Rīga +18°C 
Konsultē Jānis Dreimanis, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs.
Ja dārzā pēkšņi kādās vietās neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir nokaltuši augi un redzamas aliņas aptuveni cilvēka pirksta resnumā, var secināt, ka tur darbojas zemesvēži. Mātīte rūpējas, lai vietā, kur dēj olas, zeme virs tām labāk sasiltu, līdz ar to apgrauž augu saknes, un augs iet bojā. Jā, zemesvēži dārzā var nodarīt lielu postu, bet labā ziņa ir tā, ka ar tiem ir vieglāk cīnīties nekā ar Spānijas kailgliemežiem.
Zemesvēža portrets
Zemesvēzis (Gryllotalpa gryllotalpa L.) jeb parastais racējcircenis ir taisnspārņu kārtas kukainis ar samtainu, apmatotu pelēkbrūnu ķermeni. Kāpuri jeb jaunie zemesvēži ir gaišāk brūni, pieaugušie – tumšāki.
Pieaudzis zemesvēzis ir 3,5–5 cm garš, mātītes nedaudz lielākas kā tēviņi. Kukaiņa priekšējās kājas ir masīvas, lāpstveidīgas, piemērotas zemes rakšanai. Tam ir gari, tievi taustekļi un spēcīgi žokļi, lai varētu grauzt augu saknes. Kamēr jaunais zemesvēzis aug, tas mielojas galvenokārt ar augu saknēm, bet, kad ir pieaudzis, arvien vairāk pārtiek no dažādiem kukaiņiem un kāpuriem, tostarp sliekām. Sausā laikā, kad nepietiek pārtikas, vecākie zemesvēži var ēst jaunākos radiniekus.
Zemesvēža paradumi
Vasarā racējcircenis dzīvo augsnē 25–30 cm dziļumā, veidojot tur alas un meklējot barību. Ziemā var iemitināties pat līdz metra dziļumam. Spēj arī peldēt. Tam ir divi spārnu pāri, un tas nelielā attālumā var lidot, bet dara to reti – tikai iztraucēts vai ārkārtējas nepieciešamības spiests.
Zemesvēzis cilvēkam nav bīstams, bet tā kodiens pirkstā var būt diezgan sāpīgs. Turklāt rokās paņemts kukainis aizsargājoties izšļāc šķidrumu, kas var izraisīt iekaisumu, tādēļ pēc tam noteikti nevajadzētu berzēt acis.
Lai gan zemesvēži dārzā iznīcina nevēlamus kāpurus, to nodarītais kaitējums ir lielāks. Savukārt zemesvēžu ienaidnieki ir kurmji, pupuķi, lapsas un vārnas.
Zemesvēžu tēviņi izdala spalgas skaņas, signalizējot mātītēm par savu atrašanās vietu, un tās var sajaukt ar spalgu vakarlēpja dziesmu. Skaļā skaņa rodas, tēviņam berzējot priekšspārnus. Zemesvēža dziesma biežāk dzirdama vakaros, kad ir vēsāks un mitrāks laiks. Mātītes aizsargājoties mēdz izdalīt klusāku skaņu.
Zemesvēži pārojas zem zemes, kur ir lielākā drošībā. Virszemē tie iznāk tikai tad, kad mēģina apiet kādu šķērsli, bet kādu laiku mēdz uzturēties arī zemes virspusē, tostarp arī tad, kad dzied.
To ligzdas ir kā olas lieluma paplašinājumi augsnē, kur mātīte izdēj 200–350 pāris milimetru lielas oliņas. Kāpuri izšķiļas pēc 2–3 nedēļām un ir 2–3 mm gari.
Pirmais dējums ir vasaras sākumā, un gada laikā ir trīs līdz četri dējumi. Pilnas attīstības cikls zemesvēžiem ir trīs gadi, tāpēc, ja nolemts tos apkarot, tik ilgi arī jācīnās. Ja kaimiņi to darīs kopā, tad kaitnieku skaits samazināsies veiksmīgāk. Savukārt, ja apkārtējo dārzu iemītnieki neliksies ne zinis, zemesvēži var ieceļot no apkārtējās teritorijas.
Kas tam patīk?
Zemesvēži visbiežāk mitinās mitrās, purvainās vietās, rūpīgi koptos dārzos, kur ir trūvielām bagāta augsne un pastāvīgs mitrums (ne slapjums), kā arī upju malās. Zemesvēžiem ir grūtāk izdzīvot sausā vasarā, kad dārzs netiek laistīts. Šā gada mitrajā vasarā racējcirceņu skaits visdrīzāk palielināsies.
Zemesvēžus pievilina kūtsmēsli. Tajos mušas un citi kukaiņi sadēj oliņas, no kurām attīstās kāpuri, un tā ir laba barība pieaugušiem zemesvēžiem, bet jaunuļi barojas no trūdiem.
