🎁 75 % atlaide mēneša abonementam – tikai 48h! 🎁 
Rīga +13°C 
Slejā pie šīs fotogrāfijas atminējos daudz pozitīvā, ko vēl esmu no mammas mantojusi: no pāris kleitām, kas tagad ir vintage pērles, līdz visgaršīgāko pankūku receptei – mamma atsevišķi putoja olas baltumus, ko beigās iecilāja pankūku mīklā, tāpēc tās bija tādas gaisīgi mīkstas. «Mamma ir mūsu paraugs it visā. Varbūt dažkārt mums negribas to atzīt (it sevišķi jaunībā), kad visu zinām labāk, bet no mammas mēs mantojam un iemācāmies daudz. Ne jau tikai kleitas un kurpes. No mammas mēs mantojam tradīcijas un vērtības,» rakstīju 2013. gada rudenī. Tagad es papildinātu, ka mantojam arī gēnus un – gēnu mutācijas, kas dažkārt nozīmē arī nopietnas slimības.
Aiz šīs fotogrāfijas, kas ir mūsu skaistākā kopbilde, tāpēc tika ierāmēta un pielikta vecāku mājās pie sienas, slēpjas fakts, ka tolaik mamma bija onkoloģijas paciente. Pēc ķīmijterapijas mati jau bija atauguši, tomēr fotosesijā likām elegantu cepuri. Mammai olnīcu vēzi atklāja 2011. gadā, lai gan viņas ginekoloģe teica, ka pa to līniju viss esot kārtībā. Ne velti olnīcu vēzi dēvē par kluso slepkavu – to ir ļoti grūti atklāt sākumstadijā. Turklāt mamma pie ārstiem gājusi regulāri. Viņai veica aizkuņģa dziedzera operāciju, kad, ķirurga vārdiem runājot, vēderu atvēra un aizvēra, jo tur atklājās metastāzes. Tieši man ārsts pavēstīja, ka tas ir vēzis, un es to pateicu savai mammai.
Atceros to dienu kā vakar! Kā izstreipuļoju no viņa kabineta, izgāju laukā un, apsēdusies uz soliņa, raudāju. Kad beidzot aizgāju apciemot mammu, viņa saprata – kaut kas nav labi –, jo izplūdusī skropstu tuša bija atstājusi nodevīgas melnas svītras. Sākās garais ārstēšanās ceļš – operācija, ķīmijterapija.
Spilgti atminos, kā savā virtuvē mammai dzinu matus.
Manai meitiņai tolaik bija tikai pieci gadi, viņa uzdeva dažādus jautājumus, uz kuriem, kā nu pratu, atbildēju, neko neslēpjot. Pēc pieciem gadiem, 2016. gadā, mammai tika atklātas metastāzes galvas smadzenēs. Vienmēr atcerēšos, kā ārste pēc operācijas teica: «Mēs varējām tikai iedot vēl laiku.» Jo vienu metastāzi ārsti neaiztika. Ar to viss nebeidzās. Pēc gada – 2017. gadā – mamma krūtī sataustīja veidojumu. Krūts vēzis. Sākās viss no gala – operācija, ķīmijterapija. Un atkal dzinu mammai matus…
Kad saka – vēzis esot dzīvesveida slimība, mēdzu uzsprāgt. Mamma nekad, nekad nebija smēķējusi, vispār nelietoja alkoholu, pat ne gadumijā. Dzīvoja tuvu dabai, daudz laika pavadīja svaigā gaisā, allaž kustībā. Ēdusi pārsvarā pašu dārzā un kūtī izaudzēto. Kad mamma saslima, domāju: kāpēc tāda netaisnība? Kāpēc saslimst cilvēki, kuri dzīvo veselīgi?! Ir taču daudz tādu, kas pīpē, dzer, ēd, kas pagadās, bet viņiem šādas nelaimes iet garām. Tagad atbildi zinu. Mamma no savas mammas bija mantojusi BRCA mutāciju. Jā, šis mūsu sieviešu dzimtas stāsts sākas ar vecmāmiņu, kuru es neatceros, jo viņa nomira no krūts vēža, kad man bija divi gadi.
