Rīga +8°C 
Telpa radošumam & izaugsmei
Stāsta arhitektu biroja OAD galvenā arhitekte Zane Tetere-Šulce.
«Man arvien ir bijis svarīgi sev piemērīt jaunas telpas un pieredzes – tas palīdz profesionāli augt. Pirms gadiem piecpadsmit ar biroja darbiniekiem sēdējām skatlogā Antonijas ielā, tad plostojām uz baržas Andrejostā. Bijām pirmie, kas ievācās VEF teritorijā, kur bija jāpārveido neekspluatējamas telpas. Savukārt pandēmijas laikā strādājām no tobrīd vēl neapdzīvotās Filozofu rezidences augstākajiem stāviem.
Vietu, kur nobāzēties uz ilgu laiku, atradām Jelgavas ielā – 1911. gadā būvētā mūra noliktavas ēkā, kas savulaik kalpojusi kokapstrādes vajadzībām. Tobrīd tās īpašnieks veica kapitālo remontu, ievilka komunikācijas, pielāgojot mūsu vajadzībām. Taču biroja telpu iekārtošanā mēs vienmēr daudz esam darījuši arī paši. Man patīk skatīties nevis uz lietām un materiāliem, kas atrodami katalogos un pieejami visiem, bet eksperimentēt un rast jaunus risinājumus. Piemēram, kā zonu atdalošo materiālu izmantojām lateksu – visai radikāla estētika. Otrajā stāvā ierīkojām stikla apspriežu kubu nelielām sapulcēm – te ir arī viena no manām darba vietām, jo sava kabineta birojā man nav. Man patīk pārvietoties pa visām telpām – rotēju pa kolēģu galdiem, skicējot un risinot projektus. Savukārt trešais stāvs ir absolūts eksperiments: šeit atstājām atvērtu visu siltumizolāciju, bet grīdā ieklājām dažādus koka parketa atgriezumus, kas pārkrāsoti ieguva vienotu toni.
Darba videi ir milzīga nozīme – birojs ir otrās mājas. Mums tas ir īpaši būtiski, jo kolektīvs ir ģimenisks.
Telpās ir gan klusuma istabas, gan trešais līmenis, kas paredzēts vienīgi atpūtai. Tur notiek gan jogas nodarbības, gan spēka treniņi, jo – veselā miesā vesels gars. Šajā zonā no pufaiku materiāla pasūtījām matračus un durvis piesedzošus aizkarus.
Mēs daudzējādā ziņā esam pionieri – meklējam nepabeigtas vides. Savulaik, kad trīs gadus birojs bija bāzēts VEF teritorijā, izaicinājums bija vispār nokļūt līdz darbam – ceļi bija neizbraucami. Bet, attīstot kādu rajonu, gūstam nenovērtējamu pieredzi. Arī šobrīd, darbojoties Jelgavas ielā, mums kaimiņos ir Michelin zvaigžņotais restorāns Max Cekot Kitchen, taču kopumā teritorija vēl ir tapšanas stadijā. Tieši tas man patīk – fundamentāli radīt kaut ko jaunu, būvēt globālākā līmenī, ap sevi pulcējot domubiedrus.
Man ir svarīgi visus procesus izprast arī kā lietotājai, jo viens ir lasīt grāmatas un apmeklēt dižas skolas, cits – pašai piedzīvot visdažādākās situācijas un saprast, kas manā profesijā strādā, bet kas ne. Tas ir risks – ievākties teritorijā, kas nav labiekārtota, bet tās ir arī milzīgas iespējas veidot vietas stāstu un identitāti. Jau šobrīd iztēlojos, ka apkārtnē varētu iztīrīt kanālu un veicināt, lai te kursē nelielais ūdens transports. Gribas, lai pilsētnieki un viesi Rīgu spēj izbaudīt pilnvērtīgi. Līdz ar to mūsu birojs nav tikai šaura darba telpa. Tā ir vieta, kur eksperimentēt un domāt plašāk. Tas arī nav stāsts par savu labumu, drīzāk par procesu izdzīvošanu, mācīšanos un vērtīgā vairošanu.»
