Rīga +12°C 
1. Pilna asinsaina
Pilna asinsaina ir universāls diagnostikas instruments. Tā palīdz pamanīt gan slēptu iekaisumu un infekciju, gan imūnsistēmas darbības traucējumus, gan alerģisku vai parazītu ierosinātu reakciju, gan anēmiju jeb mazasinību. Tātad – nodrošina plašu priekšstatu par bērna vispārējo veselības stāvokli.
Bērniem šī analīze ir vēl nozīmīgāka nekā pieaugušajiem, jo straujās augšanas un attīstības dēļ viņiem ir augstāks uzturvielu deficīta risks un nestabilāka imūnsistēma, līdz ar to – lielāka slēptu veselības problēmu iespējamība. Bērni biežāk arī slimo bez specifiskiem simptomiem, bet pilna asinsaina ļauj pamanīt to, kas apslēpts.
Par ko liecina katrs rādītājs?
Imūnsistēmas armija
- Leikocīti jeb baltās asins šūnas ir imūnsistēmas kareivji, kas cīnās pret infekcijām un ir iesaistīti iekaisuma procesos. Kopumā paaugstinātas leikocītu vērtības liecina par bakteriālu infekciju, iekaisumu un var būt arī leikēmijas signāls. Samazināts leikocītu daudzums liecina par imūnsistēmas vājumu, un bērns kļūst uzņēmīgāks pret infekcijām. Cēloņi tam var būt dažādi: vīrusi, onkoloģiskas slimības, kaulu smadzeņu nomākums, autoimūnas kaites, barības vielu trūkums un citi.
- Neitrofili ir pirmie, kas dodas uz iekaisuma vietu, – tie aprij baktērijas, bojātās šūnas un to paliekas, kā arī izdala vielas, kas iznīcina mikroorganismus, taču var apskādēt arī apkārtējos audus. Neitrofilu daudzums palielinās akūtu bakteriālu infekciju, strutojošu iekaisumu un, jā, arī stresa iespaidā. Samazinās – ne tikai vīrusu, bet arī autoimūnu slimību vai kaulu smadzeņu nomākuma dēļ.
- Limfocītiem ir divas apakšgrupas – T un B limfocīti. Gan pazeminātas, gan paaugstinātas limfocītu vērtības ir gan akūtu, gan hronisku infekciju pazīme. Ja limfocītu trūkst, tas var liecināt par imūnsistēmas nespēju nodrošināt organisma aizsargfunkcijas.
- Monocītu līmenis pieaug hronisku iekaisumu, piemēram, tuberkulozes vai reimatisku slimību, gadījumā, arī atveseļojoties pēc akūtas infekcijas. Samazinātas vērtības redz reti, un tad pie vainas parasti ir kaulu smadzeņu nomākums vai kortikosteroīdu lietošana.
- Eozinofiliem ir būtiska loma alerģiskās reakcijās, dažādos iekaisuma un autoimūnos procesos, piemēram, astmas vai atopiskā dermatīta gadījumā. Tie ir arī specializējušies daudzšūnu parazītu, it sevišķi tārpu, iznīcināšanā. Neitrofili pret tiem ir bezspēcīgi, jo organisma nelūgtie viesi ir pārāk lieli to tvērienam, taču eozinofili darbojas kā granātmetēji – pietuvojas un sviež toksiskas molekulas tieši uz parazīta virsmas –, un par šo aktivitāti liecina to paaugstinātas vērtības. Par samazinātu eozinofilu daudzumu nav jāuztraucas – tam nav klīniskas nozīmes.
- Bazofili arī ir iesaistīti imūnsistēmas cīņā ar parazītiem, turklāt darbojas arī kā sensori, kas iedarbina signalizāciju, reaģējot uz dažādiem alergēniem, – tie izdala histamīnu, heparīnu un citas vielas, kas izraisa asinsvadu paplašināšanos un tūsku, muskuļu saraušanos, piemēram, bronhu spazmas, niezi un iekaisuma šūnu pieplūdumu. Analīzēs par to liecina paaugstināts bazofilu līmenis.
Skābekļa kurjeri
- Eritrocīti jeb sarkanās asins šūnas ir kā skābekļa kurjeri, kas nodrošina dzīvinošā elementa piegādi katrai organisma šūnai. Ja kurjeru ir par daudz, tas var liecināt, ka asinis ir sabiezējušas atūdeņošanās dēļ vai hroniski trūkst skābekļa, piemēram, neārstētas astmas gadījumā. Eritrocītu kritums var būt arī asiņošanas dēļ vai var liecināt par anēmiju. Mazasinības iemeslu palīdz precizēt eritrocitārie indeksi (MCV, MCH, MCHC, RDW), kas ļauj atšķirt, vai pie vainas ir dzelzs, B9, B12 vitamīna deficīts vai cita vaina, teiksim, kaulu smadzeņu darbības traucējumi vai hronisks iekaisums.
- Hemoglobīns ir galvenais skābekļa transportētājs organismā. Ja hemoglobīna ir par maz, rodas gurdums, bālums; smagākos gadījumos trūkst elpas, skrien sirsniņa. Pazemināts hemoglobīna līmenis var liecināt par anēmiju, paaugstināts – par audzēju, atūdeņošanos un citām kaitēm.
