Lamāts, apspļaudīts, bet gluži mīļš. Mākslinieks Kristians Brekte

Viņa mākslu un pašu Kristianu Brekti biju redzējusi daudzkārt, bet līdz šim runājuši nebijām. Droši vien tāpēc man galvā mita tā pati ideja kā daudziem – galvaskausi, miroņi, velni, asiņaini vai no vistu kauliņiem salikti burti, skandāli. Gandrīz nekomunicējams, jo ļoti provokatīvs. Cilvēks, kuru regulāri kāds grib aizliegt vai aizsūtīt uz trakomāju.

Iveta Dzērve

Šodien

Foto: Lauris Vīksne. Stils – Laila Trilopa

Mūsu pirmā tikšanās notika reizē ar fotosesiju. Jau tad manas bažas, kā es runāšu ar šo tumšo spēku, kurš vairākās intervijās deklarējis, ka pusi dvēseles pārdevis nelabajam, atkāpās. Bet tad mēs apsēdāmies pie Glezniecības katedras galda, uz kura 1918. gadā Nacionālajā teātrī tika parakstīts dokuments par Latvijas valsts proklamēšanu un no kura mūžībā tiek izvadīti aizgājušie mākslinieki, kas izteikuši vēlmi pēdējā gaitā doties no Mākslas akadēmijas. Brekte sāka runāt, un es uzreiz sapratu, ka esmu kļūdījusies. Un tagad man ir jāraksta tas pats, ko sev nozvērējos nerakstīt, jo to esmu lasījusi gandrīz katras viņa intervijas sākumā, – šis tips ne tuvu nav tik melns, kā viņu mālē. Un vēl man nāk prātā Fausts – tas spēks, kas mūžam ļaunu grib, bet mūžam dara labu.

Ja par tituliem – Kristians Brekte ir mākslinieks. Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, ilgus gadus vadījis Glezniecības katedru. Pasniedzējs Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā.

Pret tevi ir bijušas divas krimināllietas*. Bet tu to smukāk pateici.

Divas izbeigtas krimināllietas mākslās.

Jā, šis skan grezni, gluži kā zinātniskie grādi. Bet kā tu par to juties?

Kopš saviem pirmajiem darbiem, kurus kritizēja, cenzēja, neatļāva, pat apspļaudīja un dedzināja, esmu uzaudzējis biezāku ādu. Bet, protams, es pārdzīvoju, un tas paņēma spēkus. (Brekte no bloknotu kaudzes izvelk vienu un sāk šķirstīt.)

Mākslā es drīkstu darīt visu, kas man ienāk prātā. Un manam darbam vienmēr ir konteksts.

Man bija sarakstīts daudz tekstu, jo bija jāiet pie policistiem un jāmēģina viņiem visu izskaidrot. Izmeklētājam stāstīju par franču filozofi Simonu Veilu, ka morāles jēdziena iekļaušana likumdošanā paver ceļu dažādu veidu tirānijām.

Droši vien viņiem bija interesanti.

Nē, man šķiet, viņi neko nesaprata. Pagāja aptuveni pusgads. Sākumā bija jāraksta paskaidrojumi, šķita, ka nekas tālāk nevirzīsies, bet pēc nepilna mēneša man piezvanīja advokāts – lieta tomēr ir palaista tālāk.

Tas nav pārmetums izmeklētājiem. Pirms pusotra gada bija sācies karš Ukrainā, un viņiem bija pienākums izmeklēt arī naida runu, to ir daudz. Uz mani attiecināja ko līdzīgu, jo vienmēr ir jautājums par vārda brīvību, kur ir robeža?

Nabaga policistam, kurš specializējas autoavārijās un negadījumos ar smagām sekām, nācās klausīties manas lekcijas par mākslu. Bet lielākā daļa sabiedrības tik atver komentārus, un atkal viss ir par to, ka Brekte laikam no trakonama izlaists.