Rīga +12°C 
KLAUSIES
Piemin pat Hēredots
Jau 19. gadsimta beigās, laikā, kad radās mūsdienu interese par vampīriem, kad Brems Stokers sarakstīja savu romānu Drakula (kurā, starp citu, ir pieminēti arī vilkači), pastiprinājās arī interese par vilkačiem. Diezgan agri tā parādījās arī kino – 1935. gadā iznāca filma Vilkacis Londonā, ko pieņemts uzskatīt par pirmo vilkaču filmu. Veiksmīga bija 1981. gada komēdijšausmu filma Amerikāņu vilkacis Londonā, bet zināmākā droši vien ir 1994. gada filma ar Džeku Nikolsonu un Mišelu Feiferi – Vilks.
Vilkaču tēma ir apspēlēta daudzos seriālos, bieži kopā ar vampīriem, arī Latvijas mūsdienu kultūrā vilkači nav nekas svešs: ir mūzikas grupa Vilkači un pērn iznāca brāļu Ābeļu starptautiski atzītā animācijas filma Dieva suns par vienu no slavenākajiem vilkačiem pasaulē – Tīsu no Kniediņiem.
Vilkaču fenomenu ir pētījuši un pēta zinātnieki, vēsturnieki, meklējuši tam skaidrojumus, un, kas mums ir ļoti svarīgi – Latvija vilkačoloģijā, ja tā to varētu saukt, ieņem ļoti nozīmīgu vietu pasaulē.
Jau Hērodots, ko mēdz uzskatīt par vēstures tēvu, piektajā gadsimtā raksta par neuriem, kuri varētu būt mūsu senči, kāda baltu cilts – neuri – katru gadu vairākas dienas pārvēršoties par vilkiem. Pats Hērodots uzsver, ka īsti tam negribot ticēt, bet tie, kas esot viņam to stāstījuši, esot pārliecināti, ka tā ir patiesība.