Ārpus citu ietekmes
Stāsta gleznotāja un scenogrāfe Anna Heinrihsone.
«Es strādāju gan mājās, gan darbnīcā. Mājās top darbi teātrim, un tam man ir vajadzīgs liels galds, uz kura stāv lugas manuskripts, apkārt daudz iedvesmas materiālu – grāmatu kolekcija, dažādi dekoratīvie elementi. Interjers ietverts kopumā tumšos toņos, sienas – pelēkas. Darbnīcā viss ir balts, arī grīda – šī ir sakrāla vide tikai gleznošanai. Te ir svarīga gaisma: no logiem, kas iziet uz ielu, neiespīd tiešie saules stari, bet no blakus telpas vakaros koši izgaismojas līnijas. Dažkārt, uz tām veroties un klausoties skaņās aiz loga, nobriestu darbam.
Muzeju ekspozīciju iekārtošana, teātra izrāžu un pasākumu scenogrāfijas veidošana ir publisks darbs ar cilvēkiem, bet darbnīcā norit iekšējs dialogs. Bieži tā ir cīņa pašai ar sevi.
Nereti vajadzīgs ilgs laiks vienatnē, kad šķetinu ideju: pasaulē ir daudz mākslas, un, ja esi drosmīgs vēl ko pienest klāt, tam ir jābūt kaut kam nozīmīgam. Tieši tāpēc telpā izvēlēta baltā krāsa – tā palīdz atspulgot domas.
Mājās man ir daudz priekšmetu, lai piesietu acis, – tas rada impulsus jaunām idejām teātra darbiem. Šeit, starp baltajām sienām, esmu spiesta domāt par vienu konkrēto ieceri. Pie sienas ir arī liels spogulis, kurā mākslas darbi redzami apgrieztā veidā, – tas palīdz paraudzīties uz gleznu ar svaigu skatu, pamanīt kādu nepareizu proporciju.
Darbnīcā ir maz priekšmetu: tikai galds, statīvs gleznošanai un sarkans skapītis, kas, novietots ēnā starp logiem, pārāk neizceļas. Arī viena izbāzta vārna, kas pēc izstādes fon Stricka villas skatlogā atceļoja uz darbnīcu. Mājās man ir vairāku šādu putnu un dzīvnieku kolekcija. Arī šī vārna ir kā simbols slieksnim starp apstādinātu dzīvību un pāreju citā realitātē. Šī tēma mani interesē: cilvēks vēlas saglabāt formu, kaut dvēsele jau ir aizgājusi. Tas ir līdzīgi kā ar vecām mājām – vari tās renovēt, piešķirot tām citu jēgu. Tāpēc pa kādam priekšmetam ar dziļāku nozīmi dažkārt atnesu uz darbnīcu.
Lai gan te lietu nav daudz, tāpat tās ik pa laikam pārbīdu. Gan lai radītu citu atmosfēru, gan konkrēta darba vajadzībām. Piemēram, atbrīvoju vietu, lai, izmantojot divu sienu plaknes, uzgleznotu piecmetrīgu darbu bez rāmja, – realizēju ideju par gleznu, kas iekļaujas stūrī. Ar to piedalījos Viļņas biennālē.
Pievēršu uzmanību arī mazām detaļām. Nozīme ir pat trauciņam, kurā likt noasināto zīmuļu skaidiņas, – tā ir porcelāna bļodiņa, nevis, piemēram, burka.
Ja ik sīkums sakrīt ar manu gaumi, esmu mierīga. Ja istabā kaut kas kaitina, man ir grūti tajā atrasties – jāapsēžas, lai es to neredzētu.
Kopumā domāju, ka ikvienam cilvēkam vajadzētu savu telpu, kurā viņš var justies pats, bez citu ietekmes, – tikai tu diktē to, kā tur izskatās. Jo, esot savā teritorijā, vari saprast, ko gribi. Māksliniekiem šajā ziņā ir paveicies, jo mums darbnīca ir vide, kurā esam vien ar sevi. Ienākot šeit, es izslēdzu visu racionālo dzīves pusi, kas neizdodas arī mājās. Tāpēc darbnīcā var tapt dziļi personīgi darbi.»
