Rīga +13°C 
«Jūs gribētu?» šoreiz es jautāju pretī, un dažas sievietes atzinās, ka gribētu gan. Bija vajadzīgs gads, lai mēs cita citai uzticētos, atvērtos, pieķertos (ko nekādā gadījumā nedrīkst, veicot brīvprātīgo darbu cietumā) un saprastu, ka neviena nevēlam citai ļaunu. Es neesmu plānojusi rakstīt grāmatu par cietumu, un šis raksts būs par brīvprātīgo darbu. Par manu pieredzi, atklāsmēm un kļūdām.
Brīvprātīgais darbs ir sirdsdarbs. Par to nemaksā, tas no mums ņem, nogurdina, tomēr mēs to darām, jo vienlaikus tas arī dod un iepriecina. Pati ar dažādiem brīvprātīgā darba projektiem esmu aizrāvusies jau gadus divdesmit – pietiekami ilgi, lai šāds dzīvesveids šķistu pašsaprotams, tāpēc kādā nesenā sarunā liels bija mans pārsteigums, atskārstot, ka ir cilvēki, kuri nekad nav veikuši brīvprātīgo darbu. Tad es sāku domāt, kāpēc es to daru. Kādi ir mani ieguvumi? Ko es tajos meklēju? Jo skaidrs, ka tā nav vēlme vienkārši palīdzēt, tur slēpjas kaut kas vairāk.
Viens no pirmajiem brīvprātīgajiem darbiem bija kopā ar draugiem projektā Dabas koncertzāle – vadīt izzinošas darbnīcas pasākuma apmeklētājiem. Šķietamais ieguvums – koncerts pēc strādāšanas, tomēr reālā balva bija kopā būšana ar draugiem, jauna vide, piederība kopienai, dabas tuvums un nozīmīgums, kas man vienmēr bijis ļoti svarīgs. Līdzīgu iemeslu dēļ brīvprātīgo darbu esmu veikusi arī festivālā Laba daba.
Mazliet vēlāk pēc runas mākslas kursu apmeklēšanas Latvijas Radio es brīvprātīgi devos uz Latvijas Neredzīgo bibliotēku, lai ielasītu audiogrāmatas. Regulāri braucu uz Juglu, lai vismaz divas stundas studijā lasītu. Ieskaitot ceļu, tā bija gandrīz pilna darbadiena, ko atvēlēju no savām brīvdienām. Man toreiz bija maiņu darbs, tāpēc varēju savienot. Viss beidzās ar to, ka kļuvu par Latvijas Neredzīgo bibliotēkas darbinieci. Šī pieredze paplašināja manu pasauli. Es mācījos redzēt ne tikai ar acīm: pēkšņi svarīgs bija pieskāriens, balss, kustības un īpaši otrs cilvēks – mans ego mazliet protestēja un klaigāja, cīņas ar sevi toreiz nebūt nešķita vieglas. Tad arī pirmo reizi aizdomājos par vides pieejamību – vēl joprojām, ejot pa Rīgu, redzu, kur nevarēs paiet, uzkāpt, iekļūt. Kur neuzbrauks ratiņkrēsls un pāri ielai netiks neredzīgs cilvēks. Diemžēl.
Kad kļuvu par mammu, manī spēcīgāka kļuva vēlme palīdzēt bērniem, tāpēc jau sesto gadu kopā ar vīru esam biedrības Debesmanna komandā un organizējam Bērnu mentālās veselības nedēļu Latvijā. Tajā brīvprātīgi iesaistās dažādi jomas speciālisti, daloties ar savām zināšanām tiešsaistes platformās, savukārt rakstnieki un mākslinieki dodas uz skolām un bibliotēkām, lai satiktu bērnus un runātu par mentālo veselību. Esmu pateicīga ikvienam, tas ir milzīgs brīnums, ka kaut kas tik liels ir spējis notikt.
Gribēdama palīdzēt bērniem, esmu mēģinājusi kļūt par mentori kādai meitenei bērnunamā. Tas gan neizdevās, pēc pirmās tikšanās meitene mani vairs nevēlējās redzēt.
Nezinu, kas toreiz notika, vien atceros, ka, uzzinājusi, ka esmu rakstniece, meitenes sejā bija panika, un viņa bļāva, ka negribēs lasīt. Toreiz vēl ilgi sēdēju mašīnā pie bērnunama un raudāju, tā bija pirmā reize, kad mans rakstnieces darbs ieguva mīnuszīmi. Pēc šīs neveiksmīgās pieredzes es uzrakstīju grāmatu Vārnas – cerībā, ka tā varbūt kādam bērnunama bērnam palīdzēšu vairāk. Kāpēc bērni nonāk bērnunamos?
