Ušakovs atklāti par dzīvi Briselē un notikumiem Latvijā: Sāk pietrūkt absolūti visa!

Privātā Dzīve
Edgars Orlovs
Edgars Orlovs
13. maijs, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Foto no privātā arhīva
Desmit gadu viņš valdīja Rīgā, bet pagājušajā vasarā no mēra amata tika atstādināts. Ušakovu ievēlēja Eiropas Parlamentā. Pandēmijas laikā viņš izvēlējās nevis doties mājās, bet palikt Briselē. Sarunā ar PDz Ušakovs stāsta, kā ģimene dzīvo Beļģijas galvaspilsētā, ko domā par notiekošo Latvijā un Rīgā.

Esat tagad iesprūdis Briselē. Kur labāk – Beļģijā vai Latvijā?

Pēc ievēlēšanas Eiropas Parlamentā mana dzīve ritēja starp divām pilsētām – Rīgu un Briseli. Nevar teikt, ka esmu pārcēlies uz Briseli, bet nevar arī pateikt, ka Rīgā pavadītu ļoti daudz laika. Visu pilnvaru laiku esmu plānojis savu uzmanību sadalīt starp divām valstīm. Tā nu sanācis, ka kopš Covid-19 krīzes sākuma esmu Beļģijā.

No 27. februāra Latvijā neesmu bijis. Atminos, pēdējie klātienē darītie darbi bija sagādāt Rīgas birojā dezinfekcijas līdzekļus, un savējo vidū ieviesu sveicināšanos ar elkoņiem, ne rokasspiedieniem.

Visi toreiz uz mani skatījās kā uz pajoliņu un bija izbrīnīti, ko daru.

Šobrīd tā ir ikdiena, kuru ievēro visi.

Kad reāli sākās robežu slēgšana, tomēr izvēlējāties palikt Briselē. Šķiet, ka esat vienīgais no Latvijas pārstāvjiem Eiroparlamentā, kurš epidēmiju pārlaiž Beļģijā. Nenožēlojat?

Nebija skaidrs, cik bieži Eiroparlamentā būs darbs klātienē un cik – attālināti. Tagad esmu tiktāl iemanījies, ka tikšanos ar kandidātiem, kuri no Saskaņas varētu piedalīties Rīgas domes vēlēšanās, varu novadīt attālināti Zoom – ar visiem tiek kvadrātiņiem ekrānā. Visi sēž savās mājās Rīgā, es – Briselē. Nu ko, jaunā realitāte, tā šobrīd notiek.

Cik saprotu, esmu vienīgais no Latvijas deputātiem, kurš te palika. Vai nožēloju? Grūti pateikt, neesmu tādās kategorijās domājis. Droši vien ne.

Eiroparlamentā strādāju Budžeta komitejā. Tā ir komiteja, kurā iespējams visvairāk izdarīt ko praktisku. Tieši Budžeta komiteja bez darba pie nākamo gadu budžeta pandēmijas laikā pieņem visus nozīmīgos un izšķirošos lēmumus saistībā ar finanšu palīdzību, kuru vīrusa krīzes laikā sniedz Eiropas Savienība savām dalībvalstīm. Labāk taču ir būt te uz vietas un censties palīdzēt, lai Latvija no Eiropas dabū kādu kapeiciņu vairāk.

Ja Eiropa nav vienota, izvēloties, piemēram, metodi cīņai pret vīrusu, vai tai vispār ir iespēja palikt viengabalainai?

Nākamo gadu Eiropas Savienības budžets un finanšu atbalsts dalībvalstīm – tie šobrīd un tuvākajā laikā būs svarīgākie jautājumi. Jo parādīs, cik Eiropa ir spēcīga un spējīga. Ja atbalsts būs pienācīgs, tad skaidrs, ka šis projekts ir darboties spējīgs un vienota Eiropas Savienība spēj funkcionēt. Ja nebūs, tad gan tas būs slikts signāls. Un ne tikai tāpēc, ka naudas nebūs. Tas būs signāls, ka vienota Eiropa tālāk neizvilks.

Un kā izskatās – izvilks?

