Rīga +15°C 
Konsultē Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Kustības Dzīve un sēras līdzdibinātājs, dziveunseras.lv vadītājs.
Kad dzīve apstājas
«Katrs cilvēks sēro atšķirīgi, tāpat kā mīl atšķirīgi – jo mēs esam dažādi, un arī zaudējumi ir ļoti dažādi,» uzsver mācītājs Linards Rozentāls. Sērošana ir prasme, mūsos ielikta pratība, ar ko spējam pastāvēt laikā, kurā viss mainās, jo dzīve sastāv no nepārtrauktas ieguvumu un zaudējumu virknes. Prasme sērot ir veids, kā tiekam uz priekšu no brīža, kad kaut ko esam zaudējuši. Tas nozīmē, ka mēs nepaliekam iestrēguši pagātnē, nedzīvojam vakardienā, neveltām šīs dienas enerģiju tam, lai lauzītu galvu par to, kas bija vakar. Kādreiz mēs, protams, par to aizdomājamies, taču mums no dabas vai Dieva ir ielikta zināšana, ka viss, kas ir, kādreiz beidzas, un viss, kas atnāk, kādreiz aiziet.
Pamatā šī prasme skatīties uz priekšu ir intuitīva, taču kādreiz zaudējums ir tik liels, ka dzīve apstājas un tālāk vairs neplūst.
Tie ir ļoti traumatiski notikumi – bērna vai cita ļoti tuva cilvēka nāve, pašnāvība, neziņa par bezvēsts prombūtnē esošu cilvēku… Zaudējums izraisa ļoti plašu emociju spektru, un tas arī atšķir vienas sēras no citām.
Sērošana nav lineārs process
Sēras nav slimība, liksta vai nelaime, kas pār mums nākusi, bet gan process, kas palīdz sadzīvot ar zaudējumu. Sēras nebeidzas, tāpat kā nebeidzas mīlestība pret aizgājēju. Sēras ir cits vārds mīlestībai. Linards Rozentāls domā, ka, iespējams, mums pat jāmeklē cits vārds sērām, jo tās rada stereotipisku asociāciju – bieži vien tiek likta vienādības zīme starp sērām un bēdām. Bet bēdas nav vienīgā emocija, kas iezīmē sēras, – daudz spēcīgākas var būt bailes, niknums vai dusmas, un visas emocijas ir pieņemamas. Vārds sēras rada iespaidu, ka tas ir kaut kas statisks un nemainīgs, taču sērošana ir process, līdzīgi kā veseļošanās vai draudzēšanās. Sērošana prasa piepūli jeb, kā to reiz definēja Zigmunds Freids, – tas ir darbs.
Ir mēģināts strukturēt un saprast sērošanas ceļu, izdalot sērošanas stadijas (šoks, noliegums, dusmas, kaulēšanās, nomāktība, pieņemšana), taču tās mazliet maldina, jo balstās pieņēmumā, it kā sēras būtu pārejoša parādība, kam izejam cauri pa posmiem un nonākam pie uzvarošām beigām. Patiesībā sēras nav lineārs, bet ļoti turbulents process, un vizuāli tas drīzāk izskatītos kā mudžeklis. Protams, ir labi, ka ir nelieli orientieri, kas palīdz saprast, ar ko rēķināties brīdī, kad atrodies vētrā, – tie palīdz normalizēt to, kāpēc nejūtamies labi pēc pusgada, gada vai diviem, un kāpēc joprojām iekrītam dvēseles tumšajās naktīs. Ja ir noticis kaut kas tik nenormāls kā vistuvākā cilvēka zaudējums, tad viss, ko jūtam un darām, ir normāli!
Ļauties brīvajam kritienam
Kad zaudējums ir pēkšņs un negaidīts, to var salīdzināt ar brīvo kritienu, jo ir milzīgas grūtības aptvert notikušo.
«Esmu bieži sastapies ar pieredzes stāstiem, ka, piedzīvojot sev tuva cilvēka zaudējumu, dienām ilgi cilvēki vienkārši sēž kopā, apkampjas, kopā paēd, atkal sēž, ir vienkārši blakus viens otram, nekur neiet, neko nedara. Tas ir labākais, ko varam darīt, – dot cilvēkam telpu, lai aptvertu notikušo ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Nevajadzētu mēģināt cilvēku uzreiz mierināt, kaut ko skaidrot vai iestāstīt,» uzsver mācītājs.