Vienkāršā valodā runājot: mums visiem ir BRCA1 un BRCA2 gēni, kurus var salīdzināt ar organisma remonta meistariem – tie palīdz salabot bojājumus šūnu DNS un neļauj šūnām nekontrolēti vairoties. Mutācija BRCA gēnā nozīmē, ka vienā no šiem gēniem ir iedzimta kļūda, tāpēc šūnu bojājumu labošanas sistēma darbojas vājāk un dzīves laikā pieaug iespēja, ka šūnās uzkrāsies pārmaiņas, kas var izraisīt visbiežāk – krūts vai olnīcu vēzi.
To, ka arī man ir BRCA1 mutācija, es diemžēl uzzināju tikai pēc savas krūts vēža diagnozes. Protams, esot līdzās mammai, redzot garo un sarežģīto ārstēšanas posmu, aizdomājos – kā tas var būt, ka gan vecmāmiņai, gan mammai vienāda diagnoze? Taču tolaik par pārmantotu vēzi skaļi nerunāja. Zināju par aktrisi Andželīnu Džoliju – ka viņai 2013. gadā veica profilaktisku mastektomiju (krūšu audu noņemšanu) un pēc diviem gadiem – salpingooforektomiju (olnīcu un olvadu izņemšanu), lai izvairītos no saslimšanas ar krūts un olnīcu vēzi, jo šie abi vēži ir kā brālis un māsa. Džolijas māte ar olnīcu vēzi bija saslimusi 49 gadu vecumā un nomira 56 gadu vecumā, un aktrisei atklāja BRCA1 mutāciju. Sievietēm ar iedzimtu BRCA1 mutāciju risks dzīves laikā saslimt ar krūts vēzi ir 72 %, ar olnīcu vēzi – 44 %. Salīdzinājumam – sievietēm bez šīm mutācijām krūts vēža risks dzīves laikā ir aptuveni 13 %, bet olnīcu vēža – ap 1 %. Diezgan liela starpība, vai ne?
Taču tolaik man šķita, ka kaut kas tāds iespējams tikai Amerikā un tikai pasaules zvaigznēm, ne jau vienkāršam cilvēkam Latvijā, kur veselības sistēmai ir milzum daudz robu. Taču es sāku ļoti baidīties, ka tik es arī nesaslimstu! It sevišķi tad, kad mammai vēzis ieradās otrreiz. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc veicu izmaiņas karjerā, – man bija iekšējā sajūta, ka dzīvē ir vēl kas jāizmēģina. Jo – ja nu saslimstu un mana dzīve būs īsāka? Vai nav likteņa ironija, ka 2019. gada martā es beidzu darba gaitas izdevniecībā Santa (gadu veidoju žurnālu Santa), apņēmības pilna uzsākt jaunus projektus, un pēc pusotra mēneša sataustīju veidojumu krūtī?
Man bija tikai 40! Jā, pārmantotais vēzis ļoti bieži skar jaunas sievietes. Sievietes, kuras vēl neveic regulāro mamogrāfiju, jo, kā zināms, Latvijā skrīnings ir tikai sievietēm pēc 50.
Zinu, cik bezjēdzīgi ir spekulēt ar kā būtu, ja būtu, tomēr atļaušos to izdarīt. Kā būtu, ja tolaik, kad mamma saslima pirmo reizi, viņai būtu veiktas ģenētiskās analīzes? Tad atklātu BRCA mutāciju, viņa veiktu profilaktisko mastektomiju un izvairītos no otras saslimšanas?
Vai mana mamma vēl būtu dzīva?