Grūti Eiropas Savienībai pārmest, ka tā nespēj tikt galā ar medicīniska rakstura krīzi. Savienība neregulē medicīnas nozares jautājumus. Nav taču tā, ka cilvēks aiziet uz maizes veikalu un pēc tam pamatoti būs sašutis, ka viņam tur nepārdod gaļu. Vīruss nav Eiropas Savienības kompetences jautājums.

Cita lieta, ka vīruss parādīja – Eiropā ir grūtības ar nozīmīgu lietu koordinēšanu un atbildīgu rīcību. Tas rada bažas un liks Savienības pamata nācijām saņemties, lai nepieļautu sabrukumu. Vecās Eiropas Savienības valstis, domāju, to nepieļaus, jo tā būtu katastrofa. Un kur tad mēs liktos? Tāpēc domāju, ka mums vajadzētu katru dienu Dievu lūgt, lai tā Savienība turētos kopā.

Kā, no malas raugoties, Latvija rīkojas, cīnoties ar Covid-19?

Ja to tā var nosaukt, man ir priekšrocība, ka esmu aptuveni divas nedēļas priekšā Latvijas kalendāram. Tas, kas notiek Latvijā tagad, Beļģijā jau bija pirms pāris nedēļām. Ieviestie ierobežojumi ir adekvāti. Tas, kas man nepatīk, un esmu gatavs paust viedokli – kā Latvija tiek galā ar sociālajām un ekonomiskajām sekām. Skaidrs, ka ārsti dara visu, ko var, tauta ir pietiekami saprātīga un spējīga saņemties.

No medicīniska viedokļa, krīzi pārdzīvosim ar pieticīgiem zaudējumiem. Ar pārējo nav tik labi.

Mazie uzņēmumi ir ciet, tūrisms, ēdināšana, publiskie pasākumi ir beigušies. Tas gadiem ilgi būs depresīvajā režīmā. Salīdzinājumā ar krīzi pirms 12 gadiem cilvēkiem arī nebūs iespēju aizbraukt uz citām Savienības valstīm, bet tagadējie valdības piedāvātie risinājumi nav ilgstoši un sistēmiski. Ir, protams, vēl kāds laiks, lai pieņemtu pārdomātākus lēmumus, tomēr ir arī pēdējais brīdis pie tiem strādāt.

Kāds ir jūsu šābrīža dienas režīms?

Eiroparlamentā līdz krīzei darba grafiks bija tāds, ka pirmdienās un ceturtdienās notika komitejas sēdes. Diskusijas un lemšana jautājumos, kas saistīti ar partijiskām lietām Eiropas līmenī, parasti bija piektdienās. Tad vēl plenārsēdes, tikšanās… Normālā režīmā brīvdienās es biju Latvijā, bet darbadienās – Briselē. Tam pielāgojās arī sieva Iveta un dēls Toms.

Tagad pārsvarā viss notiek attālināti – plenārsēdes, frakcijas, komitejas sēdes un citas sanāksmes. Salīdzinājumā ar Latviju Eiroparlamentā viss nokārtots tā, ka deputātiem piedalīties parlamenta darbā ir vienkārši – nav obligāti jābrauc uz parlamentu, un, piemēram, balsošana notiek pa e-pastu.

Ar ko Briselē nodarbojas sieva?

Desmit gadu viņa kopā ar mani strādāja Rīgas domē, pirms tam vēl daudzus gadus valsts pārvaldē Tieslietu ministrijā. Desmit gadu mēs visu darījām kopā, bijām kā viena komanda, tāpēc bez viņas atbalsta dažkārt ar darba jautājumiem man arī tagad būtu sarežģīti tikt galā. Viņa palīdz. Pārsvarā Iveta bauda iespēju kādu laiku atvilkt elpu un pavadīt dienas kopā ar mūsu dēlu Tomu, kuram nesen nosvinējām piecu gadu jubileju.

Kā dēlam nosvinējāt dzimšanas dienu?

Ņemot vērā, ka tas bija vīrusa epidēmijas laikā, pasūtījām picu. Mazas dāvanas arī internetā bijām sagādājuši. Tomam ir tas vecums, kad vecākiem gribas daudz laika pavadīt kopā ar bērnu. Izmantojam šo laiku, lai visi būtu kopā.

Pietrūkst Rīgas?