«Redzot otra ciešanas, mums automātiski ir vēlme iedot viņam nomierinošas zāles vai censties nomierināt, un kādreiz, protams, tas ir jādara – par to nav runa! Bet pamatā mēs nevaram nomierināt – mēs varam tikai ļaut tam visam būt tieši tik briesmīgam un ārprātīgam, kāds tas ir, un nemazināt šausmu mērogu. Svarīgi ir necensties attālināt no zaudējuma, jo patiesībā cilvēks vēlas būt kopā ar mirušo, nevis atdot viņu prom. Šajā steidzīgajā laikmetā mēs apvienojam atvadas ar apbedīšanas ceremoniju, nerespektējot to, ka cilvēkam ir vajadzīgs laiks, lai fiziski atvadītos no mirušā. Piemēram, Vācijā ir daudzi apbedīšanas uzņēmumi, kas praktizē atvadīšanos bez laika ierobežojuma, kur cilvēki var sēdēt, stāvēt vai pat pavadīt nakti kopā ar mirušo. Un tikai tad, kad cilvēks ir izraudājies, izkliedzies un atvadījies, viņš spēj piezemēties… Tu nevari apglabāt aizgājušo, kamēr vēl esi brīvajā kritienā, taču realitāte ir cita – mēs ieraugām mirušo piecpadsmit minūtes pirms bēru ceremonijas, un tā ilgst aptuveni trīsdesmit četrdesmit minūtes, kuru laikā nepaspējam atvadīties.
Normāli būtu, ja vienā dienā varētu pabūt ar mirušo, izrunāties, pavadīt laiku tam paredzētā telpā, bet citā dienā atvadīties kopā ar citiem bērēs.
Šādas izmaiņas palīdzētu sērām sākties pareizi, nevis bremzējoši, ar mīnuszīmi,» domā Linards Rozentāls, piebilstot, ka viens no uzdevumiem sērošanas procesā ir aptvert zaudējumu. Tas nozīmē atvadīties no cilvēka fiziski – redzēt viņu, pieskarties un ļaut arī bērniem drošā veidā piedzīvot saskarsmi ar mirušo. Otrs uzdevums ir ļaut izpaust emocijas – tas prasa daudz enerģijas un laika. Trešais uzdevums ir nenoslēgties. Bieži vien brīdī, kad apkārtējie domā, ka tev jau ir jābūt uz kājām, iestājas sēru dziļākais punkts, un tad ir ļoti maz cilvēku, kas joprojām ir gatavi dzirdēt tavu stāstu. Ne vienmēr ir vajadzīgs profesionāls – psihologa, psihoterapeita vai kapelāna – atbalsts, bet cilvēciska klātbūtne, papildu ritentiņi sēru divritenim, kas palīdz cilvēkam noturēt līdzsvaru, lai viņš nenokristu.
Palīdzība sērojošiem vecākiem
Šobrīd sistēmiska atbalsta sērojošiem tuviniekiem Latvijā nav. ESF+ sociālo inovāciju projekts Dzīve un sēras ir pirmais, kurš sāk piedāvāt daudzveidīgu atbalstu, – šobrīd tikai ģimenēm, kuras zaudējušas bērnu, tomēr, ņemot vērā, ka bērna zaudējums ir viens no vissmagākajiem zaudējumiem, kas var būt cilvēka dzīvē, arī tas ir daudz! «Uzkrājoties zināšanām, pieredzei un cilvēku atsaucībai, kādā brīdī varbūt varēsim piedāvāt palīdzību ikvienam, kurš būs piedzīvojis tuva cilvēka zaudējumu,» cerību pilns ir Linards Rozentāls, kura vadītajā ESF+ projektā izveidojusies daudzu cilvēku kustība un šobrīd tiek organizētas sērošanas līdzgaitnieku apmācības.
«Ir sajūta, ka beidzot esam izkustējušies no nulles punkta. Līdz pagājušajam gadam bijām tikai trīs četri cilvēki, kas darbojās ar sērojošo vecāku grupām, lai gan, izrādās, ir cilvēki, kuri ir gatavi kļūt par bāku zaudējuma sabangotajā dzīves vētrā. Vietne dziveunseras.lv sniedz praktisku, emocionālu un garīgu atbalstu sērojošiem vecākiem (un viņu ģimenēm), kuru bērni ir miruši grūtniecības laikā, dzimuši nedzīvi, miruši drīz pēc piedzimšanas, miruši no slimībām vai negadījumos, vai pašnāvībā. Ir atvērta arī grupa vecākiem un ģimenes locekļiem pēc bērna zaudējuma pieaugušā vecumā. Ir arī Vīru aplis – sērojošiem tēviem, vectēviem, krusttēviem, pieaugušiem brāļiem. Un viens no jaunumiem ir Sēru kafejnīca+, kas sāks darboties oktobrī, lai klātienē pie tējas vai kafijas tases vai arī attālināti vecāki un tuvinieki varētu satikties un aprunāties.