Kāpēc mums tik daudz jārunā par bērnu mentālo veselību? Daudz domāju par šo jautājumu un sapratu, ka bērniem vislabāk varam palīdzēt, atbalstot pieaugušos. Atkal zvaigznes sastājās, es satiku paziņu, kura strādā probācijas dienestā, un pēc tam attapos Iļģuciema cietumā, bez atlīdzības vadot radošās rakstniecības nodarbības. Turp es braucu aptuveni reizi mēnesī jau gandrīz divus gadus, nodarbība ilgst pusotras, divas stundas. Ierēķinot ceļu, tā ir puse darbadienas, bet emocionāli – pilna darbadiena.
Iespējams, kāda tagad iedomājas, ka es te lielos, bet patiesībā cenšos visu uzskaitīt, lai tiktu līdz galvenajam. Kāpēc es to daru?
Esmu sapratusi, ka vēlme palīdzēt cilvēkiem ir mana vajadzība pēc labākas pasaules. Mana iegriba, mans rozā sapnis, kas varbūt nav piepildāms, jo pasaule ir tāda, kāda tā ir. Man reizēm šķiet, ka esmu tā mazā meitenīte Gustavo dziesmā, kura, pakāpusies uz ķeblīša, spēlē akmens, šķēres, papīrītis ar pasauli, vēlēdamās to mainīt. Bet varbūt man ir laiks pieaugt un saprast, ka jāmaina ir sevi.
Reizē vēlme palīdzēt nāk no bērnības, jo arī es esmu ilgojusies pēc palīdzības, esmu gribējusi, lai mani izglābj, lai par mani rūpējas. Varbūt mana apsēstība ar brīvprātīgajiem darbiem ir mana trauma. Vēlme dziedināt savu iekšējo bērnu? Nezinu.
Esmu atskārtusi, ka brīvprātīgais darbs vienmēr kaut ko arī māca. Iļģuciema cietums ir mana universitāte, kurā es ieguvu maģistra grādu cilvēcībā. Universitāte, kurā es mācījos pieņemšanu un piedošanu, ar to domājot piedošanu sev. Atceros vasaras dienu, kad braucu ar riteni uz Iļģuciemu un domāju – Laura, kāpēc tu to dari? Cietums prasa tik daudz spēka, tev par to nemaksā, tu tik tikko savelc galus, tomēr nosvīdusi atkal un atkal turp minies. Būtu labāk normāli strādājusi, pelnījusi naudu, dzīvojusi labklājīgāk. Bet, braucot gar kanālu, sapratu – es meklēju piedošanu sev. Esmu pieaugusi, apzinos, ka mūsos ir gan labais, gan ļaunais. Esmu darījusi ļaunas lietas, bijusi neiecietīga pret tuvākajiem, esmu pametusi cilvēkus, uzgriežot tiem muguru, tāpēc tagad es nosvīdusi minos uz cietumu ar riteni, kam jau sen vajadzīga apkope, bet naudas tam arvien pietrūkst.
Es braucu pēc piedošanas, un tā ir bijis ar visiem maniem brīvprātīgajiem darbiem. Es tajos meklēju sevi.
Ikvienu gribētu aicināt darīt labus darbus. Tie ir dziedinoši mums pašiem. Savukārt tiem, kas jau iesaistīti miljons brīvprātīgos projektiņos, iesaku padomāt arī par sevi. Tik viegli šajos pienākumos izdegt, esmu to piedzīvojusi. Tas ir vecais labais stāsts par robežām, par spēku atteikt. Es tikai lēnām to mācos. Došanā ir milzu spēks, enerģija atgriežas kaut kā citādi, bet tikai tik ilgi, kamēr esam resursā. Bet, ja viss ir labi, ja ir spēks un varēšana, ir tik daudz veidu, kā palīdzēt. Ar savu darbu, ar finansiālu atbalstu, atdodot savas mantas otrreizējai lietošanai, kļūstot par asins donoru. Vari braukt uz pansionātu un lasīt priekšā tā iemītniekiem, vari doties mežā un atbrīvot to no skārdenēm. Bet reizēm mums ir jāapņemas brīvprātīgi veltīt laiku arī sev – pārstāt uz sevi kliegt un sevi vainot, lai nav jābrauc uz cietumu meklēt sev piedošanu. Brīvprātīgi cienīt sevi – ko saki?
