No 17 dienām cietumā līdz «Oskaram» – Sofijas Lorēnas neticamā dzīve ārpus kino ekrāniem

Ārlaulības bērns

Kad dažus mēnešus pirms 90. dzimšanas dienas Sofijai Lorēnai pajautāja par vecumu, viņa atbildēja: «Man ir grūti iztēloties, ka uz šīs zemes esmu nodzīvojusi gandrīz gadsimtu, jo aizvien redzu sev priekšā garu ceļu – vēl tik daudz darāmā, tik daudz vietu, ko redzēt, un cilvēku, ko satikt.» Tūlīt gan piebilda, ka ceļgali un mugura mēdzot atgādināt pases datus.

Sofija Lorēna jeb Sofija Šikolone piedzima 1934. gada 20. septembrī Romā neprecēto māšu nodaļā.

Viņa bija ārlaulības bērns, un tas katoliskajā starpkaru Itālijā nozīmēja smagu zīmogu. Māte Romilda Villāni bija talantīga klavieru skolotāja un topošā aktrise, kura jaunībā uzvarēja Grētas Garbo dubultnieču konkursā un saņēma uzaicinājumu doties uz Holivudu, bet stingrie vecāki to aizliedza.

Savukārt Sofijas tēvs, izskatīgais un nepastāvīgais inženierzinātņu students Rikardo Šikolone, atstāja meitenei savu uzvārdu, taču tas arī viss.

Viņš ar Sofijas māti neapprecējās. Rikardo ik pa laikam atkal parādījās Romildas dzīvē, apsolot laboties, taču ikreiz pameta. Četrus gadus pēc Sofijas pasaulē nāca viņu otrā meita Marija, kuru tēvs atteicās oficiāli atzīt un nedeva viņai pat savu uzvārdu. Romilda gadiem ilgi cīnījās un lūdzās Rikardo, lai viņš atzīst arī otro meitu.

Kad Sofija sāka pelnīt, viņa samaksāja tēvam ievērojamu naudas summu, lai Rikardo oficiāli parakstītu dokumentus un ļautu Marijai beidzot iegūt Šikolones uzvārdu – tas pierādīja viņas mīlestību pret māsu. «Es biju ģimenes galva, vīrs, kurš katru dienu dodas darbā, mana māte bija sieva, bet māsa – bērns.» Marija vēlāk apprecējās ar diktatora Benito Musolīni dēlu Romano, bet viņu meita Alesandra kļuva par politiķi.

Karš un bads