«Nevar teikt, ka viens zaudējums ir smagāks par citu, taču pieredze, zaudējot bērnu, piemēram, grūtniecības laikā vai pašnāvībā, ir ļoti atšķirīga, tāpēc arī tiek organizētas dažādas grupas. Mēs apzināti atteicāmies no vārdiem «izdarīja pašnāvību», jo vārds izdarīt uzliek vainu aizgājējam un bieži vien kaunu palicējiem, kas zaudējumu padara vēl daudz smagāku.
Ir jāsaprot – kad cilvēks mirst pašnāvībā, viņš ir tādā kā vilkmē, kurai nevar pretoties.
Tā nav apzināta, racionāla rīcība,» skaidro mācītājs.
Kad nav cilvēka, ko apglabāt
Sērošana ir ļoti apgrūtināta, ja nav iespējams cilvēku apglabāt. Ir neziņa par to, kur viņš atrodas. Viņš, iespējams, ir aizgājis bojā katastrofā, bet nekad netiek atrasts, varbūt ir bezvēsts prombūtnē. Tā kā nav bijusi iespēja atvadīties, dziļi sirdī paliek cerība, ka varbūt viņš kaut kur ir – varbūt palika dzīvs, varbūt neatceras, kas noticis… Ir ļoti svarīgi ļauties simboliskām atvadām un piešķirt cilvēkam vietu. Tikai tad sēras var mainīties, pretējā gadījumā palicēji visu laiku ir akūtajās sērās.
Dažādās reliģiskajās tradīcijās ir atšķirīga pieredze, piemēram, bibliskajā tradīcijā saka, ka mirušais aiziet pie tēviem. Mēdz teikt, ka cilvēks atrodas debesīs. Tas nozīmē, ka viņa nevis nav, bet mēs meklējam vārdu tai vietai, kur viņš ir. «Viena no motivācijām izveidot Dvēseļu dārzu bija tieši tāda – jo citādi Zvaigžņu bērniem nebija vietas. Viņi bija tik mazi un daudzu acīs nenozīmīgi, ka ilgu laiku netika uzskatīti par apbedīšanas vērtiem, tāpēc tika radīta vieta, kur tiek ievietoti bērnu pelni, bet tam var būt arī simboliska nozīme. Trīs reizes gadā notiek kopīgās atvadas Dvēseļu dārzā, lai pieminētu Zvaigžņu bērnus un dotu iespēju ģimenēm būt kopā sērās. Šajā gadījumā mēs kā kopiena uzņemamies atbildību un radām telpu, kur vecāki var atvadīties no saviem bērniem,» stāsta Linards Rozentāls.
Ja tuvinieki zaudēti svešumā un nevar tikt pārvesti mājās, visticamāk, būs radinieki, kas dosies turp, bet paralēli ir jārada veids, kā tuvākajiem atvadīties arī mājās. Un ne tikai tuvākajiem. Cilvēkam nomirstot, ir cilvēku loks – tā sauktie neredzamie sērotāji –, kas arī skumst, reizēm mums pat prātā neienāk, kam vēl šis cilvēks bijis ļoti nozīmīgs un kādas draudzības vai mīlestības saites viņus ir vienojušas. Tāpēc ir jārada iespēja simboliski atvadīties, iespējams, pat ar kādām fiziskām piemiņas lietām, fotogrāfijām. Zvaigžņu bērnu vecākiem atvadu brīdī mēdz būt pierādījumi – ultrasonogrāfijas bilde, mantiņa.
No tā, kā palīdzēsim sērām sākties, būs atkarīgs, kāda būs šo cilvēku dzīve.
Pētījumi rāda, ka neizsērotas sēras atstāj milzīgu iespaidu uz mentālo veselību un funkcionēšanas spēju.