Kad jau otro mēnesi no mājas atļauts iziet tikai līdz veikalam, lai nopirktu pārtiku, pastaigātos apkaimes robežās un varētu arī aizbraukt līdz Eiroparlamentam un atpakaļ – sāk pietrūkt absolūti visa. Pirmajā nedēļā varēju izgulēties. Izgulējos! Un tālāk? Man tādā režīmā dzīvot kļuvis nepanesami grūti. Kad padomāju – šādi noteikti būs jādzīvo vēl vismaz trīs nedēļas, šķiet, prātā var sajukt…

Viena lieta ir tas, ka jālasa dokumenti. Tur nav atšķirības, kur lasi – darbā, mājās, Rīgā vai Briselē. Esmu iemanījies iet lēnāk līdz veikalam, lai vairāk svaiga gaisa ieelpotu. Cilvēks jau pielāgojas dzīves situācijām.

Kā vispār ļaudis šobrīd vada laiku Briselē? Dažādās Eiropas valstīs noteikumi, ko drīkst un ko ne, tomēr atšķiras.

Briselē viss ir nesalīdzināmi stingrāk nekā Rīgā. Te viss ir slēgts – restorāni, kafejnīcas, funkcionē tikai pārtikas veikali. Šonedēļ tiek atvērti veikali, kuros iegādāties preces dārzam, jo sākas pavasaris. Bet citādi te nestrādā absolūti nekas. Sabiedriskais transports it kā kursē, bet ar to var pārvietoties tikai īpašas nepieciešamības gadījumā. Valdība rosina cilvēkus iet pastaigās, ievērojot ārkārtējā stāvokļa noteikumus. Un tos labi ievēro – staigā pa pārīšiem, citiem netuvojas.

Uz ielas automašīnu tikpat kā nav, tāpēc pastaigām tiek izmantotas arī ielas.

Staigāšana gan arī ir tāda – ar ierobežojumiem. Piemēram, parkā staigāt drīkst, bet uz soliņa apsēsties – ne. Arī zālienā sēdēt nedrīkst. Ja apsēdīsies, būs sods.

Pats esat kādu sodu dabūjis?

Nu, beidziet! Es pieklājīgi ar sievu pastaigājos. Mājās jau esmu izsēdējies. Bet vispār skaidrs, ka šādā formā izklaide un atpūta ir nosacīta. Es vienmēr esmu bijis aktīvs un darbīgs, un šādi bez sekām varu pavadīt dienas trīs, ne vairāk. Pēc tām jau ir nemiers. Bet tā jau nav mirstamā kaite. Noteikti sarežģītāk ir tiem, kuri darbu nevar veikt attālināti, jākontaktējas ar cilvēkiem klātienē un jābaidās no saslimšanas.

Kas no Rīgas dzīves pietrūkst, pandēmiju pārlaižot Briselē?

Netālu no mājām ir poļu veikals, kas manai ģimenei ir būtiski, jo Toms atsakās no visa, ja mājās nav krējuma, biezpiena un kefīra. Vienīgā problēma – Briselē nevar nopirkt Kāruma sieriņus. Normālā režīmā katru nedēļu es vedu tos no Rīgas. Tagad to pietrūkst ļoti.

Nenožēlojat, ka startējāt Eiroparlamenta vēlēšanās? Tomēr līdz tam vadījāt Latvijas galvaspilsētu, bijāt pirmais puisis pilsētā. Bet Eiropā esat viens no vairāk nekā 750 tādiem pašiem deputātiem…

2. jūlijā būs gads, kopš esmu Eiroparlamentā. Ja atminamies, tad pirms gada ne visus lēmumus varēju pieņemt pats un vienpersoniski. Ministrs Juris Pūce mani atstādināja. Pašreiz par to notiek tiesvedība. Bija pirmās instances tiesas lēmums, kas no vienas puses bija man pozitīvs. Tiesa vismaz atzina, ka likumu neesmu pārkāpis. No visiem padsmit Pūces pārmetumiem pret mani lietā palikuši trīs, bet tie trīs, tiesas ieskatā, bija pietiekami, lai mani atstādinātu no amata.

Gribu gan atzīmēt vienu niansi – tiesnese, kas pieņēma šo lēmumu, līdz 2014. gadam strādāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Viņa darbojās kopā ar cilvēkiem, kas tagad Pūcem gatavo visus dokumentus tiesvedībai, un ministrijas pozīciju aizstāv tiesā. Manuprāt, tas ir interešu konflikts. Es turpināšu sevi aizstāvēt. Tas man ir principa jautājums.

