Atkailināts. Miks Dukurs atklāti par māsas traģēdiju, ģimeni un rētām, kuras vairs neslēpj

Pirms mūsu sarunas lasīju tavas agrākās intervijas, mēģināju sajust, kāds esi, bet lielākoties tās ir par laiku, kad vēl dzīvoji kopā ar bijušo sievu. Nu jau trīs gadus esi kopā ar draudzeni uzņēmēju Endiju Kalniņu, un, iespējams, tagad esi pavisam citāds. Kā tu pats sevi raksturotu? 

Esmu pārsteigumu pilns. Katru dienu mostos, nezinot, kas sekos. Mans dzīves ritms un grafiks ļauj pašam izvēlēties, ko darīt konkrētajā dienā, tāpēc ļaujos plūsmai. Izmantoju privilēģiju, ka varu to atļauties, un garlaicīgi man nav. Nedēļas sākumā man ir brīvdienas, savukārt sestdienās un svētdienās reizēm esmu nospēlējies tā, ka pirksti vairs neklausa. Ir dienas, kad pavadu laiku kopā ar saviem bērniem, ir dienas, kad rakstu studijā dziesmas, un ir īpaši mirkļi, kad atliek vien pierakstīt to, ko saņemu no augšas. Tā ir noticis ar visām manām zināmākajām dziesmām. 

Kura no tavām dziesmām tev pašam ir mīļākā?

Man jau visas ir mīļas, jo… tās ir atmiņas. Visas dziesmas ir no dzīves. Un tas ir arī grūti, jo koncertos sanāk caur dziesmām izdzīvot savu iepriekšējo dzīvi, un tā ir arī mazliet sevis mocīšana, emocionāla spīdzināšana. Interesanti, ka vairākām dziesmām tikai tagad saprotu īsto nozīmi. Piemēram, dziesmu Katru vārdu sarakstīju, klausoties radio par Maxima traģēdiju, – tobrīd mēģināju vizualizēt, kā jūtas cilvēki, kas pazaudējuši savus tuviniekus, bet tikai tagad, kad pats esmu zaudējis, pa īstam šos vārdus saprotu. Agrāk, kad māsa vēl bija dzīva, pirms šīs dziesmas koncertos teicu, ka vajag novērtēt šo brīdi un izbaudīt cilvēkus apkārt, jo kādā mirklī viņu var vairs nebūt, bet tagad, kad Paulas vairs nav, dziedu pavisam citādi. Par katru dziesmu man ir atsevišķs stāsts, un ir tādi, ko nemaz negribas atcerēties, it īpaši no iepriekšējām attiecībām. Bet publika pieprasa šo dziesmu, un esmu spiests to caurdzīvot. 

Tava jaunākā dziesma ir Tevi mājās. Ko tā vēstī?

Tolaik, kad tapa šī dziesma, mēs ar manu draudzeni Endiju bijām tikko sākuši tikties, un es gaidīju, kad viņa pie manis atbrauks… Toreiz nokautrējos un dziesmu viņai neparādīju – negribēju attiecību sākumā parādīt, ka esmu jūtīgais čalis. 

Vai tavas dziesmas vairāk top sāpēs vai priekos?

Dažādi. Rudenī iznāks dziesma Tu pietrūksti man. Tas būs veltījums māsai… Novembrī viņai ir dzimšanas diena. Rakstot atkal visu caurdzīvoju, atcerējos bērnību. Mums katram ir kāds, kura ļoti pietrūkst… Katrs kādu ir pazaudējis. 

Vai māsas aiziešana ir tavs pirmais lielais zaudējums?

Vislielākais! Notikušais ar Paulu ir traģēdija. Neviens no mums nevarēja iedomāties, ka tas beigsies tā. Zinājām, ka viņai ir depresija, bet mūsu draugu lokā daudziem ir depresija… Arī man. Tā vairāk izpaužas rudeņos un jo īpaši pavasaros. Man ir bijušas grūtas dienas, kad gribas nolaist rokas, bijis arī ļoti smagi, bet nekad tā galēji… Nekad neesmu domājis, ka varētu noslēgt savu dzīvi. Jo man ļoti patīk dzīvot! Pēc notikušā, redzot vecāku sāpes, es nekad neko tādu nedarītu, es nemaz nevarētu. Nezinu, kad tas aizmirsīsies un vai vispār kādreiz beigsies…

Nevaru pat iztēloties, kur Paula atradās, jo es nekad neesmu bijis tik tumšā vietā.

Daudzi cilvēki atrodas ļoti tumšās vietās, un mēs, pārējie, par to pat nevaram iedomāties. Domāju, ka statistika neatspoguļo īstenību un situācija ir daudz dramatiskāka. Vēl arī tas, ka mēs, apkārtējie, nezinām, kā komunicēt ar šādiem cilvēkiem.