Bez lieka trokšņa
Stāsta modes māksliniece Una Bērziņa.
«Esmu strādājusi dažādās telpās – gan vienā no istabām savās mājās, gan īrējusi studiju – un zinu, cik liela nozīme ir videi, īpaši darbojoties vizuālajās profesijās. Telpa un darba rezultāts man ir kā viens otra pagarinājums. Studijā izkārtojot jaunākās kolekcijas tērpus, pārliecinos, cik skaisti tie papildina telpu. Un otrādi – cik estētiski manis radītās lietas izskatās uz sakārtotas vides fona.
Studija ir tieši tāda, kādu vēlējos, šādas telpas man iepriekš nav bijušas. Pat nenojautu, cik milzīgu pozitīvu iespaidu tās uz mani atstās.
Var jau domāt – ja ir vieta, kur nolikt šujmašīnu un gludekli, ej un strādā, kāda atšķirība, kur to dari! Bet nē – pēc pašas gaumes izveidota vide vairo pašpārliecību un paļāvību, noskaņo darbam. Telpas studijai Rīgas centra namā, kas celts starpkaru periodā, iegādājos, kad pārdevu omītes atstāto mantojumu. Dzīvokļa plānojums bija ļoti pateicīgs, taču telpām bija jāveic kapitālais remonts līdz pat brusu nomaiņai. 90. gados šeit bija ielikti plastmasas logi, tos aizstājām ar koka, uz grīdas – brūns linolejs. Tikai centrālajā telpā bija vecais parkets, diemžēl tas bija neglābjami sabojāts. Līdz ar to bija nepieciešama arī grīdas seguma maiņa. Kur bija iespējams, atjaunojām vēsturiskās durvis, saglabājām arī oriģinālo krāsni. Šādas detaļas atgādina par pagājušo laiku un veido īpašu telpas raksturu.
Sākotnēji interjeru biju iecerējusi veidot melnbaltu, jo abu toņu kombinācija grafiski labi izskatās un ir pamats arī manis veidotajās tērpu kolekcijās. Taču, kad noņēmām tapetes, atklājās tik skaists apmetums, kurā bija nolasāmas visas iepriekšējo krāsojumu kārtas dabīgā patinā, ka spēju tikai sajūsmināties par šo necerēto skaistumu, – tas neglābjami nobrucināja studijas sākotnējo konceptu. Vēlējos sekot tam, ko parādīja pati telpa. Nav iespējams izveidot dekoratīvo apmetumu, lai tas izskatītos pa īstam vecs. Bet laika zobs ir tik šarmants! Interjers man joprojām nav apnicis, tā neparastums rada īpašu noskaņu, ko papildina vēsturiskie griestu dekori un karnīzes.
Atceroties telpu iekārtošanas procesu, varu teikt, ka tas bija kaifs.
Darbojāmies ar manu draudzeni dizaineri Andu Ozoliņu, un mums nekas nesagādāja grūtības. Zināju, ko gribu funkcionāli (lai ir vieta tērpu radīšanai, laikošanai, lai ir spogulis, laba gaisma, vieta, kur piesēst un izrunāt dažādus jautājumus ar klientēm) un estētiski, – Anda palīdzēja abus savienot.
Man svarīgākais telpā ir justies priecīgi un mierīgi. Ja ir negatīvs emocionālais fons, zinu, ka nevarēšu pastrādāt. Nevēlos sev apkārt vizuālo troksni, tāpēc šeit nav nekā lieka. Lai labi justos, man ir nepieciešama brīva telpa, plašums. Kad sāku jaunu projektu, vienmēr visu sakopju. Ar laiku interjers apaug ar dažādām darba lietām, bet sākumā visam, ne tikai lielajam galdam, jābūt tīram un sakārtotam. Un tam ir rezultāts, jo, atnākot uz studiju, arvien nodomāju: cik te ir labi! Šādā vidē nav lieku domu, vienkārši eju un daru.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