Atgriežoties pie pagājušā gada – es vienkārši tiku izmests no mēra kabineta. Uzskatu, ka prettiesiski un pretlikumīgi.

Tāpēc piedalījos Eiroparlamenta vēlēšanās. Vēlētāji man deva mandātu, un es to vēl četrus gadus un dažus mēnešus atstrādāšu te, Briselē. Protams, viens ir strādāt izpildvarā, kā tas bija Rīgā, cits – lēmējvarā.

Pavisam cita specifika, cits mērogs. Budžeta komitejā bieži es ziņoju par lēmumiem. Viens piemērs: tagad strādājam pie Eiroparlamenta ēku politikas. Šis jautājums droši vien, ņemot vērā krīzi, tiks atcelts, bet mēs plānojām vienu no ēkām pārbūvēt. Vienai mājai pārbūves budžets ir 500 miljoni! Mums visas Rīgas budžets bija tikai divreiz lielāks – miljards. Skaidrs, ka, vadot domi, man bija iespēja izdarīt daudz, bet arī Eiroparlamentā var izdarīt, ja grib darīt, nevis izmanto gadījumu, lai piecus gadus pagulētu.

Un kā pašam šķiet, kādi ir mūsu deputāti – guļavas vai darītāji?

Var arī Rīgas mēra amatā gulēt. Ir bijuši gadījumi, kad pilnvaru termiņš nogulēts. Negribu kolēģiem kaut ko pārmest. Pajautājiet rīdziniekiem, kurus domes priekšsēdētājus viņi atceras. Ja nevar nosaukt pat uzvārdus, tad par lielu strādāšanu nav iemesla runāt.

Eiroparlamentā ir tā – vari gulēt un saņemt lielu naudu, bet vari arī strādāt.

Tā ir katra indivīda izvēle. Manā raksturā ir strādāt. Esmu izvēlējies darboties profesionālā virzienā – tur, kur man ir izglītība. Beidzot strādāju par ekonomistu, par ko labās skolās mācījos.

No Saskaņas saraksta tikāt ievēlēti kopā ar Gods, kalpot Rīgai! līderi Andri Ameriku. Pēc vēlēšanām, cīnoties par mēra krēslu, abas šīs partijas sagāja ragos, un nu ir teju vai lielākie politiskie ienaidnieki nacionālā līmenī. Ar Ameriku joprojām esat, ja tā var izteikties, labākie draugi, kā tas bija domes laikā?

Esam cilvēki ar pieredzi. Ko mums strīdēties? Esam kopā ievēlēti, strādājam vienā delegācijā, vienā frakcijā. Andris – Transporta lietu komitejā, tas viņam tuvāk. Izteiktas draudzības vai karošanas nav.

Šobrīd Rīgā domes nav, saimnieko ministrijas ielikti administratori. Ko teiksiet par viņu valdīšanu?

Tas, ka domes nav, ir ārkārtas situācija, un tas nav normāli. Tagad pa vidu vēl vīrusa radīta ārkārtējā situācija visā valstī, kas ministrijas ielikto administratoru valdīšanas laiku pagarinājis uz nenoteiktu laiku.

Pilsētai tas ir ārkārtīgi slikti, ka šajā laikā nav vadības un pie stūres stāv ierēdņi. Negribu nevienam no tiem trim neko pārmest, bet sistēmiski tas nav pats labākais risinājums. Jautājumos par pandēmiju man nav, ko teikt, valstī pieņemtos lēmumus viņi ievieš, kā nu māk. Šajā situācijā Rīgā tomēr vajadzētu būt līderim, vajadzētu pieņemt smagus politiskus un tehniskus lēmumus.

Piemēram, Andrejs Elksniņš Daugavpilī, kas ir otra lielākā pilsēta valstī, spēja ātri un bez problēmām pieņemt visus lēmumus, kas saistīti ar skolēnu ēdināšanu mājās. Rīgā joprojām ar to mīcās. Nu, kā tā var? Atlaižu atcelšana sabiedriskajā transportā vispār ir murgs. Ir loģiska vēlme, lai pensionāri nepārvietojas ar sabiedrisko transportu. Bet ne jau atlaides jāatceļ. Vienkārši uz laiku pensionāriem jāaizliedz braukt. Viņiem tagad vīrusa laikā nav nekur jābrauc. Un, ja tomēr jābrauc, tad nosakiet dažas stundas, kad viņi to drīkst.

