Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pandēmijas laiks uzliek zināmu slogu ne tikai pacientiem, bet arī mums – ārstiem. Pacientiem pirms katras terapijas ir jāveic Covid-19 tests, lai izslēgtu vīrusa klātbūtni. Testa veikšana ir gan fiziski, gan psiholoģiski nomācoša procedūra, īpaši pacientiem ar jau tā smago diagnozi. Ārstiem, savukārt, ir jāuzņemas lielāks risks, nozīmējot pretvēža terapiju, kas var nomākt pacienta imūnsistēmu. Bet vēzis “brīvdienas” nav paņēmis, tas ir jāārstē!
Vienīgā situācija, kad onkoloģijas pacienti terapiju nesaņem, ir tad, ja to nepieļauj paša pacienta vispārējais stāvoklis. Tā ir situācija, ja pacientam ir pozitīvs Covid-19 tests vai nopietnas blakusslimības, kuru dēļ pretvēža terapiju saņemt nav iespējams tās toksicitātes dēļ.
Ir vairākas situācijas onkoloģijā, kad pretvēža terapija tiešām ir dzīvību glābjoša vai neatliekama ārstēšana. Piemēram, pacientam ar pilnīgu zarnu nosprostojumu audzēja dēļ ir jāveic atslogojoša operācija – zarnas atveres (stomas) izveide vēdera priekšējā sienā. Pretējā gadījumā pacients var nomirt dažu dienu laikā.
Otrs piemērs ir pacients ar izplatītu sīkšūnu plaušu vēzi, kas nospiež bronhus un centrālos asinsvadus un rada izteiktu elpas trūkumu, smakšanas sajūtu. Tas ir akūti ārstējams ar staru terapiju un ķīmijterapiju. Šeit nelīdzēs antibiotiķi vai pretiekaisuma līdzekļi, jo tie ir pārāk vāji, lai “sagrautu” vēža šūnu.
Ja runājam par vēža diagnozi, tā gaidīt nevar, jo vēzis uz vietas nestāv, tas turpina augt un attīstīties.
Ja vēzis ir izplatījies organismā un izraisījis asiņošanu, sāpes vai citas blaknes, ir jāuzsāk sistēmiska ārstēšana. Ķīmijterapijas blaknes mēs varam kontrolēt un laicīgi novērst, taču vēža radītās blaknes bieži vien ir grūti paredzamas un kontrolējamas. Veiksmīga vēža ārstēšana ir savlaicīga ārstēšana.
No vienas puses, ar gadiem strādāt kļūst arvien grūtāk, jo uzkrājas piedzīvotā pieredze, ārstējot pacientus ar vēža diagnozi. Ne vienmēr izdodas pacientam palīdzēt, to nosaka daudzi faktori.
Ja kādam liekas, ka mums kā ārstiem tā ir ikdienas rutīna, tad gribu teikt, ka ārsti ir tādi paši cilvēki un emocionāli smagi pārdzīvo savu pacientu nāvi.
Īpaši, ja tas ir bijis gados jauns cilvēks, kuram ir palikusi ģimene un mazi bērni. No otras puses, pēdējos 15 gados terapijas iespējas onkoloģijā ir ļoti attīstījušās. Vēzis no neārstējamas slimības ir kļuvis par hronisku slimību, kuru ir iespējams kontrolēt. Ar jauniem un progresīviem zāļu līdzekļiem pacientam ar izplatītu audzēju var pagarināt dzīvildzi par diviem, četriem un vairāk gadiem. Tas dod cerības un pozitīvas emocijas mūsu darbā.