Nepieķerties fiziskajai eksistencei
Par dzīvi apgrūtinošām sērām var runāt arī tad, ja pieķeramies atmiņām par fizisko cilvēku un attiecībām ar viņu, joprojām risinām jautājumus, kas dzīvē netika atrisināti, joprojām vainojam vai arī tieši otrādi – idealizējam mirušo un padarām par pielūgsmes objektu. Jaunajām attiecībām ar mirušo ir jābūt reālistiskām. Taču pirmos divus gadus pēc zaudējuma ir ļoti grūti izvērtēt, vai sēras ir dzīvi apgrūtinošas vai dzīvi veicinošas, jo kādu laiku visam vienkārši jānotiek tā, kā tas notiek. Ja cilvēks nedara pāri sev un citiem un izpauž sēras kaut cik konstruktīvā veidā, viss ir pieļaujams, un apkārtējie var palīdzēt dot cilvēkam telpu, ļaut viņam stāstīt…
Mēs reizēm steidzinām, mums šķiet, ka cilvēks ir ieklemmējies pagātnē, taču katram ir vajadzīgs savs laiks.
Tomēr, ja cilvēkam pat pēc vairākiem gadiem visa enerģija joprojām aiziet, risinot pagātni un uzdodot jautājumus, ir vērts meklēt palīdzību – jo enerģija tiek ieguldīta lietās, ko vairs nevar mainīt. Ir svarīgi piedot un izlīgt, un atrast veidu, kā aizgājēju cienīt un mīlēt, pagriežoties no pagātnes uz tagadni, kurā viņš ir klātesošs, bet vairs ne kā fiziska būtne. Citādi tā vietā, lai ļautu dzīves straumei mūs nest uz priekšu, sevi esam piesējuši pie koka, bet vajadzētu paņemt no tā koka zariņu vai lapu.
Vienā brīdī svarīgāks par zaudējumu kļūst tas, ka jūti – cilvēks īpašā veidā joprojām ir ar tevi, turklāt ir no jauna iegūts! Viņa atstātā svētība kaut kādā ziņā var pārspēt pat viņa dzīvi. Tas ir arī kristietības paradokss – cilvēks ir miris, bet reizē augšāmcēlies.
Akūta sērošana ilgst vidēji 5–7 gadus
Mēdz teikt, ka ir jāpaiet vienam gadam, lai aptvertu zaudējumu, taču pieredze un priekšstati ir ļoti atšķirīgi. Daudzi pētījumi rāda, ka akūtais sērošanas process ilgst no 5 līdz 7 gadiem. «Gads var kļūt par atskaites punktu, pēc kura sāc just, ka kaut kas ir pamainījies, taču no pieredzes stāstiem redzu, ka gads ir neliels laika sprīdis,» norāda Linards Rozentāls. Viņš min salīdzinājumu: maza brūce sadzīst ātri, bet lieli ievainojumi – daudz lēnāk, turklāt bieži vien ir vajadzīga vēl ilga rehabilitācija. Tāpat ir arī ar sērošanu. Pēc pusotra vai diviem gadiem, kad apkārtējie domā, ka visam jau jābūt kārtībā, cilvēks bieži nonāk viszemākajā punktā, kas reizēm mēdz būt pat briesmīgāks par sākumu, jo tikai tad pa īstam aptver zaudējuma mērogu. Un arī pēc tam joprojām mēdz būt iekritieni. Tāpēc apkārtējiem jābūt saudzīgiem – nav jāsagaida, ka cilvēks pēc gada vai pusotra būs visu šo ceļu pilnībā nogājis.
Ja sēras netiek izpaustas, ja cilvēks sēro vienatnē vai cenšas par to nedomāt, neraudāt, nerunāt un aizmirsties darbos, tad, līdzībās runājot, sērām netiek atvērti logi.
Sāpes, ciešanas, neizstāstītie stāsti, neizraudātās asaras, neizpaustais niknums, dusmas, vainas apziņa uzkrājas un nekur nepazūd.
Emocijas nogulsnējas personības pagrabos, un ir vajadzīga milzīga enerģija, lai tās tur noturētu – jo neizpaustās sēras meklē veidus, kā izlauzties. Atvērt logus nozīmē ļaut visām emocijām plūst laukā, izpausties kontrolētā, strukturētā veidā, negaidot, līdz viss samilst un uzsprāgst, aiznesot sienas pa gaisu. Raudāt vajag tik ilgi, kamēr ir jāraud. Arī pēc divdesmit gadiem. Jo arī pēc divdesmit gadiem cilvēks joprojām ir miris.
