Ne visiem vajadzētu doties pie psihoterapeita. Inese Putniece par terapijas mītiem
Kad redaktore aicināja mani uzrakstīt žurnāla 15 gadu jubilejas numuram, sev par pārsteigumu, secināju, ka mana profesionālā karjera kā psihoterapeitei ir aizsākusies tikai dažus gadus ātrāk. Tātad mūsu ceļi zināmā mērā gājuši vienlaikus…
Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Konsultē Inese Putniece, klīniskā psiholoģe, psihodinamiskā psihoterapeite.
Atceros, kā nu jau tālajā divtūkstošo gadu sākumā, kad kvēli vēlējos kļūt tieši par psihodinamisko psihoterapeiti, intensīvi meklēju iespējas, kur varētu apgūt psihodinamisko psihoterapiju. Tolaik mērķtiecīgi koncentrējos uz tuvākajām kaimiņvalstīm, jo gan tobrīd, gan arī pašlaik Latvijā šāda apmācība ir pieejama tikai rezidentūrā, ārsta apakšspecialitātes ietvaros.
Ja man šobrīd kāds jautā, vai un cik ļoti tobrīd apzinājos šī aroda (jā, jā, jūs nepārklausījāties, tieši aroda, jo psihoterapeits kā tāds kārtīgs sava aroda meistars ir amatnieks!) nianses, man nākas atzīt, ka daudzas lietas tolaik likās vienkāršākas un es spēju tās uztvert vieglāk. Tas bija divu iemeslu dēļ.
Ārkārtīga kāre pēc zināšanām un maksimālisms, kāds raksturīgs tikai jauniem cilvēkiem, kuri mērķtiecīgi pilnveido savas profesionālās prasmes un spējas savas karjeras sākumā.
Man, tāpat kā kursabiedriem, prātā palicis mūsu izbrīns par tolaik profesoru uzdotajiem jautājumiem, kurus uztvērām ne tikai ar bažām, ka tiksim izbrāķēti kā neatbilstīgi apmācībai, bet arī neizpratni, jo visi kvēli ticējām, ka pilnībā apzināmies visus tos ierobežojumus, par kuriem viņi iztaujā. Naivie!
Nu kā lai mēs tobrīd spētu iedomāties, ko īsti nozīmē jautājums: «Cik lielā mērā tu apzinies, ka šajā profesijā tev būs jāatsakās no daudzām lietām?»
Vai: «Cik skaidri tu apzinies, ko īsti nozīmē terapeitiskā darba alianse un neitralitāte?» Taču, atskatoties uz piedzīvoto, šodien savai izvēlei atbildētu tāpat kā toreiz: kā laulību ceremonijā – ar skaidru un pārliecinošu jā! Jo mana profesija ir mana kaislība.