Vai tad, ja 2017. gadā, pēc otras diagnozes un beidzot veiktās BRCA testēšanas, kāds būtu izstāstījis, ko nozīmē sausā frāze atklāta mutācija, un ieteicis arī meitai pārbaudīties? Vari iedomāties, cik es biju pārsteigta, kad mammas ārstēšanās dokumentos atradu viņas ģenētiskā testa rezultātus, kas apstiprināja mutāciju. Viņa man neko par to nebija teikusi, jo, kā pati atzina, – nezināja, kas tas ir. Nevienam neko nepārmetu, tikai šis piemērs lieliski parāda, cik svarīga ir komunikācija. Man šie divi gadi varbūt bija liktenīgi. Varbūt, ja 2017. gadā būtu veikusi testu, atklātu mutāciju un, ja arī ne uzreiz veikusi profilaktiskās operācijas kā Džolija, tad vismaz būtu veikusi magnētiskās rezonanses, kas pienākas BRCA mutācijas nēsātājām, un veidojums būtu atklāts sākumstadijā? Jā, magnētiskajā rezonansē saredz pat ļoti mazus veidojumus; un tas būtiski maina ārstēšanas plānu. Tā vietā man bija agresīva ārstēšana – ķīmijterapija pusotra gada garumā, jo mans krūts vēzis bija netipisks gadījums, starošana un trīs operācijas.
Par laimi, laiki ir mainījušies. Sievietes, kurām ir BRCA mutācija, var izvairīties no saslimšanas. Uzsveru – BRCA mutācija nenozīmē, ka noteikti saslimsi! Tā nozīmē paaugstinātu risku, kuru zinot var laikus veikt rūpīgākas pārbaudes un apsvērt profilakses iespējas. Latvijas speciālisti ir izstrādājuši klīnisko algoritmu augsta riska pacientiem, un tas paredz stingru uzraudzību. Arī Latvijā var veikt profilaktiskās operācijas, kā to izdarīja Andželīna Džolija, un ir drosmīgas sievietes, kuras izvēlas tādu ceļu.
Taču visa sākums ir saruna. Saruna ar savu mammu un vecmāmiņu, vai otrādi – ar meitu un mazmeitu. Padomju laikos šīs slimības slēpa, bet nerunāšana var maksāt dzīvību. Piebildīšu, ka mutāciju var mantot arī no tēva puses! Piemēram, tēva mammai bijis krūts vēzis līdz 50 gadu vecumam vai olnīcu vēzis (jebkurā vecumā), tēvs ir mantojis mutāciju, bet nav saslimis, toties nodevis to savai meitai. Latvijā ir augsts šķirto ģimeņu skaits, daudzas sievietes pat nezina tēva radus, tāpēc – ja esi vecmāmiņa, kurai bijusi slimība, pastāsti to saviem bērniem un mazbērniem! Esmu dzirdējusi sakām: par slimībām nerunāsim, bet – ir jārunā! Arī es runāju tikai tāpēc, ka
ceru – mans stāsts var glābt kādas jaunas sievietes veselību.
Mazā meitene no šīs bildes izaugusi un aizlidojusi no manas ligzdas. Viņai ir 50 procentu varbūtība, ka būs mantojusi šo mutāciju. Lai gan ģenētisko testu var veikt, sasniedzot pilngadību, speciālisti iesaka nogaidīt līdz 25 gadu vecumam. Gan tāpēc, lai jauniete nobriest, gan tāpēc, ka tikai no 25 gadiem sāk veikt pārbaudes.
Tomēr meita bija mana motivācija radīt Drosmes gēnus – nodibinājumu, kura mērķis ir gan izglītot par pārmantotajiem vēžiem, gan iedrošināt sievietes pārbaudīties (jo ticu, ka zināšanas mazina bailes), kā arī cīnīties, lai Latvijā BRCA mutācijas nēsātājām būtu pieejami tādi paši izmeklējumi un profilakses iespējas kā citur Eiropā.
Es gan ļoti ceru, ka esmu nocirtusi šo negribēto mantojumu. Es biju trešā paaudze. Pietiek. Un viņai mantojumā no manis paliks tikai labais, piemēram – lasīšana. Meita studē klasisko literatūru un vienīgais, kam naudu nežēlo, – grāmatām. Šovasar abas lasījām Homēra Odiseju, es latviski, viņa – sengrieķu valodā. Gribētu, lai tā arī paliek. Ka mūs vieno, piemēram, lasīšana.
