai atnākt un norunāt. Vislabākais ir tas, ka piesakās reģistrēt laulību un saka – viņiem jau īsti neko nevajag. Pienāk tā diena – ir līdzi kaimiņiene, paši sapucējušies, balta kleita, gredzeni, šampanietis… Tie ir svētki, jo papīrs, kuru paraksta, ir uz mūžu. Tas glabāsies mūžīgi. Dzimtsaraksts ir pati svarīgākā iestāde, jo katrs Latvijas iedzīvotājs caur to izgājis vismaz divas reizes. Kas vispār ir dzimtsaraksts? Tas sākas ar piedzimšanu, kad jāizdod dzimšanas apliecība, beidzas ar aiziešanu, kad jāizdod miršanas apliecība. Tā ka visa cilvēka dzīve ir manās rokās.

    Dzirdēts, ka daudzi slaveni ļaudis vēlas, lai tieši jūs viņus laulātu.

    Tas man patīk, jo esmu jutis, ka tā lieta padodas. Reģistrēšana tomēr ir viena cilvēka teātris. Var jau iesmiet, ka esmu mazliet huligānisks laulājot, bet tāds nu esmu. Mēģinu darbā ar ģīmi rasolā nekrist. Savējiem, ja baigi vajag, varu arī uzdziedāt. Dažkārt pēc kāzām cilvēki nāk klāt un saka – domājuši, ka es daudz dziedāšu. Es tad saku – nekā nebija, vakarā nāciet uz koncertu, ja gribat dziesmas.

    Visus draugus esat laulājis?

    Jaunā Rīgas teātra, simfoniskā orķestra, Operas ļaudis, visi mākslinieki, televīzijas cilvēki, SAB, KNAB… Visi, sākot ar prezidentiem un beidzot ar sētniekiem, iziet caur šejieni.

    Kas ir īpatnējākā vieta, kur esat laulājis?

    Cietumā. Kad bija Brasas cietums, katru mēnesi turp braucu. Bija reiz gadījums, kad saku, lai džeks, čigāns, paraksta dokumentu, šis saka – a, ja ņe umeju (bet es neprotu – krievu val.). Izrādās, ne rakstīt, ne lasīt neprata. Protams, nav liela prieka laulāt slimnīcā, kad pirms nāves cilvēks grib apprecēties.

    Pie visām upēm, ezeriem un jūras jau arī noteikti esat laulājis.

    Tā ir tāda modes lieta. Mežā arī. Zem ūdens gan vēl ne.

    Pandēmijas laika kāzas atšķiras no ierastajām?

    Pirms diviem gadiem viss vienā dienā apstājās, jo tagad jau notiek tikai juridiskā sarakstīšana – ienāk četratā maskās, es pasaku savu tekstu, viņi savējo, parakstās, un lieta darīta. Vienalga, ir vakcinēts vai nav, tāpat jāsalaulā. Mēs esam kā dakteri – visi jāņem pretī, protams, izpildot likumā noteiktās darbības. Ir gadījies, ka cilvēki atnāk un pirms parakstīšanas sāk domāt, kaut ko prasīt, tā kā šaubās. Tad saku, lai pienāk pēc mēneša, kad visu būs sapratuši. Citi atnāk, citi ne. Ir bijis, ka pēc mēneša atnāk viens, bet jau ar citu partneri… Un tad piesaka, lai es nesajaucu ar tiem pirms mēneša paredzēto kāzu datiem…

    Šajā laikā Dzimtsarakstu nodaļā smagākie ir brīži, kad sistēmā ievadu no Covid-19 mirušo datus. Tad saprotu, ka ir jāvakcinējas, nav citas izvēles. Katru dienu redzu to realitāti, un viss ir ļoti skaidrs. Kolēģi saka – nelaid caur sevi, dari tehniski! Pateikt viegli, bet kā izdarīt? Es nevaru, esmu emocionāls.

    Ko jūs gribētu saņemt dāvanā dzimšanas dienā?

    Veselību. Tā ir svarīga visiem. Bet kas tad to var uzdāvināt? Pašam vien sevi jāsargā. Man neko citu nevajag, jo pārējais plus/mīnus ir.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+