Izveidot jaunas attiecības ar aizgājēju
Daudzi uzskata, ka sērošanas procesā vajadzētu mīļo cilvēku atlaist, no viņa atvadīties un savu dzīves enerģiju vērst pret kaut ko citu – atrast jaunu cilvēku, nodarbi vai aizvietotāju. «Bet mēs, ikdienā strādājot ar sērojošajiem vecākiem, redzam, ka viņi negrib atvadīties no saviem bērniem, negrib viņus atlaist un pazaudēt vēlreiz. Viņi grib palikt kopā ar bērniem,» uzsver Linards Rozentāls. Sēras ir process, kura gaitā mīlestība pārvēršas – cilvēku, ko esam zaudējuši, iemācāmies mīlēt no jauna, neskatoties uz to, ka ir zudis viņa fiziskais ķermenis un vairs nevaram viņam pieskarties, dzirdēt vai būt blakus fiziski. Dziedinošas, dzīvi veicinošas sēras ir tad, kad nevis atrodam veidu, kā dzīvot bez šā cilvēka, bet gan izveidojas jaunas attiecības ar mums tik nozīmīgo cilvēku, kura vairs nav šajā pasaulē. Un tikai tad, kad izveidojas šis pamats, var sākt domāt tālāk, kā dzīvot, ko vēl jaunu šajā dzīvē paveikt – tad varbūt ienāk cits cilvēks, piedzimst vēl viens bērns. Taču līdz pēdējam elpas vilcienam mēs paliekam tie, kas bijām šim cilvēkam, – gan vecāki savam bērnam, gan mazbērni vecvecākiem, gan bērni saviem vecākiem. Tas nemainās!
Ir jāatrod jauns attiecību veids, kā sajust viņa klātbūtni. «Kad vecāki piedzīvo bērna zaudējumu, līdzībās runājot, tas ir tā, it kā tev rokās būtu sabirzusi smalka, vērtīga stikla figūriņa un, lai gan stikla lauskas grauž un viss asiņo, tu nevari no tās atvadīties. Taču, ja iztur un ļaujas sērošanas procesam, tad ar laiku var pamanīt, ka no šīm lauskām izveidojas unikāls vitrāžas gabaliņš, kas iegulst dzīves lielajā vitrāžā. Tajā brīdī var teikt, ka zaudējums ir integrēts un zaudētais cilvēks ir atradis savu vietu mūsu turpmākajā dzīvē. Ja izdodas izveidot saiti ar mirušo cilvēku, tad sāpes un zaudējums aiziet otrajā plānā, jo pirmajā izvirzās tas, ko viņš tavā dzīvē joprojām nozīmē,» norāda Linards Rozentāls.
Sajust dzīves kodolu
Reizēm sērošanas process var sākties arī, cilvēkam vēl dzīvam esot. Visbiežāk tā notiek ilgstošas vai neārstējamas slimības gadījumā, kad tuvinieki, sastopoties ar nebijušām emocijām, sāk sērot, vienlaikus kušinot sevi, ka nedrīkst, jo – kā tu sērosi par dzīvu cilvēku? Taču sērās nav nekā nepareiza vai nenormāla, jo sēras ir atvadas no tās dzīves, kas mums bija kopā ar šo cilvēku, – kad varēja kaut kur kopā aizbraukt un tik daudz ko kopā izdarīt.
Ja sēras ir sākušās, tām ir jāļauj būt.
Ir jāizraud, jāizbēdājas un jāizdusmojas par to, ka vairs nekad nebūs kā agrāk. Ja mēģināsim uzturēt mākslīgu optimismu un atlikt bēdāšanos pēc cilvēka nāves, tas izveidos dambi – emocijas uzkrāsies un kādā brīdī gāzīsies ārā. Jāsaprot, ka arī tad, kad cilvēks ir dzīves noslēgumā, dzīve joprojām turpinās. Tā var būt ļoti dažāda – ne vienmēr ļoti pozitīva un optimistiska. Iespējams, tuviniekiem ir jāapgūst daudz jauna un nepieciešams pārorganizēt savu dzīvi, ir jāatrod laiks. «Bet šis noslēdzošais laiks var būt arī ārkārtīgi pilns ar dzīvi, piepildīts ar svētumu, kad ir iespēja pieskarties dzīves kodolam,» norāda mācītājs. «Ja cilvēki uzdrošinātos vairāk pabūt telpā, kur cilvēki aiziet no šīs dzīves, viņi labāk sajustu, kas ir dzīve. Tur savijas viss kopā – gan bēdas, gan mīlestība, un pašās beigās, ja nokrīt visi aizvainojumi un rūgtumi, var rasties pat pilnīgi jauna saite.»