- Hematokrīts parāda, cik liela daļa no asinīm ir sarkanās asins šūnas. Biežākie iemesli tā pazeminātām vērtībām ir dzelzs deficīts, B12 vai B9 vitamīna trūkums, hroniskas slimības un asiņošana. Pazemināts līmenis var būt atūdeņošanās dēļ, bet pie vainas var būt arī nopietnākas kaites, piemēram, nieru audzējs.
- Trombocīti ir šūnu fragmenti, kas darbojas kā avārijas brigāde, veidojot recekļus un apturot asiņošanu. Trombocītu skaita izmaiņas asins analīzē palīdz noteikt asiņošanas vai trombozes risku un norāda uz imūnsistēmas vai sistēmiskām problēmām, piemēram, autoimūnām slimībām, asinsrades traucējumiem, akūtām vai hroniskām infekcijām.
2. Dzelzs + feritīns
Viena no izplatītākajām skolasbērnu kaitēm, kas tiešā veidā ietekmē mācību sasniegumus, ir anēmija, kas atspoguļojas sarkano asins šūnu jeb eritrocītu rādījumos. Izmaiņas pilnā asinsainā ļauj secināt, ka kaut kas nav kārtībā. Taču analīze ne vienmēr uzreiz atklāj, kas tieši to izdarījis. Biežākais anēmijas iemesls bērniem ir tieši dzelzs trūkums, taču tas noteikti jāpārbauda kopā ar feritīnu. Laikā, kad bērns piedzīvo strauju augšanu (aptuveni 8–14 gadu vecumā), tajā skaitā intensīvu smadzeņu, muskuļu un skeleta attīstību, organisma vajadzība pēc dzelzs būtiski pieaug.
Matemātika ir vienkārša: jo vairāk organisma audu, jo lielāka vajadzība pēc skābekļa.
Un, jo vairāk vajag skābekli, jo vairāk nepieciešams hemoglobīns tā transportēšanai un dzelzs – hemoglobīna sintēzei. Dzelzs deficīts var samazināt neironu signālu ātrumu, jo kavē mielīna jeb nervu šķiedru apvalka veidošanos. Savukārt mielīns ir nepieciešams ātrai informācijas apstrādei, tādēļ cieš uzmanības noturība, atmiņa un izziņas spējas – agrākais teicamnieks vairs nav klases spīdekļu sarakstā. Reizēm par anēmiju var signalizēt bērna uzvedības izmaiņas: agresivitāte, uzbudināmība vai – gluži otrādi – apātiskums un raudulīgums.
3. D vitamīns
Par D vitamīnu parasti dzirdam saistībā ar kaulu un zobu veselību, taču tā misija ir plašāka. D vitamīns ir taukos šķīstošs prohormons, kas organismā pārvēršas par hormonu kalcitriolu, tas ietekmē arī imunitāti, sirds veselību un vielmaiņu.
Daļa D vitamīna receptoru, kas saistās ar tā aktīvo formu kalcitriolu, atrodas smadzeņu zonās, kuras atbild par atmiņu, mācīšanos, koncentrēšanās spējām, plānošanu, stresa reakciju, miega un hormonālās sistēmas regulāciju, kā arī dopamīna ražošanu.
Tieši dopamīns atbild par motivāciju, uzmanības noturību, arī atalgojuma sajūtu. Tādējādi D vitamīns ietekmē nervu sistēmas darbību, emocionālo noskaņojumu un izziņas spēju.
Protams, D vitamīns ir svarīgs arī organisma aizsargspējām, lai slimošanas dēļ nebūtu jākavē stundas. Imūnsistēmas komandieri T limfocīti bez D vitamīna kļūst neaktīvi – tas ir kā atslēga mašīnai, bez kuras nevar iedarbināt motoru.
Pētījumi liecina, ka bērniem ar zemu D vitamīna līmeni ir pat par 40 procentiem lielāks risks saslimt ar augšējo elpceļu infekcijām.
D vitamīna uzdevums ir gādāt par imūnsistēmas turēšanos rāmjos, lai novērstu pārāk aktīvu reakciju uz iekaisumu vai ārējiem kairinātājiem. Turklāt D vitamīns stimulē organisma dabīgo antibiotiku katelicidīna un defensīnu sintēzi – tos ražo ādas, gļotādas un imūnsistēmas šūnas.
D vitamīna analīzes pārskatā rezultāti parasti tiek klasificēti. Ar deficītu un nepietiekamību viss ir skaidrs, bet daudziem vecākiem mulsumu rada norāde, ka līmenis ir pietiekams vai optimāls. Kāda ir atšķirība?
Te var izmantot salīdzinājumu ar skolēnu, kuram jāsagatavojas kontroldarbam. Pietiekams līmenis nozīmē, ka bērnam ir pietiekamas zināšanas, lai nokārtotu pārbaudījumu un saņemtu sekmīgu atzīmi. Bet, ja gribi dabūt 10 balles, vajadzīgs optimāls līmenis. Ja analīžu rādītāja līmenis atzīts par pietiekamu, ar to pietiek, lai novērstu D vitamīna deficīta klīniskās izpausmes – rahītu. Savukārt optimāls līmenis nozīmē labāko iespējamo ietekmi uz veselību ilgtermiņā.