Pats sliktākais, ka brīvbiļetes pensionāriem arī pēc epidēmijas vairs neviens neatgriezīs. Tāpat arī būs ar brīvpusdienām – mocīsies, mocīsies un vairs neatgriezīs. Ir bēdīgi.

Nāksiet atpakaļ un piedalīsieties Rīgas domes vēlēšanās, lai atdotu brīvpusdienas bērniem un bezmaksas biļetes pensionāriem?

No vienas puses, man ir grūtos apstākļos saņemts mandāts strādāt Eiroparlamentā. No otras puses, man šogad paliks tikai 44 gadi. Es neplānoju pensionēties un dzīvot kaut kur ārpus Rīgas. Pašlaik strādāšu savā līmenī, darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai Latvija no Eiropas Savienības saņemtu pēc iespējas vairāk naudas. Esmu pārliecināts, ka mūsu valstī tuvākajos gados nauda no Eiropas Savienības būs vissvarīgākais jautājums. Tālāk redzēs…

Tātad šajās vēlēšanās Ušakovs Saskaņas sarakstā nebūs?

Pateikšu vairāk – es pēdējo divu gadu laikā esmu izteicis savas prognozes par savu startēšanu vēlēšanās, kuras nebija īsti precīzas un korektas. Tāpēc publiski savas prognozes, pirms saraksti iesniegti, neizteikšu. Ja pirms krīzes varēju koķetēt – nākšu, nenākšu –, tagad skaidri redzu savu atbildību sagādāt Latvijai Eiropas naudu.

Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas tik pārceļ un pārceļ. Kam tas ir izdevīgi?

Kad sākās epidēmija, skaidrs, ka nevar eksperimentēt ar cilvēku dzīvībām, ja vēl ņemam vērā, ka lielākā daļa vēlētāju ir vecāka gadagājuma ļaudis un ir riska zonā. Tas, ka tagad vēlēšanas pārliktas uz augusta beigām, man šķiet, ir pareizi. Bet vispār pareizāk būtu atmest ar roku ārkārtas vēlēšanām un Rīgas domi ievēlēt kopā ar visām pārējām pašvaldībām nākamā gada jūnijā.

Mums taču nav nekādas garantijas, ka ap Jāņiem atkal nav jāpieņem kādi lēmumi par ierobežojumiem.

Tas, ka šajos smagajos apstākļos Rīgā saimnieko ierēdņi, kas nozīmēti izteikti politiskā veidā, nav labākais variants. Tas ir izdevīgi skaidri samanāmam politiķu lokam. Savā ziņā ir strupceļš – gan ievēlēt grūti, gan bez vēlēšanām slikti.

Pirms Eiroparlamenta vēlēšanām zinātāji klāstīja, ka mūkat no iespējamas tiesvedības par izsaimniekošanu Rīgā. Runāja, ka nebūs ilgi jāgaida uz attiecīgo iestāžu lūgumu izdot jūs kriminālvajāšanai. Gada laikā esat izjutis kādu interesi no Latvijas tiesībsargājošām iestādēm?

Pirms vēlēšanām skaļi tika paziņots, ka esmu aizdomās turamā statusā Rīgas satiksmes korupcijas lietā. Tas bija par to, ka pie manis kabinetā kratīšanas laikā tika atrasts paštaisīts kartona albums, kurā iebūvēta kamera. Tas atradās skapī kopā ar suvenīriem. Kopš tā laika uz priekšu pavirzījies tik daudz, ka šī lieta izdalīta no kopējā korupcijas lietas procesa, jo ir skaidrs, ka tam nav nekādas saistības ar Rīgas satiksmes lietu. Man ir process par šo nezināmās izcelsmes gadžetu.

Esmu LETA arhīvos paskatījies, ka reiz kādam Latvijas pilsonim, kurš tirgoja rūpnieciski ražotas pildspalvas ar videokamerām, kas ir krietni augstāks līmenis špionāžā, tika piespriests 2000 eiro liels naudas sods. Citādi ne par ko kriminālu attiecībā uz sevi dzirdējis neesmu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+