Racējcirceņi dārzā var ieviesties arī ar atvesto melnzemi un kūdru no tās ieguves vietām. Tie visbiežāk koncentrējas pie burkānu un citu dārzeņu dobēm, kas ēdelīgajiem kukaiņiem ļoti garšo.
Cīņas paņēmieni
- Irdināt augsni 25–30 cm dziļumā un rušināt rindstarpas, lai apgrūtinātu zemesvēžu dzīvi, iznīcinātu alas un ligzdas.
- Racējcirceņu koncentrēšanās vietās izrakt bedrītes, kurās ievieto burku vai plastmasas trauku. Tajā ielej ūdeni ar ievārījumu, alu vai citu rūgstošu šķidrumu, kas ar savu aromātu pievilina zemesvēžus. Pāri pārliek kādu dēli, un reizi nedēļā burku izņem un iznīcina tajā sakritušos ēdelīgos racējcirceņus.
- Ja teritorija ir neliela, apkārt dobēm 20–25 cm dziļumā ierok platus dēļus, lai 3–4 cm mala paliek virs augsnes virskārtas un zemesvēži nevar piekļūt pie augu saknēm.
- Vietās, kur redzami vītuši augi, uzmanīgi atrok un iznīcina zemesvēžu ligzdu.
- Pa dobes vai dārza perimetru var sastādīt samtenes, ķiplokus un krizantēmas, kuru aromāts atbaida zemesvēžus.
- Uz zemes uzliek salmus – tā, lai caur tiem nespīd gaisma. Ik pa laikam salmus aplaista, paceļ augšā, salasa un iznīcina zem tiem sapulcējušos racējcirceņus.
- Vasaras beigās izrok aptuveni 50 cm dziļas bedrītes vai grāvīšus un piepilda ar kompostu vai kūtsmēsliem – zemesvēži tur salīdīs pārziemot. Kad iestājas sals, atrok un iznīcina tur salīdušos zemesvēžus.
Pieredze. Ar zemesvēžiem var sadzīvot
Zaiga Katreviča, kopj dārzu Tumē:
«Sākumā zemesvēžu dziesmas dzirdēju tikai dīķmalā, bet nu jau ceturto gadu cīnos ar viņiem dārzā. Ligzdas tie bieži vien veido zem kāda auga, un tas panīkst. Tad arī var redzēt, kur sākas ala, jo zemē ir caurums. Ne vienmēr izdodas alas atrast, bet tās var viegli pamanīt kartupeļu vagās. Ja daļa lakstu ir apvītuši, tad skaidrs, ka kartupelis ir apgrauzts un jāmeklē caurums, kas ir 1,5–2 cm liels, jāvelk ar pirkstu pa alu, kas iet uz riņķi, un jāceļ ligzda ārā.
Gadās, ka stundas laikā atrodu 20 ligzdas, katrā ir vismaz 100 oliņu. Ligzda atgādina pilnībā noslēgtu augsnes bumbu, kur iekšā ir tāda kā lode ar tukšumu vidū, kur sadētas oliņas. Kad no tām izšķiļas mazie zemesvēzīši, kas atgādina gaišus zirneklīšus, ligzda ir attaisīta vaļā, un tuvumā parasti ir arī pieaugušais zemesvēzis.
Atrastos kukaiņus atdodu vistām, kurām tie ir garda uzkoda.
Visvairāk zemesvēžu ir sakņu dārzā, bet gadās, ka jaunos dzinumus tie apgrauž arī rozēm. Viņiem ļoti garšo burkāni, kartupeļi, bietes un redīsi, īpaši pavasaros. Kamēr augs vēl maziņš, zemesvēzis to ievelk alā. Lai cik dīvaini tas liktos, viņi ēd arī sīpolus. No puķēm iecienītākās ir gladiolas un dālijas.
Esmu izmēģinājusi vairākas metodes zemesvēžu apkarošanai, bet visefektīvā ir šī. Pavasara pusē, kad zemesvēži ir visaktīvākie, ieroku augsnē puslitra burciņas tā, lai ir apmēram 2 cm zemāk par augsnes virsējo līmeni. Tajās ieleju vislētāko alu no plastmasas pudeles, kam ir rūgtens aromāts. Uzlieku virsū kādu vāciņu, uzberu zemi, lai būtu tumšs, un – zemesvēži iekrīt burciņās. Vēl mēģinu pieaicināt pupuķus, kas tos ēd, pat būri uztaisīju! Tā ka viņus pie manis gaida gan barība, gan dzīvesvieta.
Zemesvēžus iznīcināt pavisam ir neiespējami, bet ar viņiem var sadzīvot. Kaut ko viņi apēd, bet kaut kas paliek arī man. Labāk zemesvēži nekā Spānijas kailgliemeži, kuru manā dārzā, par laimi, nav, bet apkārtnē jau ir manīti.»
